Līdz ar pēdējām februāra vētrām bija aizgājusi ziema. Vienā naktī atnāca pavasaris. Pat kalnāja augstienē jau kusa sniegs, augšējā līdzenumā nožuva iesarkanā pamatne. Uzartā zeme, ko Kals ar sviedriem vaigos bija iztīrījis no celmiem un akmeņiem, bija gatava agrā pavasara sējai.
Džordžija joprojām nebija aizgājusi. Vēl vienmēr abi «laulātie draugi» atradās viens otram līdzās. Bija ļoti vientuļi — tikai reiz viņus bija apciemojusi Mērija. Viņa bija atgriezusies no kāzu ceļojuma uz Feniksu un atnesa grāmatas un laikrakstus.
Labprātīgi uzņemtos pienākumus Džordžija izpildīja tikpat apzinīgi, kā pirmajās nedēļās, bet nu darbs veicās labāk un tādēļ tiem vairs nevajadzēja veltīt tik daudz laika un atlika brīvs brīdis arī lasīšanai.
Tagad viņa bieži sēdēja ar grāmatu saulē, taču šāda laiskošanās tai nenāca par labu. Viņas domas atkal atgriezās pie brutalitātes, ar kādu Kals toreiz viņai laupīja samaņu. Viņa nespēja aptvert, kā vīrs, kurš tagad bija pilns maigas uzmanības, kas ne ar vārdu nepārkāpa robežas, ko viņi klusi vienodamies bija novilkuši savā kopdzīvē, ka tas ir tas pats, no kura bija mācījusies pazīt bailes.
Viņa nekad nespētu viņam piedot toreizējo izturēšanos. Bet kādu dienu viens no Termena kovbojiem atnesa Džordžijai vēstuli, kurā Mērija paziņoja pārsteidzošu jaunumu. Bija mirusi vecā dāma, kuras ģīmetni Mērija reiz bija izmantojusi ne visai veiksmīgi. Viņa katrai no māsām bija atstājusi vairākus tūkstošus dolāru lielu mantojumu.
Pirmajā brīdī Džordžija šo ziņu uzņēma diezgan vienaldzīgi. Viņa priecājās tikai Mērijas dēļ par lielo mantojumu. Bet tad pēkšņi viņai iešāvās prātā: tagad tu esi brīva! Tagad tev jāpieņem galīgais lēmums, jo tagad viņai pašai ir nauda un nevienam nekas nav jāpaskaidro!
Visu pēcpusdienu viņa domāja par radušos situāciju un netika ne par ko skaidrībā. Viņa nolēma pagaidām Kaļam neko neteikt, bet nogaidīt, līdz nauda būs rokā un tad nākt ar izšķirošo lēmumu. Tas vairs nevarēja vilkties ilgi.
Kals pārnāca diezgan vēlu. Viņa drūmā seja tai tūlīt vēstīja, ka viņš piedzīvojis kaut ko nepatīkamu. Viņš vairījās to uzlūkot un uz tās uzmanīgo jautājumu atbildēja:
«Ak, man nav nekas.»
Nākamajā rītā viņš gatavojās ceļam un tūlīt pēc brokastīm jau sēdēja seglos, kad pasauca Džordžiju. Viņa izgāja ārā un palika stāvot pie durvīm.
«Liekas, man tev kaut kas jāpastāsta,» viņš teica.
«Tā?» viņa jautāja, izbrīnījusies par dīvaino ievadu.
«Tu taču atceries mūsu laulību dienu?»
«Jā,» viņa atteica augošā pārsteigumā.
«Toreiz tu domāji, ka esmu tev iesitis un tādēļ tu zaudēji samaņu?»
«Protams — varbūt tas nebiji tu?»
«Nē, Džordžij, es tas nebiju. Varbūt biju rupjš pret tevi, bet sitis neesmu. Tu ietriecies ar galvu kādā zarā un zaudēji samaņu. To es tev gribēju pasacīt.»
«Bet kādēļ tu visu laiku ļāvi man domāt, ka tu esi sitējs?»
«Toreiz tas labi iederējās manā plānā. Gribēju tevi iebiedēt,» viņš atzinās. «Pēc tam man bija kauns, ka tu vari būt tik sliktās domās par mani.»
«Tā? Un kādēļ tu tagad man to stāsti?» viņa jautāja, vēl ne visai pārliecināta par viņa vārdu patiesumu.
«Man šodien kaut kas darāms pie Soundera.»
Džordžija zināja par veco naidu starp Termeniem un Sounderiem un saprata, ko tas varētu nozīmēt.
«Ja tumsai iestājoties neesmu atpakaļ, apseglo zirgu un jāj pie tēvoča Garda,» viņš teica, kad redzēja ka meitene šausmu pilnām acīm lūkojas tam sejā.
«Vai atradīšu tur tevi?» viņa jautāja baiļu pārņemtā balsī.
«Nezinu,» viņš atteica, «tomēr ceru būt līdz vakaram atpakaļ, bet ja nē — tad tev bija jāzina taisnība.»
«Kal!» viņa iekliedzās.
«Dzīvo vesela, Džordžija Termena,» viņš teica dīvaini aizkustinātā balsī. Tad cirta zirgam ar piešiem un aizau- ļoja.
«Kal! Kal!» viņa sauca tam pakaļ, bet viņš jau bija nozudis.
Nākošās stundas Džordžija pavadīja neizsakāmās bailēs. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz viņa tiktāl nomierinājās, ka varēja sakarīgi domāt. Viņa sev teica, ka pie izskaidrošanās naidīgās puses parasti lieto dūres. Tad jau Kals savu pretinieku pieveiks un tādēļ nav vērts nodoties nopietnām bailēm.
Jau mazliet nomierinājusies viņa devās pie sava darba un pašlaik klāja galdu, kad ārā atskanēja pakavu klau- dzoņa. Viņai sirds iepukstējās straujāk — Kals atgriezies. Tomēr no āra atskanēja sveša balss:
«Vai tu reiz stāvēsi, nolādētā bestija!»
Džordžija steidzās ārā — tas bija Vess Termens. Viņa zirgs aizsedza otru un tā seglos sēdēja kāds saļimis stāvs.
«Augstais Dievs, ko tu esi atvedis?» Džordžija izbailēs kliedza.
«To, kas palicis no mūsu Kala,» Vess nikni atcirta, nokāpa no zirga un mēģināja izcelt Kalu no segliem.
«Visuvarenais, viņš taču vienās asinīs!» viņa šausmās iekliedzās.
«Esi līksma, ka viņš nav beigts,» Vess vēsi atteica. «Ej nost no ceļa!»
Viņš ienesa nesamaņā esošo virtuvē un noguldīja.
«Atnes ūdeni,» viņš teica Džordžijai, kas tam sekoja, rokas lauzīdama. «Vispirms jādabū viņš pie samaņas.»
Viņa atnesa bļodu ar ūdeni un dvieli.
«Labāk nemaz neskaties uz viņu,» Vess viņai teica.
Taču viņa pārliecās tā plecam, kamēr Vess pūlējās ap ievainoto. Kala seja bija tā sadauzīta un pietūkuši, ka to gandrīz nevarēja pazīt. Tā vairākās vietās asiņoja, bet mati no asinīm bija gluži salipuši.
«Dieva dēļ, kas viņam noticis?» viņa jautāja.
«Viņam uzbruka saniknots vērsis un, bez tam, viņš noripoja lejā pa klinšu drupu klātu nogāzi. Bet nu beidz vaimanāt — galvenais, lai viņš paliek dzīvs!»
Kals sāka atgūt samaņu un Džordžija saņēmās. Pāris reižu viņš smagi ievilka elpu, atvēra acis un ar rokām tvēra ap sevi — arī tās bija uztūkušas un asiņoja.
«Tiktāl pagaidām labi,» Vess apmierināts teica.
«Vai tu… pārvedi mani mājās?» Kals vārgi jautāja.
«Protams, un tas nebija vienkārši.»
«Un Džordžija?»
«Viņa ari ir šeit un uzvedas pavisam labi,» Vess atteica un deva Džordžijai zīmi, iet tuvāk.
«Te es esmu, Kal,» viņa trīcošā balsī teica.
Kals ar pūlēm mēģināja atvērt acis. Viena bija pavisam aiztūkusi. Vess pasniedza viņai asinīs samirkušo dvieli.
«Pagaidām nevaru dabūt viņu tīrāku,» viņš teica. «Tagad pacelšu viņu mazliet augšā, lai tu vari novilkt viņa kreklu… Lūk, tā jau ir labāk. Nu tikai zābakus nost un tad apsegsim tevi. Pagaidām neko vairāk tevis labā nevaram iesākt.»
«Vēl tikai rokas,» Kals lūdzās.
Džordžija ieskrēja savā istabā, atnesa audeklu un sāpes remdējošu smēru, tad viņa tās pārsēja.
«Džordžij,» viņš čukstēja tai, «es atkal to neizdarīju …»
«Ko tad?»
«Viņš ir par lielu un smagu … viņa rokas ir pārāk garas…»
«Bet tagad turi muti!» Vess viņu pārtrauca. «Kādēļ nodevi manus melus — es viņai stāstīju par mežonīgu vērsi un kritienu no klints …»
«Es tam neticēju,» Džordžija iejaucās sarunā.
«Ja es viņu uzvarētu, tad protams to nevienam nestāstītu,» Kals teica, pagriezās ar seju pret sienu un palika nekustīgi guļot.
Vess Džordžijai teica, ka paliks pie Kala pa nakti un palīdzēja viņai padarīt mājas darbus. Kad viņš ienesa tās istabā malkas klēpi kamīna iekurināšanai, viņai beidzot radās izdevība ar to runāt zem četrām acīm.
«Ves,» viņa lūdza, «saki man taisnību — Bids Hetfīlds to izdarīja ar Kalu, vai ne?»
«Kas gan cits?» viņš īgni atteica.
«Un manis dēļ?»
Vess pamāja ar galvu.
«Tad runā taču — kā tas gadījās?»
«Jā, mīļais bērns, pārāk labi es to nezinu,» viņš izvairīgi teica. «Es jau tur nebiju klāt. Satiku Saundera kovboju Tomu Hallu, kurš bija uzsējis Kalu zirgā un gribēja nogādāt šurp. «Labi, ka sastapu tevi,» viņš teica, «tā man vienmēr labāk, nekā ar Enoku vai veco Termenu.» Un tad viņš īsi pastāstīja: ieradies Kals, uzaicinājis Bidu Hetfīldu parunāties un tad abi cīnījušies bez lieciniekiem. Sevišķi zemiski rīkojies Hetfīlds un sitis to vēl tad, kad Kals jau gulējis zemē. Ja nejauši garām neietu Saunders, viņš būtu to nositis.»
«Vai Kala ievainojumi ir bīstami?» viņa bailīgi jautāja.
«Nav bīstami,» Vess atteica. «Sākumā es arī biju nobijies, jo viņš spļāva asinis. Bet tās nāca, kā pārliecinājos, no pārsistās lūpas.»
«Vai mums labāk neataicināt ārstu?»
«Dievs pasargā — ar to tikai uztrauksim Kalu! Ja tas tevi apmierina, palūgšu māti, lai tā viņu apskata. Viņa saprot vairāk, nekā desmit ārstu.»
«Bet tev vēl man jāpasaka, kādēļ Kals uzsāka ķildu ar Hetfīldu!»
«Varbūt viņam gribējās izkauties,» Vess atteica, paraustīdams plecus un sāka rīkoties pie kamīna.
«Vai tagad abu starpā viss galīgi izbeigts?» viņa atkal jautāja.
«Vai tev prāts! Tikko Kals atkal varēs rāpot, viss sāksies no jauna, bet tad noteikti vairs ne ar kailām rokām,» Vess neapdomīgi atbildēja.
«Jā, bet kādēļ?»
«Tādēļ, ka Kaļam viņš vai nu jāpadzen no Tonto apvidus vai jānosit!»
Vess bija piemirsis visu piesardzību un kāpināja balsi.
«Un tur vainīga esmu es?» Džordžija gandrīz bez skaņas vaicāja.
«Zināmā mērā,» Vess nepacietīgi teica. «Ja tu agrāk nebūtu rotaļājusies un koķetējusi ar visiem pēc kārtas, tad Hetfīlds tagad neuzdrošinātos …»
Viņš nepabeidza un gribēja iet ārā, tomēr meitene nostājās ceļā un saņēma tā roku.
«Tev jārunā tālāk,» viņa enerģiski teica. «Man jāzina patiesība! Neaizmirsti, ka es arī esmu Termene!»
Vess redzēja, ka nav vērts ilgāk pretoties.
«Ja nu tu gribi zināt,» viņš vilcinoties iesāka, «Hetfīlds apgalvoja, ka tu arī pēc kāzām esot bieži ar viņu satikusies.»
«Bet tie taču ir nožēlojami meli!» viņa izmisusi iekliedzās un sāka raudāt.
«Es to zinu,» Vess atteica. «Bet galvenais, ka arī Kals zina, ka tie ir meli. Tātad nomierinies un liecies gulēt, bet es došos projām, lai Kals nenojauš, ka esmu izpļāpājies.»
* * *
Palikusi viena, Džordžija apsēdās krēslā pie kamīna, lūkojās liesmās un pārdomāja dzirdēto.
Viņa zināja, ka nebija pelnījusi šādu Kala uzstāšanos viņas labā, jo viņa bija pret to izturējusies tik riebīgi un tādēļ viņai tagad bija jādara viss, lai viņam vairs nebūtu viņas dēļ jāizlej savas asinis vai pat jāiet bojā. Bet kā lai to panāk? Kādu laiku viņš tagad būs spiests pavadīt gultā — bet tad? Ja viņa būtu paredzējusi, ka viņas iepriekšējai uzvedībai būs tādas sekas! Ja austrumos tādas lietas neuzņēma tik traģiski, tad viņai gan vajadzēja noprast, ka šie vietējie, vienkāršie un taisnīgie cilvēki ir pavisam ar citiem uzskatiem. Pilnīgi dabiski, ka Bids Hetfīlds, spriežot pēc viņas izturēšanās attiecībās ar viņu, nosprieda, ka Džordžija arī laulībā ar Kalu daudz neievēros uzticību. Droši vien viņš domāja, ka ar saviem meliem tikai nedaudz pasteidzies un tā tiešām notiks. Viņa, viņa viena bija vainojama visā notikušajā!
Ne jau tas bija slikti, ka Kals Termens gribēja viņas dēļ riskēt ar savu dzīvību, tieši otrādi, tagad viņš viņas acīs bija tikai cēlies! Slikti bija tas, ka sievas, līdzīgas viņai, nebija tā vērtas! Un tādēļ viņai par katru cenu bija jānovērš vēlreizēja Kala un Hetfīlda sadursme — jāpadara tā neiespējama.