Virtuvē pulkstenis sita piekto stundu, saule liecās pretī tālajai kalnāja mugurai. Mērija bija aizjājusi pirms divām stundām un tikpat ilgi Džordžija prātojot staigāja pa istabu šurp un turp, bez kā tiktu pie kāda slēdziena.
Kādas mokas viņai sagādāja koferu, kastu un kārbu izkravāšana, lai gan Mērija palīdzēja visu sakārtot. Piekāra gleznas un visu nolika vietā tā, lai istabā izskatītos mājīgi.
Kamīnā liesmoja uguns, ko Mērija bija iekūrusi, un izplatīja patīkamu siltumu. Bet Džordžija sala.
Kaut viņa centās vispusīgi apsvērt visu notikušo, slēdziens tomēr bija, ka viņai jāpaliek šeit, līdz Mērija kļūs Enoka sieva. Ja viņa aizbēgtu jau šodien, dienu pēc kāzām, pametot vīru, tad Termenu acīs tas būtu daudz ļaunāk nekā tas, par ko tagad viņai teica pārmetumus. Protams, Mērija paliktu viņas pusē, nedomājot upurētu savu laimi, bet Džordžija nevarēja un negribēja pieņemt šādu upuri — nekādā gadījumā.
Bet ko viņa teiks Kaļam, kad tas pārnāks mājās, kā izskaidros, ka vēl vienmēr ir šeit? Ak, kaut jel viņai kas iešautos prātā!
Veltīgi nomocījusi savas smadzenes, viņa pēkšņi iedomājās, ka varētu mēģināt vienkārši teikt patiesību. Katrā ziņā, kopš vakardienas tai bija no Kala tādas bailes, kā nekad agrāk un ne no viena cita cilvēka. Viņš bija to sitis, rupji un brutāli, kā vīrietis sit varbūt tikai ienaidniekam. Un tāpēc viņa to ienīda. Pļauku, kādu vieglu sitienu viņa būtu piedevusi, bet viņas iekšienē kāda balss tai teica, ka viņa tomēr bija pelnījusi to, ko saņēma.
Tātad viņš to izdarījis tikai mazliet par stipru? Nē, nē — lai viņa būtu teikusi un darījusi nezin ko, viņš bija gājis par tālu!
Visvairāk viņu kaitināja tas, ka būs spiesta ilgāku laiku melot. Viņa to nevēlējās.
«To nedarīšu!» viņa skaļi sauca. «Teikšu viņam visu, kā ir!»
Pieņemtais lēmums atnesa viņas nerviem mieru. Viņa devās virtuvē pagatavot vakariņas. Bija jau tik tumšs, ka vajadzēja aizdegt spuldzi. Kad tā jau gribēja sākt savu darbu, viņai ienāca kaut kas prātā. Džordžija ieskrēja atpakaļ istabā un pie spoguļa apsēja vienu no saviem priekšautiem.
Ēdiena sagatavošanai viņa pielika visas pūles un strādāja tik cītīgi, ka nemaz nemanīja, kā aizsteidzas laiks. Pēkšņi pie durvīm klauvēja. Mirkli viņa vilcinājās, tad sauca:
«Kas tur ir?»
«Tas esmu es — Kals.»
«Nāc taču iekšā.»
Viņš izskatījās noguris. No viņa drēbēm plūda egļu un sveķu smarža.
«Es satiku Mēriju — tu viņai neesi neko teikusi?»
«Nē,» viņa vienkārši atbildēja.
«Kādēļ ne?»
«Vai viņa tev nestāstīja par ķildu, kura tai radusies ar Enoku manis dēļ?»
«Ak, Enoks ir vecs stūrgalvis. Tātad tādēļ tu vēl esi šeit?»
«Galvenokārt tādēļ. Bet es nevēlos tādu apiešanos kā vakar!»
Mirkli viņš to uzlūkoja, bet neatbildēja, tad pielēja uz sola nolikto trauku ar siltu ūdeni. Darbodamās pie pavarda un galda, Džordžija bikli viņu novēroja. Kad viņš bija noslaucījies un gaisma pilnīgi krita tā sejā, viņa bija pārsteigta par tā samocīto izskatu. Likās, ka viena diena viņu bija padarījusi daudz vecāku. No viņa sejas bija pazudis viss jauneklīgais svaigums.
«Vai nevaru tev kaut ko palīdzēt?» viņš jautāja.
«Nē, paldies, man jau viss gatavs,» viņa atteica un lika ēdienu galdā.
Tad viņi klusēdami sēdēja viens otram pretī pie galda. Kals ēda, drūmi savilcis uzacis, bez ēstgribas, tikai lai dotu ķermenim barību.
Kad viņi beidza, Kals paskaidroja, ka par traukiem rūpēšoties viņš, Džordžija varot tos mierīgi atstāt. Viņa tūlīt cēlās, priecīga, ka var tikt projām. Viņš palika sēžot pie galda, atbalstījis galvu rokās.
Aizbīdot smago bultu, viņai pēkšņi radās sirdsapziņas pārmetumi, ka pametusi to sēžot bez viena vārda. Bez šaubām, viņš zināja tās nodomu. Un ja viņa tā dara… tad Kala dzīve bija izpostīta uz visiem laikiem… viņas vainas dēļ.
* * *
Nākošā diena pagāja vienveidīgā vienmuļībā.
Kals runāja ar Džordžiju ļoti maz un kur vien varēja, gāja nost no viņas ceļa. īsos maltītes laikus, kuros viņi bija kopā, tas palika drūms un sevī ierāvies.
Par vienu lietu Džordžija bija pārsteigta. Proti, ka viņš nekad neko neminēja par savu «noziegumu» — viņas sišanu līdz nesamaņai. Pār viņa lūpām līdz šim nebija nācis neviens izdarītā nožēlošanas vārds. Taisnību sakot, viņa bija par to bijusi labākās domās. Un ja arī viņš nedeva ne mazāko cēloni, kas norādītu uz jaunu dusmu izvirdumu, Džordžija netika vaļā no bailēm, ka viņa brutālās dusmu lēkmes atkal var atkārtoties.
Viņai bija pietiekami skaidra stāvokļa jzpratne, lai kļūtu galā ar to dīvaino dzīvi, kurā tā bija iesprostota. Kamēr viņa bija spiesta palikt ar Kalu Termenu zem viena jumta, tai bija jāstrādā, lai nopelnītu ēdienu un mitekli. Pat tad, ja viņas lepnums atļautu kaut ko pieņemt no tā, darbs būtu nepieciešams, jo sēžot bezdarbībā un prātojot par savu likteni, viņa noteikti sajuktu prātā, labākajā gadījumā, saslimtu. Bet spēks un veselība tai bija nepieciešami. Tikko šis moku pilnais mēnesis būs garām, viņa atgriezīsies austrumos un tur uzsāks jaunu, darbīgu dzīvi. Šī nelaime meiteni tomēr pilnīgi pārvērta. Dzīve, kas veltīta vienīgi tukšām izpriecām, tagad viņai likās neiedomājama.
Tā viņa izpildīja «savas» saimniecības uzliktos pienākumus ļoti apzinīgi. Vakarā, līdz nāvei nogurusi, iekrita gultā un nogulēja bez sapņiem līdz rītam.
Pārmaiņu nebija nekādu. Apmeklētāju pavisam ne. Tikai reiz parādījās viņas vīratēvs Henrijs Termens.
Viņš par laimi ieradās laikā, kad Kala nebija mājās, izstaigāja visas telpas un ielūkojās katrā kaktiņā. Viņš bija apmierināts, ka viss ir tik tīrs un jauks.
«Nu, te jau atkal zināmi kungi un dāmas sākuši par agru tenkot,» viņš beidzot sacīja. «Tu savu lietu proti, meitiņ, un es uz tevi esmu lepns!»
Džordžija nosarka. Uzslava tai gāja pie sirds.
«Ko tu īsti vēlētos kā kāzu dāvanu?» vecais jautāja. «Gandrīz būtu to aizmirsis, lai gan tikai tādēļ nācu, ka gribēju to pajautāt.»
«Tu esi pārāk labs,» Džordžija atbildēja, «bet man tiešām nav nekādu vēlēšanos.»
«Ak muļķības — jaunā saimniecībā vienmēr kaut kā trūkst. Padomā vien, sirsniņ!»
Džordžijai ienāca prātā savas nākotnes plāni un, negribēdama veco kungu apbēdināt, teica:
«Man vajadzētu šujmašīnu un labi daudz audumu.»
«Tu domā kleitu audumu?»
«Nē, nē — aizkariem, galdautiem un tamlīdzīgām lietām.»
Vecajam Henrijam staroja seja.
«Tu esi pavisam krietns skuķis!» viņš iesaucās, «tūlīt tu uzraksti, kas vajadzīgs. Es to pasūtīšu pa tālruni Rij -
sonā, bet ja tur nebūs, liksim atsūtīt no pašas Globes.»
Tā pagāja dienas, līdz kādā vakarā Kals pārnāca mājās un teica.
«Enoks bija atsūtījis vēstnesi un lūdza ierasties rīt «Zaļajā ielejā». Rīt viņa kāzas.»
«Ko? Vai jau pagājušas četras nedēļas, ka …»
«Jā,» Kals teica, «šodien paiet mēnesis, kopš mēs esam precējušies… lai gan man tas šķiet kā vesela mūžība. Kā tad būs, vai tu gribi iet?»
«Man būs jāiet, citādi Mērija dusmosies,» viņa vilcinādamās atteica, bet tad noteikti turpināja: «Jā, es iešu. Un tu?»
«Labprat neietu, bet ja tu ej, man, protams, jāiet līdzi, jau ģimenes un ļaužu dēļ, jo mūs uzskata par laimīgu pāri.»
«Man ir tikpat nepatīkami, kā tev. Un galu galā neesmu taču vainīga, ka tā noticis. Vismaz ne jau es viena!»
«Es nemaz to nesaku. Tātad kā būs: iesim vai neiesim?»
«Mēs nevaram neiet.»
«Jauki, norunāts. Bet tikai nepārmet man, ja šī lieta tevi pārāk apgrūtinās. Rītvakar, jau iestājoties tumsai, mums būs jādodas atpakaļ. Un tas nebūs patīkams jā- jiens.»
«Jā, bet kādēļ?»
«Pārnakšņošanai māte mums noteikti ierādīs kopīgu istabu.»
«Ak tā …» viņa noteica, tumši nosarkstot.
«Vai tavs jātnieces tērps būs pietiekami silts?»
«Jā, bet to taču nevaru vilkt māsas kāzās.»
«Ko tad tu uzvilksi?»
«Zināmo balto kleitu, bet nebaidies, esmu to pārveidojusi un tā tagad ir ievērojami garāka.»
Kals paraustīja plecus.
«Man tas ir gluži vienalga,» viņš teica. «Bet manu piederīgo dēļ tas mani iepriecina.»
Viņa atbilde aizskāra Džordžiju. Ja viņam tiešām vairs nebija svarīgi, kā tā ģērbās un izskatījās, tad nebija nekādu šaubu, viņa mīla bija mirusi. Lai gan šī atziņa ievērojami atviegloja viņas aiziešanu no šīs mājas, tomēr Džordžijā pamodās senās jūtas.
«Nabadziņš,» viņa nodomāja, «ja vien es vēlētos, varētu viņam likt iemīlēties manī no jauna!» Viņai radās kāre to izdarīt, bet Kala sejas savādā, gandrīz draudīgā izteiksme noslāpēja šo vēlmi vēl dīglī.
«Protams, laužu acīs mums būs jātēlo laimīgs pāris,» viņš drūmi teica. «Bet tas tev nebūs grūti, jo sen esi pierādījusi, ka esi lieliska aktrise.»
Džordžija neko neatbildēja un viņi šķīrās sarūgtināti. * * *
Šoreiz Džordžijai tika aiztaupīts garais ceļojums vienatnē ar Kalu uz «Zaļo ieleju», jo bija ieradusies Garda Termena ģimene, lai paņemtu tos līdzi. Atbraucēji pret viņu izturējās ļoti sirsnīgi, sevišķi Garda sieva savā mātes gādībā laimīgo jaunlaulāto tēlošanu padarīja vieglu.
Bija neparasti maiga un skaista ziemas diena. Džordžijai iesila sirds un viņā pamodās ilgi neizjusta priecīga dzīvotgriba. Viņa varēja pat sirsnīgi pasmieties, kad tiem, pretī jādams, ieradās Tuks Merrijs. Tas likās kļuvis vēl tievāks un garāks, bet sasmīdināja visus pēc vecfranču paraduma, teikdams komplimentus Ollijai Termenei.
Pēc trim stundām viņi nokļuva «Zaļajā ielejā». Fermas durvju priekšā drūzmējās daudz cilvēku. Pirmais tos apsveica vecais Henrijs. Kā ģimenes galva viņš izcēla Džordžiju no segliem un noskūpstīja tai abus vaigus. Tad no drūzmas izspiedās Mērija un abas māsas apskāvās.
«Tu izskaties labi,» vecākā māsa teica. «Tu vēl nekad neesi bijusi tik daiļa!»
«Šo komplimentu vari attiecināt arī uz sevi,» Džordžija smaidīdama atteica. «Ceru, ka laulības dzīvei būs uz tevi tikpat labs iespaids kā līgavas laikam. Tu izskaties par gadiem desmit jaunāka!»
Mērijas starojošā svētlaime, likās, iedarbojas arī uz Džordžiju, tai vairs nebija jāizliekas priecīgai. Kad viņas abas Mērijas istabā pārģērbās, tā bija tik jautra, kādu Mērija neatcerējās to redzējusi.
Ar baltajai kleitai izdarītajiem labojumiem Mērija bija ļoti apmierināta.
«Tā viņa tev piestāv daudz labāk,» viņa teica. «Tu izskaties ne vien noteiktāka, bet arī dižciltīgāka.»
«Tikai tās te vairs nepiestāv,» Džordžija atbildēja un pastiepa savas rokas. Vēl nesen maigās, labi koptās rokas bija neticami sastrādātas.
«Tu tās esi pārāk maz sargājusi — vai tad nevari labāk kopt?»
«Kā iebūvieša sieva?» Džordžija smejoties jautāja. «Vai tu to saproti? Nu, kad tev būs sava saimniecība, tad vēl pieredzēsi zilus brīnumus. Bet tagad es tev mazliet palīdzēšu — mācītājs jau ir ieradies.»
Mācītāja Mīkera laulību ceremonija beidzās ļoti ātri. Tonto apvidū maz ciena svinīgas ceremonijas. Toties grandiozas bija sekojošās gaviles, ar kādām apsveica jaunlaulātos. Džordžija jau sāka baidīties, ka Mērija un Enoks var tikt sarauti gabalos.
Pusstundu vēlāk sēdās pie galda. Mielasta laikā, kura sagatavošanā bija piedalījušās visas Termenu sievietes, Džordžija sēdēja līdzās Mērijai. Viņai pretī sēdēja Kals, kuru tā gandrīz neievēroja. Lai kāds bija viņa noskaņojums, ārīgi nekas neparādījās. Tas bija jautrs kā visi pārējie.
Džordžija baidījās no brīža, kad notiks viesu savstarpējā iepazīšanās un tuvināšanās, bet viss noritēja labi, jo galvenā vērība tika veltīta Mērijai un nevis viņai.
Turoties vairāk novērotājas lomā, viņa tagad ļoti labi saprata, cik viņas agrākā izturēšanās maz iederējās šai vietā, kur visi bija tik vienkārši un labi, godīgi un dabīgi. Termenu kovboji svinēja sava vadītāja kāzas pēc zemes tradīcijām. Džordžija bija pārsteigta, ka agrāk nemaz nebija ievērojusi, cik šie ļaudis ir daiļi un kā viņi prot aizkustināt. Viņa pat sajuta, ka arī pati mazlietiņ jau pieder pie šiem ļaudīm. Šeit, Tonto apvidū, bija grūta dzīve, bet sniedza daudz prieka. Jaunības gadi bija tikai sagatavošanās laiks šo sieviešu dzīvē, bet īstā dzīve sākās tikai pēc apprecēšanās.
No lielās dzīvojamās istabas bija izvākti visi galdi un krēsli. Vecais Henrijs Termens skaņoja vijoli — jaunlaulātie dejoja savu pirmo deju.
Pirmo goda deju viņi dejoja divi vien un tikai pēc tam viņiem pievienojās pārējie. Pavisam drīz jau dejā virpuļoja daudz pāru; jauns un vecs piesita kāju pēc godājamo senču paražas un māja drebēja līdz pat pamatiem. Džordžija tika virpuļota un locīta, ka viņas pagarinātā kleita plīvoja vien. Viņu bija pārņēmis nekad nepazīts prieks, ko radīja straujās kustības. Vai tas nebija daudz skaistāk, nekā muļķīgā soļošana un stumdīšanās, kas tai reiz likās tik brīnišķīga?
Kals nebija viņu uzlūdzis ne reizi. Tomēr, kad atkal bija beigusies kārtēja deja, viņš pienāca tai klāt un iečukstēja:
«Atvēsinies, mums jāiet.»
Viņa bez ierunām devās uz Mērijas istabu, atstājot jautro sabiedrību. Tur viņa pārģērbās un tad kopā ar Kalu aizgāja pa sētas durvīm, it kā viņi būtu jaunlaulātie.
Bālās debesīs spīdēja pilns mēness un no kalniem dvesa ledains vējš. Tomēr Džordžija bija saģērbusies tik silti, ka arī tagad jutās pavisam omulīgi.
Straujos rikšos viņi klusēdami jāja viens otram blakus. Kad ceļš kļuva šaurāks, Kals pārņēma vadību.
«Turies cieši aiz manis!» viņš uzsauca tai, «un uzmanies, ka neietriecies kādā zarā!»
Tā kā mežā bija ļoti tumšs, nevilkās ilgi, kad kāds tievāks zars ietrieca viņas sejā skuju adatas. Viņa tikko apspieda izsaucienu, lai gan ķertais vaigs dega. Ziemeļvējš baigi auroja egļu galotnēs un viņa bija priecīga, kad tie atkal jāja pa krūmiem apaugušo līdzenumu.
Džordžijai pamazām iepatikās šis naksnīgais jājiens, kas ievadīja viņas dzīvē kaut ko jaunu: atkal atgūto brīvību! Moku pilnais mēnesis taču bija garām, viņa varēja iet kurp vēlas, neapdraudot māsas dzīves laimi.
Tagad, kad jau bija tik tālu, viņai ienāca prātā, ka tai nav naudas atpakaļbraucienam uz austrumiem. Līdz šim viņa nevarēja to lūgt saviem vecākiem, jo tad visu uzzinātu Mērija un Termenu ģimene. Tagad šī apkaunojošā atzīšanās vēl bija priekšā un tad vēl viņai ilgāku laiku būs jāgaida, kamēr no Ņujorkas pienāks nauda.
Kad viņi piejāja bluķu mājai un Kals tai palīdzēja izkāpt no segliem, viņa klusi sacīja:
«Priecājos, ka aizgājām — tikai ne jau Mērijas dēļ.»
«Man prieks par to,» viņš atbildēja. «Es gan jutos simtreiz sliktāk, nekā iedomājos. Viņi nespēja vien beigt dziedāt tev slavas dziesmas, katrs man vēlēja laimes un teica, ka esmu ieguvis lielisku sievu …»
«Tās protams bija lielas mokas… Un to visu, tu, nabadziņš, izcieti manis dēļ.»
«Tev nav jāzobojas,» viņš mierīgi atteica. «Varbūt saproti nepareizi?» «Kā tā?»
«Man taču tikai tādēļ bija grūti, ka bija jādomā…»
Viņš aprāvās. Vārdu «aiziesi» viņš nespēja dabūt pār lūpām.
«Ja tev ar to varu pakalpot, es palikšu vēl kādu laiku,» viņa klusi teica. «Arī Mērijas dēļ būs labāk, ka es neaizeju tūlīt…»
«Vai tu tiešām tā darīsi?» viņš nesavaldīgi iesaucās.
Viņa pamāja un tad ieslīdēja mājā.
Viņš steidzās tai pakaļ.
«Vai tu negribi kaut ko uzsildīt? Pavardā vēl ir uguns.»
«Nav vajadzības,» viņa atsaucās. «Ar labu nakti!»
Viņa iegāja istabā, aizvēra durvis un kā vienmēr, aizgrūda bultu. Neuzdegusi gaismu, viņa steigšus noģērbās un palīda zem segas.
Ko viņa bija izdarījusi?
Atkal reiz liekuļojusi un melojusi. Nevis par patiku Kaļam vai Mērijas dēļ viņa gribēja palikt, bet tikai domājot par sevi.
Ko īsti viņa gribēja? Vai viņa bija nodomājusi tiešām kļūt par Kala sievu? Smieklīgi!
Viņa pati vairs neko nesaprata, bet jutās apmierināta» ka ne šodien, ne rīt tai vēl nebija jādodas projām.