Džordžija stāvēja nekustīgi un klausījās. Izdzirdusi šķīvju un trauku šķindoņu, viņa strauji metās pie durvīm un aizgrūda smago bultu.
Viņas smadzenes bija nogurušas, ceļgali ļodzījās — tā iemetās gultā un brīdi gulēja nekustoties, bez kādām domām. Pamazām izzuda sastingums, kurā viņa bija atradusies. Tā piecēlās sēdus, deniņi dega, galva neizsakāmi sāpēja.
Izbrīnījusies viņa lūkojās apkārt. Viņas acis klejoja pa gaiši mirdzošās grīdas zvērādu paklājiem, cēlās augšup pie bluķu sienām. Starp stumbriem viņa redzēja sarkanīgo mālu, ar ko bija aiztrieptas spraugas. Tad tā ielūkojās dēlīšu griestos, pētīja mazo logu, vaļējo, no baltiem akmeņiem mūrēto kamīnu un vienkāršās, rupji apdarinātās mēbeles. Un beidzot skatiens krita uz pašas dzeloņu saplēsto tērpu.
Pēkšņi viņa uzskatīja koltu, ko Kals nolika uz galda. Tas bija tas pats ierocis, ar kuru šodien tēmēts Hetfīldam, kas būtu bez maza nieka padarījis Kalu Termenu par slepkavu!
Viņa šausmās pievēra acis, nespēja atcerēties viņa seju. Vienmēr tā redzēja savā priekšā viņa draudošās acis.
Kādēļ viņš atstāja revolveri? «Tev droši vien tas nebūs jālieto,» viņš bija teicis. Vispār, kādā nolūkā viņa to varētu lietot? Lai aizstāvētos pret viņu, lai nogalinātu, ja tas …
Meitene nodrebēja.
«Un viņš nebija piedzēries,» viņa murmināja. «Tam vajadzēja būt velna apsēstam!»
Kā viņa ienīda šo brutālo aizmežnieku! Bet rīt, tiklīdz kļūs gaišs, viņa aizies. Gan jau satiks kādu cilvēku, izstāstīs tam visu un lūgs, lai noved pie māsas.
Bet ja nu viņš to aizkavē, ja viņam atkal uznāk trakuma lēkme kā šodien? Tādā garastāvoklī viņš bija spējīgs uz visu! . . .
Kas gan viņu tik pēkšņi bija pārvērtis par veco Kalu, kurš viņai tā patika? Kad tas norādīja uz bultu un nodeva viņai revolveri, tad Kals taču bija gluži tas pats, agrākais. Vai vienā un tai pašā cilvēkā varēja mājot divas, tik nevienādas būtnes? . ..
Ārā bija sacēlies vējš, tālumā gaudoja kāds meža zvērs. Cik šausminoši tas skanēja, cik bezgala vientuļi un atstāti bija jājūtas šajā postažā.
Viņa devās aiztaisīt logu. No kalnāja lejup plūstošs gaiss apdvesa viņas seju ar ledus saltumu. Mirkli tā lūkojās augšup zvaigznēs, kuras salti zvīļoja samta melnās debesīs, tad nodzēsa spuldzi un iegūlusies gultā, apsedzās ar sarkano vilnas segu.
Lēni izdziestošās uguns atspīdums viesa istabā kaut ko baigu. Dzirkstis, kas sprēgāja, sabrūkot kādai pagalei, iedvesa viņai bailes. Pēkšņi tā sarāvās — tās ausīs iesitās dobjš vaids. Šausmu pārņemta viņa uzcēlās sēdus un klausījās. Bet tas bija tikai vējš, kas gaudoja ap māju — drausmīgi, kā milža nāves krācieni, šie gaudi spiedās viņas ausīs.
Viņa ciešāk satinās segā un mēģināja aizmigt. Tomēr, lai cik nogurusi tā bija, miegs nenāca.
Ko gan šis elles cilvēks darīja tur, ārpusē.
Lai arī kā viņa nopūlējās domāt kaut ko citu, domas atkal atgriezās pie Kala Termena, kurā viņa bija tik briesmīgi vīlusies.
«Dievs, Kungs! es esmu šī cilvēka sieva!» viņa pēkšņi iesaucās pavisam skaļi un piecēlās sēdus. Tagad telpa bija tumša, tikai šad un tad kamīnā iemirdzējās dzirkstele. Džordžijai šausmīgi sala un drebēdama tā līda atpakaļ zem segas.
«Esmu viņu apprecējusi,» viņa stenēja, «esmu teikusi «jā»! Mācītājs nekad neticēs, ka to darīju piespiesta! Cik viltīgi visu bija nokārtojis Tuks Merrijs! Nekas nepalīdz — kurp arī nevēršos, ko nedaru: Dieva un cilvēku priekšā esmu Kala Termena sieva!»
Kādēļ viņu tik ļoti nomocīja šī atziņa? Patiesībā taču Kals, neņemot vērā viņa šīs dienas izturēšanos, bija ļoti jauks zēns, kurš visiem patika. «Kals noteikti ir smalks zēns,» nesen bija teicis pats Bids Hetfīlds un tā kā viņš juta pret Kalu traku greizsirdību, tad tas kaut ko nozīmēja.
Protams, tas nespēja mainīt Džordžijas lēmumu, ka piespiedu kārtā noslēgtā laulība jāatzīst par nenotikušu. Ja viņš liegsies, tā liks šo blēdi iebāzt cietumā!
Ar stingru apņemšanos, jebkuros apstākļos atrast atrisinājumu, viņa beidzot tomēr aizmiga.
Džordžiju uzmodināja savāds troksnis, ko viņa tūlīt neprata izskaidrot. Viņas locekļi bija kā sastinguši, acu plakstiņus nāca atplest ar varu. Istabā plūda gaiša saules gaisma; viņa ar pūlēm uzslējās sēdus, pārsteigta lūkojās apkārt — tad viņa atkal visu atcerējās. Pavisam dīvaini, ka tā vispār bija varējusi aizmigt!
Tagad viņa pamanīja, ka troksni rada nepārtraukta klauvēšana pie durvīm. Kā sapnī viņa dzirdēja ārā Kalu jautājam:
«Džordžij, vai tu neesi slima?»
Ko viņš gribēja no viņas? Vai sacīt, ka tā ir slima?
Kals iestenējās:
«Mans Dievs, viņa taču nebūs nomirusi?»
«Ja vēl neesmu, tad tas nav tavs nopelns,» viņa atteica. «Ko tu vēlies?»
Viņa dzirdēja to atviegloti uzelpojam.
«Iekur uguni, ja tu esi tik tālu,» viņš teica, «te augstienē ir ļoti auksts.»
«Man nevajag uguns!»
«Un kā būs ar brokastīm?»
«Arī nevajag,» viņa strupi teica, bet tad iedomājās vakardienas notikumus un piebilda: «bet tev labprāt tās pagatavošu.»
«Mūsu brokastis jau sen gatavas.»
Džordžija jau gribēja dot noraidošu atbildi, taču Kals turpināja:
«Lūdzu mazliet pasteidzies, citādi viss atdzisīs… Bez tam man jānokārto kāda svarīga un neatliekama lieta, nevaru ilgāk gaidīt!»
«Vai jau ir vēls?»
«Tūlīt pusdiena. Redzi, man jāaizjāj pie tēvoča Garda un atpakaļ būšu vēlu. Pa to laiku tu vari… es domāju …» viņš nokāsējās, «.. . pa to laiku vari darīt to, ko esi nodomājusi.»
«Dzirdēju, bet nesaprotu,» viņa atteica. «Tātad tu pieņem, ka es neturēšu pie mācītāja doto vārdu?»
«Ja man jābūt godīgam — jā; tādas ir manas domas,» viņš atbildēja.
Viņai klusējot, tas smagi nopūtās un tad sauca:
«Nu, tad jau vajadzīgais ir izrunāts — dzīvo vesela!»
Viņa dzirdēja ārā zem Kala smagajiem soļiem čirkstot oļus, piezagās logam un paskatījās laukā. Viņš pašlaik lēca zirgā un jāja prom, drīz pazūdot mežā.
Vai tā bija kara viltība? Vai viņš gribēja Džordžiju pārbaudīt? Grūti ticams — kaut ko tādu Kals nedarītu.
Viņa atgāja no loga un palika stāvot pie spoguļa.
Jauka gan tā izskatījās! Mati izspūruši, pāri apputējušajai sejai vilkās melnas asaru pēdas.
«Visuvarenais, kas tad tas?»
Vienos deniņos ziedēja zili brūns puns! Cerams, ka to varēs paslēpt zem matu cirtām.
Krūzē ūdens bija auksts un viņa nespēja to lietot. Atvērusi durvis, viņa uzmanīgi palūkojās pa labi un kreisi, lai pārliecinātos vai Kals, varbūt, jau nav atgriezies. Tad viņa steidzās pāri, virtuvē.
Cik te bija jauki un silti, cik lieliski smaržoja saceptais šķiņķis!
Patiesībā viņa bija izsalkusi līdz nāvei.
Galds bija klāts diviem — viņš to bija izdarījis tiešām jauki! Uz pavarda stāvēja kafijas trauks, uz kumodes šķīvis ar grauzdētām maizītēm un panna ar čokurā saceptām šķiņķa šķēlēm. Bet Džordžija vīrišķīgi pārvarēja kārdinājumu: viņa mājā tā negribēja ēst.
Viņa aiznesa trauku siltā ūdens un pamatīgi nomazgājās. Pie spoguļa gulēja pilnīgi jauna ķemme un kārdinoša galvas suka. Ar lielu cītību viņa ķērās pie nepaklausīgo matu sakārtošanas pareizās sprogās. Puns ļāvās paslēpties bez pretestības.
Viņa ziņkāri pētīja savu attēlu. Tā kā nebija ne pūderis, ne smiņķa, viņa domāja, ka izskatās mazliet bāla. Bet šis bālums piešķīra sejai kaut ko interesantu, kas labi iederējās viņas dēkā. Bez tam viņas lūpu dabiskais sārtums izskatījās, patiesību sakot, daudz labāk nekā spilgtā ķieģeļkrāsas lūpu ziede. Ar savu izskatu tā noteikti varēja būt apmierināta.
Viņa juta tādu izsalkumu, kā vēl nekad.
Smieklīgi — kam par patikšanu lai viņa šeit badotos un izdiltu?
Viņa devās atpakaļ virtuvē un ar lielu ēstgribu apēda visu, ko Kals bija pagatavojis tiem abiem. Viņa pati nesaprata, ka tai tik labi viss garšoja. Varbūt sitiens pa galvu, par kuru Kals pelnījis, ka to pakar?
Ko nu lai viņa iesāk?
Skriet prom uz labu laimi, būtu neprāts. Viņa noteikti apmaldītos un tad vientuļais gājiens caur mežu tai iedvesa šausmas. Tātad bija jāsagaida kāds, kuram varēs uzticēties.
Viņa prātodama soļoja šurp un turp, tad pēkšņi palika pie galda stāvot.
Patiesībā būtu pieklājīgi, ja viņa tagad nomazgātu traukus, kad viņš tik jauki bija pagatavojis brokastis. Bez tam, pārnācis viņš nebūs saīdzis.
Silts ūdens vēl bija pietiekami un viņa ķērās pie neparastā darba. Drīz tā pārliecinājās, ka tas nemaz nav tik nepatīkams, kādu viņa to bija iedomājusies. Pašlaik viņa nobeidza, kad ārā skanēja pakavu klaboņa un balsis.
Džordžijai straujāk iepukstējās sirds. Vai Kals jau atgriezies?
Viņa piesteidzās pie loga. Pirmais, ko tā ieraudzīja, bija liels skaits apkrautu mūļu. Priekšējais nesa kādu koferi, kas viņai likās ļoti pazīstams. Protams, tas bija viņas! Tur bija arī Mērija, tā sēdēja Enoka sarkanbrūnajā zirgā Vallahā. Tur bija Tuks Merrijs un vēl trīs jātnieki.
Džordžija varēja gavilēt — tagad viņa bija glābta! Viņa jau gribēja steigties māsai pretī, kad tumša nojauta uzgūlās tās sirdij: vai tas, ka Mērija ved līdzi viņas koferi un tērpus, nenozīmē tās piekrišanu viņas laulībai ar Kalu Termenu?
«Nu jūs, iebūvieši, kur slēpjaties? Mērija sauca palievenī.
Džordžijai likās, ka Mērijas balss nekad nav skanējusi jautrāk un līksmāk. Viņa lēnām devās uz durvīm. Ienāca Mērija. Ar ādu apšūtā jātnieces tērpā tā izskatījās apburoša. Sals bija padarījis tās vaigus rožainus un pelēkās acis staroja laimē un mīlā.
«Džordžij, mazā māsiņa!» viņa sauca un ieslēdza to savās rokās, glāstīja'un skūpstīja, līdz Džordžijai gandrīz aptrūka elpa. Viņa mēmi atbildēja skūpstiem, tomēr tad ilgāk nespēja savaldīties un izplūda asarās.
«Bet, mīlulīt, bērns, neraudi,» Mērija to mierināja. «Es taču nedusmojos par tavu trako dēku! Tieši otrādi — ar to tu esi mani padarījusi neizsakāmi laimīgu!»
«Tevi laimīgu?» Džordžija bez spēka jautāja.
«Džordžij, tu nevari saprast, cik patīkama man tava izvēle. Bet man ir arī kāds pilnīgi personīgs iemesls priecāties, ka tu tik apņēmīgi esi saņēmusi pati sava likteņa vadību. Tūliņ pastāstīšu, atvaino tikai acumirkli… Lūdzu, izkraujiet mantas un pagaidām nolieciet palievenī!» viņa uzsauca vīriem ārpusē, tad aizvēra durvis un apskāva Džordžiju.
«Tava virtuve ir lieliska,» tā sacīja, «vēlāk aplūkošu visu pamatīgāk, bet vispirms parunāsim. Nāc, apsēdīsimies tur!»
Viņa veda Džordžiju, kas bija nosusinājusi asaras, uz guļvietu kaktā.
«Tagad tev var teikt visu!» Mērija iesāka, «nu tu esi apprecējusies un briesmas aiz muguras, bet tās bija lielākas nekā vari nojaust. Klausies, Kals, šis lieliskais zēns, ir izglābis ne tikai tevi, bet arī mani!»
«Jā, bet kā tad?» Džordžija izbrīnījusies jautāja.
«Tūlīt to dzirdēsi — tikai uzmani! Vakar Enoks atgriezās no pilsētas ārkārtīgi uztraucies par kaut ko. Viņam stāstīts par tevi un Hetfīldu. Tad Enoks paskaidroja, ka tev tūlīt jābrauc projām; tu esot padarījusi Kalu par apsmieklu visam Tonto apvidum. Ja Kals kaut ko uzzināšot par šo lietu, viņš nošaušot Hetfīldu. Protams, pateicu Enokam, ka palieku tavā pusē, lai nāk, kas nākdams. Tu esi vieglprātīga, bet ne slikta. Un uzskatu par savu pienākumu aiziet, ja tev būs jāaiziet. Mēs ķildojāmies — pavisam briesmīgi! Nekad nebūtu domājusi, ka Enoks var kjūt tāds… man trūkst vārdu. Neķildojies nekad ar savu vīru, vai dzirdi? Enoks bija kā bez galvas, viņš lādējās un solījās par manu «sasodīto lellīti no māsas, kura padarot visus cilvēkus nelaimīgus.» Es tūlīt viņu pārtraucu un devu trīs dienas laika, kurām paejot atsaukšu savu saderināšanos un braukšu tev līdzi, ja …»
«Dieva dēļ!» Džordžija uztraukusies pārtrauca māsu.
«Jā, bērns, man tiešām nebija viegli to pateikt, bet man nekas cits neatlika. Enoks aizgāja, zobus griezdams, un es devos garā pastaigā, nomierināt nervus. Kad atnācu atpakaļ, Enoks krita man ap kaklu, glāstīja un skūpstīja mani visu ļaužu priekšā. Visa Termenu ģimene, sevišķi tēvs Henrijs, nezina kur dēties no laimes un prieka. Proti, manā prombūtnē Tuks Merrijs atnesa ziņu par jūsu rīcību un jutās kā dienas varonis. Visi jūsmoja, bet man vispirms nopietni jārunā ar Enoku. Viņš bija ļoti nomākts un nožēloja, ka pirmajā karstumā kļuvis skarbs—nu, un tā joprojām. Katrā ziņā mēs samierinājāmies un zvērējām, ka šī bija pirmā un pēdējā ķilda mūsu kopdzīvē. Beidzot mēs noteicām savu kāzu dienu.»
«Kad tad?» Džordžija sasprindzināti klausījās.
«No šīs dienas pēc četrām nedēļām. Bet Enoks domā, ka mēs veci, prātīgi ļaudis, nevaram šo lietu nokārtot klusi un slepeni kā jūs. Mums esot jāsvin īstas kāzas ģimenes pulkā. Pats par sevi saprotams, tur jābūt arī jums.»
«Es … ak, Mērij! …»
Pēkšņi Džordžija vairs nespēja savaldīties, viņa izplūda asarās un pieglaudās māsai pie krūtīm.
«Bet kas tev kait, mīlulīt?» Mērija izbailēs iesaucās.
«Ak … man tāds kauns no ļaudīm …» viņa šņukstēja. «Es … Enokam jau bija taisnība … es taču biju tāda … par kādu viņš mani sauca.»
«Bet, bērns, kā tu vari kaut ko tādu sacīt? Bez tam tu pilnīgi nepareizi spried par sava vīra ģimeni. Vecais Gards, kas šodien bija «Zaļā ielejā», un kā priekšā arī es nevaru nostāties gluži bez bailēm, teica: «Nu jā, jaunatnei nav tikumu, sevišķi tai, austrumos, bet gals labs — viss labs. Tagad Džordžija ir Termene un Dievs lai tam žēlīgs, kas viņu, kā tādu, necienīs!» Šis ģimenes redzes- viedoklis ir zināms arī citiem, jo tas pieder zemes para
žām. Tādēļ tev tiešām nav ko baidīties — neviens cilvēks pat ar vārdu neatgādinās to, kas bijis.»
«Un tu, Mērij — vai tu vēl mani mīli?»
«Bet bērns, kā tu vari tā jautāt?» Mērija mierinoši noglauda viņas matus. «Esmu lepna uz tevi. Ar savu rīcību tu esi pārvilkusi pagātnei svītru. Bet nākotne taču var mūs tikai tuvināt.»