Tās bija grūtas dienas, kas nu tagad sekoja. Bezgalīgās nakts stundas, kad viņa kavējās pie Kala gultas un klausījās viņa drudža murgos; kad viņš savu sāpēs savilkto seju grieza pret sienu, lai tā neredzētu, kā viņš cieš; kad viņa mainīja tā pārsējus vai baroja kā mazu bērnu; kad lasīja tam priekšā vai sarunājās ar to, lai tas kaut mazliet aizmirstu savas.sāpes — tad Džordžija juta, ka patiesi iemīlējusi šo vīru. No viņas pazuda viss rotaļīgais un paviršais — šīs ciešanas viņu bija pārvērtušas sievā.
Kals pamazām sāka atspirgt, pēc nedēļas viņš jau varēja ārā sēdēt. Bet jo vairāk sadzija briesmīgās brūces, jo drūmāka kļuva viņa seja. Stundām viņš sēdēja nogrimis savās domās un vairījās uzlūkot Džordžiju. Tagad viņa saprata, ka tai pienācis laiks rīkoties.
Viņa jau visos sīkumos bija izdomājusi kādu plānu. Tā rakstīja Tukam Merrijam un lūdza viņu nākošās dienas priekšpusdienā uz satikšanos pie skolas. Tad viņa aizjāja līdz Garda Termena fermai un nodeva vēstuli kādam kovbojam.
Kals atradās tīrumos, jo bija sācis pamazām atkal rūpēties par savu iebūvi. Viņu pavadīja Vess, kurš tā slimības laikā bija kopis lopus. Bet Džordžija apsegloja savu zirgu un aizauļoja.
Norunātajā vietā viņu gaidīja Tuks Merrijs. īsos vārdos viņa tam izstāstīja ap ko lieta grozās un ko sagaida no Tuka. Tam redzami glaimoja dāvātā uzticība un viņš uzreiz bija ar mieru to pavadīt uz Saundera fermu. Tur Džordžija gribēja runāt ar Bidu Hetfīldu un panākt, lai tas turpmāk izvairās no Kala. Par to Tuks gan šaubījās, jo atbildēja:
«Nu, ir jau vēl citas iespējas piedot kādai vēlmei lielāku iespaidu. Katrā ziņā vispirms paskatīsimies, kā godājamais misters Hetfīlds uzņems šo lietu. Jājiet vien taisni, es tikai gribu no skolas piezvanīt, lai vecais Henrijs zina, kur es palicis, ja es viņam būtu vajadzīgs.»
Džordžija darīja kā viņai lika. Tuks Merrijs drīz vien viņu panāca un tad tie tālāk jāja klusēdami. Tikai tad Tuks ierunājās, kad viņu priekšā jau atradās ferma; pa mājas dūmeni kūpēja dūmi un slitai piesietie zirgi norādīja, ka kovboji atgriezušies no ganībām un ēd pusdienas.
«Kungi ir mājās,» Tuks sacīja, «tagad jūs nedrīkstat pazaudēt nervus, sirsniņ!»
Džordžija pakratīja galvu un smaidīja.
Viņi bija tikai dažus metrus no durvīm, kad no mājas iznāca liels, vecāks vīrietis, kailu galvu. Pakausi klāja diezgan plāni rūsgani mati, saulē iedegusī seja caururbjošām gaišzilām acīm un garām ūsām atstāja atklātu, bet stingru iespaidu.
«Tas ir Saunders,» Tuks čukstēja Džordžijai un sveicinot noņēma platmali.
Saunders pavirši atbildēja sveicienam, bet ieraugot, ka otrs jātnieks ir dāma, tūlīt mainīja izturēšanos. Palocījies ar mazliet veclaicīgo godbijības žestu, kuru rietumos lietoja pret katru sievieti, viņš, nākdams tuvāk, jautāja:
«Labdien mis, kas man sagādā šo godu?»
«Jūs esat misters Saunders?» tā atjautāja.
«Tas es esmu un atrodos jūsu rīcībā, cienījamā!»
«Esmu Kala Termena sieva un ierados uz sarunu ar jūsu kovboju — Bidu Hetfīldu.»
Saunders paskatījās viņā tik pārsteigts, ka asinis sakāpa tās vaigos.
«Redziet, esmu apvainota,» viņai likās, ka jāturpina, «viņš izteicies kādam trešajam, ka jau pēc manām laulībām esot slepeni saticies ar mani.»
«Katrā ziņā tas ir smags apvainojums — sevišķi vēl šeit pie mums, Tonto apvidū,» Saunders atteica. «Nu, tūlīt jau dzirdēsim, ko viņš par to sacīs.»
Viņš piegāja pie durvīm un sauca:
«Hē, Hetfīld, te ir kāds, kas vēlas ar tevi parunāties!»
«Kas ir? Es pašlaik ēdu!»
«Pirmkārt jau es!» Saunders dusmīgi kliedza. «Varbūt tomēr iznāksi?»
Tūlīt arī iznāca Hetfīlds, steigā norīdams kumosu. Ieraugot Džordžiju un Tuku Merriju, viņš nobālēja.
«Te ir Kala Termena sieva un ceļ pret tevi visai nopietnu apsūdzību,» Saunders teica.
Hetfīlda biedri ziņkāri spiedās laukā. Visi gaidu pilni lūkojās Džordžijā. Tomēr pirms viņa sāka runāt, pa ceļu tuvojās pērkonīga pakavu rīboņa. Visi metās apkārt — fermai tuvojās putekļu mākonī ietīts, aulekšojošu jātnieku bars.
«Tie ir četru «T» ļaudis, bos!» kāds viņa kovbojs sauca.
«Ko gan Termeni te vēlas? Tā kā jūs man nedarītu nekādas muļķības, zēni!»
Tagad Džordžija pazina Enoku, kas ar Timu Matjūzu un Arizonu turējās priekšgalā. Kā viņi auļoja! Zirgi bija pārklāti baltām putām. Tur bija arī Boids, Serdžs, Leks Termens, Pens Hendle, Amess un citi. Vienā rāvienā tie apturēja netālu no bluķu mājas. Enoks, kam pie jostas karājās divi kolti, sauca:
«Labdien, Saunder!»
«'bdien, Enok,» tas atsaucās, «kas par lietu?»
«Kāds piezvanīja mums, lai mēs tūlīt nākam šurp,»
Enoks atteica. «Nu, tad mēs ari brāzām kā velnu bars šurp, nejautājot, kāds iemesls zvanītājam.»
«Katrā ziņā, neesmu jūs lūdzis ierasties,» Saunders smaidīdams teica. «Bet man tiešām liels prieks, ka mēs atkal reiz tiekamies.»
«Pateicos, ari man,» Enoks atbildēja. «Kas te īsti notiek?»
Viņš izbrīnījies lūkojās uz Džordžiju un Tuku Merriju.
«Jūsu brāļa Kala sieva ir ieradusies nokārtot rēķinus ar Bidu Hetfīldu,» Saunders paskaidroja.
«Nu, Džordžij, tagad sadodiet viņam!» Merrijs uztraukts tai čukstēja.
«Bid Hetfīld, vai tev ir drosme visu šo vīru priekšā atkārtot to, ko esi par mani teicis?»
«Nekad neesmu teicis neko ļaunu par tevi,» Hetfīlds atteica, juzdamies visai neveikli.
«Vai tu neesi apgalvojis, ka es, jau pēc tam, kad biju Kala Termena sieva, esmu slepeni ar tevi tikusies?»
«Kaut ko tādu esmu varējis pateikt tikai galīgi piedzēries.»
«Na, klausies, toreiz tu biji gluži skaidrs!» kāds viņa biedrs iesaucās.
«Vai es esmu pēc savām kāzām kaut reizi ar tevi tikusies vai pārmijuši kādu vārdu?» viņa nepielūdzami turpināja.
«Nē!» Hetfīlds klusu atteica un gribēja doties pie sava zirga, taču ceļu viņam aizšķērsoja Tuks Merrijs, kurš bija jau Džordžijas runas sākumā nokāpis no zirga.
«Vienu acumirkli, tu, nožēlojamais bezgodi,» viņš sauca, «tik viegli tu netiksi projām!»
«Atbrīvo ceļu, idiot!» Hetfīlds iekliedzās, «citādi ielauzīšu tavu pauri!»
«To es izdarīšu ar tavējo,» Tuks Merrijs atteica, metot savu sombrēro zemē. Un te viņa kaulainā labā roka drāzās pret Hetfīlda žokli. Tas sagrīļojās.
Otrs trāpījums lika Bidam nokrist un pirms viņš paguva piecelties, Tuks Merrijs metās tam virsū un sāka bez žēlastības apstrādāt. Hetfīlds izmisīgi aizstāvējās, bet viņa pretestība kļuva arvien vājāka. Beidzot viņš palika nekustīgi guļot.
Tuks Merrijs piecēlās un piegāja pie fermera:
8*
115
«Lūdzu piedošanu, mister Saunder, ka jūsu labāko spēku uz ilgāku laiku izsitu no ierindas,» viņš pieklājīgi teica. «Nākošās četrpadsmit dienās šis puisis nebūs
strādātājs. Tomēr man bija jāatriebjas par savu draugu Kalu, ko šis nelietis tik bēdīgi apstrādājis.»
«Hetfīlds pie manis vairs nestrādās,» Saunders atteica, «jo nenodarbinu neģēļus. Blūmu jau atlaidu un tā kā tagad šie kaušļi vairs necels ķildas, arī mums nākotnē nebūs jāķildojas. Mūsu ganāmpulki varēs mierīgi ganīties blakus. Kā jums šķiet, Enok?»
«Varat būt pārliecināts, Saunder, ka nekādā gadījumā mums netrūks draudzības!»
Viņi spieda viens otram roku, tad fermeris griezās pie Džordžijas:
«Manu augstcienību jums, godātā,» viņš sacīja. «Jūs esat droša, mazā sieviņa, kuras dēļ pat es varētu apskaust Kalu Termenu. Sirsnīgi sveiciniet viņu no manis, un pastāstiet, kas gadiem ilgi valdīja starp viņa ģimeni un
mani. Arī viņš par to noteikti priecāsies.»
* * *
Neviens nedrīkstēja pavadīt Džordžiju uz mājām. Pat brašā Tuka Merrija pavadonība tika ar pateicību noraidīta.
Viņai tuvojoties mājai, Kals sēdēja saulē uz sola, durvju priekšā un bija redzami uztraucies par tās ilgo prombūtni.
«Kur tu biji, Džordžij?» viņa jautāja.
Viņa izlēca no segliem un apsēdās tam blakus.
«Ko tu sacītu, ja man būtu izdevies samierināt Džimu Saunderu ar taviem ļaudīm?»
«Vai tu biji pie viņa?»
«Katrā ziņā — lai aiztaupītu tev uz visiem laikiem šo ceļu, kas ved uz ķildu un cīņām,» viņa atteica.
Un tad viņa pastāstīja visu notikušo.
Viņš klausījās klusēdams. Kad Džordžija beidza, viņš saņēma tās sniegto roku un apklāja kvēliem skūpstiem.
«Aizmirsīsim visu, kas bijis,» viņa sacīja, «un visu dzīvi turēsimies kopā. Tikai tev jāatbild godīgi un patiesi uz kādu jautājumu: vai tu toreiz tiešām mani nesiti?»
«Bet, Džordžij!» viņš uztraucās, «kā tu vari par to šaubīties? Tiešām, tā ir taisnība, ka tas bija tikai zars, kas …»
«Zēl,» viņa smaidīdama sacīja, «jo šodien saprotu, ka toreiz būtu pelnījusi pērienu.»
* * *
Sešpadsmit vīri, visi Termenu ģimenes locekļi, Garda Termena, izslavēta par labāko būvmeistaru, vadībā, novietoja savās vietās apstrādātos Kala mājas baļķus. Viņš pats strādāja līdzi, ugunīgas centības pilns. Vecais Henrijs komandēja: «viens, divi, trīs — celt!» un katrreiz baļķis gulēja tur, kur tam bija jāguļ. Katrs no tiem bija aptēsts pēc iespējas rūpīgi, tādēļ viņu starpā palika tikai pavisam šauras spraugas. Tās vēlāk aizpildīs.
Kā paraugu Gards ņēma pats savu bluķu namu. Patiesībā cēla divas būdas, katru piecpadsmit pēdas platu un divdesmit pēdu garu. Tās savienoja kopīgs jumts, bet telpu starp abām izveidoja it kā segtu palieveni. Grīdām, durvīm, logiem un sienu skapjiem vajadzīgos dēļus no dzirnavām atnesa mūļi. Ceļš bija pārāk stāvs, lai to veiktu ar pajūgiem vai auto. Četru logu rūtis bija pasūtītas Globē un tāpat, ievērojot visu piesardzību, atvestas būv- vietā uz mūļu mugurām.
* * *
* * *
Ar sīkstu uzcītību Kals ik dienas strādāja pie savas zemes tālākas uzkopšanas. No tēvoča Garda viņš dabūja vienu pēc otra, divas piena govis un teļu, vistas un vairākas cūkas. Bet Džordžijas pienākumi tādēļ nepalielinājās, jo Kals pats apkopa lopus un izmē'za kūti, tomēr viņas atbildība pieauga, turklāt kustoņi tos negribot saistīja kopējā interesē.
Tagad, kad vakaros Kals atgriezās mājās, viņi pārrunāja dienas notikumus un lietas, kā arī to, kas jānokārto nākošajā dienā. Džordžija vairs nejutās tik vientuļa. Viņa lielā maigumā rūpējās par teliņu un starp vistām tai arī bija sevišķas mīlules. Bija pazudis pat riebums, ko viņa sākumā izjuta pret cūkām.
Par savu pašreizējo stāvokli viņa centās vairs nedomāt. Katrā ziņā, viņa nesaprata, kādēļ tā šeit dzīvo, līdzās kādam vīrietim, kurš bija viņas vīrs un kurš ar katru dienu tai kļuva tālāks un svešāks. Visā pārējā viņa ar katru dienu iejutās arvien vairāk, vēroja apkārtējo dabu un drīz vien prata noteikt rītdienas laiku tikpat labi kā Kals, vadoties no saules lēkta un rieta.