No visiem grūtajiem uzdevumiem, ko Mērijai Stokve- lai nācās atrisināt savos divos skolotājas darba gados Arizonas reti apdzīvotā Tonto apvidū, šis, kuram viņa tagad lūkojās pretī, bija visgrūtākais. Pirmo reizi viņu pārņēma it kā drosmes trūkums, jo te lieta grozījās ap tās jaunāko māsu Džordžiju. Tā jau atradās ceļā uz Arizonu. Te viņa gribēja, tā rakstīja māte, tikt vaļā no savas vieglās tuberkulozes un ne visai vieglās tieksmes uz neizvēlīgu koķetēriju.
Tieši šodien Mērija jutās ļoti nogurusi. Viņai bija kājām jānoiet viss sešu jūdžu garais ceļš līdz mazajai skolas blokēkai pie Tonto strauta un atpakaļ, līdz Termenu fermai «Zaļā ieleja». Atkal reiz viņas astoņpadsmit skolnieki, sākot ar sešgadīgo Ženiju Termeni līdz sešpadsmitgadīgam Ričardam, bija uzstādījuši rekordu disciplīnas graušanā. Arī gājiens pa putekļaino, karstā septembra saulē kvēlo ceļu, bija stipri nogurdinājis. Tādēļ nav nekāds brīnums, ja viņai vajadzēja brīdi laika atgūties no bailēm, ko radīja mātes vēstule.
«Kas te vairs darāms, ja Džordžija jau ir ceļā,» viņa pie sevis teica un pacēla nolaisto spalvaskātu. «Globē viņa iebrauks devītā … Ak Dievs, Tēvs, tas taču ir jau šodien — otrdien! … Pasta auto no turienes izbrauc trešdien. Piecos pēc pusdienas viņa nonāks Rijsonā. Tad es pati netieku viņu sagaidīt! Protams, man jāaizsūta kāds, kas saņems vinu, mazo, blondo Džordžiju. Bet kuru sūtīt?»
Par spīti savai masas mīlestībai, mis Stokvelai pret viņas ierašanos bija stipri dalītas jūtas. Atbildība, kas tika viņai uzvelta, likās gandrīz par smagu.
Kā uz šo apmeklējumu lūkosies Termeni? Un ko lai viņa te, vispār, iesāk ar meiteni?
I\ad viņa to atstāja, mazā Džordžija izskatījās kā eņģelis. Bet, kā likās, viņas tagadējā būtne maksāja sodu par toreizējo maldinošo izskatu … Kā tad māte par viņu rakstīja?
«… doktors Šmits saka, ka Džordžijai ir slima labā plauša. Bet doktors Džonss, kuram tēvs tic, apgalvo, ka viņa šo slimību ieguvusi dejojot un darot pārgalvības. Es pievienojos Šmita domām. Šim misteram Džonsam daudz neuzticos. Vai tu vēl varbūt atceries viņa sievu? Tā arī vienmēr izturējās ļoti uzpūtīgi un lepni. — Nu, kā arī tas nebūtu, katrā gadījumā Džordžija nav vesela, nemaz nerunājot par to, ka viņā, šķiet, mājo tūkstoš velnu!
Tu esi jau gandrīz sešus gadus prom no mājām. Tagad esi pat aprakusies aizmežniekos, kur, laikam gan, nedzird neko no tā, kas pašlaik notiek pasaulē. Starp citu, tu vari būt līksma, jo mēs esam pārlaiduši karu un, kas bija vēl daudz ļaunāk, pēckara gadus! Un nu man jāapraksta pāris vārdos tavas māsas tēls — citādi tu viņu vienkārši nesapratīsi un nemācēsi ar to pareizi apieties.
Džordžijai šogad paliek septiņpadsmit, bet viņa zina vairāk nekā tu — divreiz vecākā. Jā, pat vairāk nekā es! Viņa ir ļoti skaista un izkopusi sevī visas tās īpašības, kuras nepieciešamas mūsdienu meitenei. Droši vien tādēļ jebkurš cilvēks viņā tūlīt iemīlas. Tā nav muļķīga mātes lepnuma izpausme, bet patiesība. Visi mūsu draugi un paziņas ļoti ciena Džordžiju. Bet zēni — domāju jaunos vīriešus — kļūst viņas dēļ pavisam traki. Un viņa dara visu, lai šo trakumu pastiprinātu. Man diemžēl jāsaka — viņa ir īsta koķete!
Tomēr visļaunākais ir tas, ka Džordžija par katru cenu grib izvest savus nodomus. Taisni tā, kā visas šīs modernās meitenes, kuras saka, ka vecāki ir novecojuši un nesaprot jaunos laikus. Varbūt, ka viņām ir taisnība.
Tēvs domā, ka viņu nevar atturēt no tās nodomu izvešanas. Nelīdz ne labi padomi, ne aizliegums, ja tā ko ieņēmusi galvā. Ar lielajām rūpēm, kas man viņas dēļ rodas, esmu pārliecināta, ka tā nemaz nav tik slikta. Es nevaru un negribu ticēt, ka manu spriedumu par viņu varētu būt aptumšojusi akla mātes mīlestība.
Džordžija licejā nokārtoja gala pārbaudījumus un tagad viņai vajadzētu kaut ko uzsākt. Protams, šeit Ņujorkā, viņa nekādu labu darbu nedabūtu. Bez tam, viņas veselības stāvoklis nepanes šo klimatu, ja viņa arī vēlētos šeit palikt. Mēs ar prieku pieņēmām draudzīgās Veibernu ģimenes priekšlikumu. Viņi tieši tagad rīko auto izbraucienu uz Kaliforniju un paņems Džordžiju līdzi uz rietumiem.
Pagaidām šī lieta Džordžiju sajūsmina. Mums gan vairs neiet tik labi kā agrāk, bet līdz šim vēl vienmēr esam izpildījuši visas viņas iegribas. Lai arī šo to upurējot. Tagad mēs ierīkosimies tā, lai varam samaksāt par viņas turienes mitināšanu. Varbūt, ka rietumi, kurus tu mums vienmēr attēlo tik krāšņus, varēs viņu glābt un atveseļot. Protams, tevi, mīļā meitiņ, Džordžijas ierašanās nostādīs smaga uzdevuma priekšā; to mēs zinām. Tomēr mēs tevi sirsnīgi lūdzam: neizvairies, bet dari visu māsas labā, kas vien ir tavos spēkos.»
Šīs garās, savādās vēstules vēlreizēja lasīšana noskaņoja mis Stokvelu uz drūmām pārdomām. Bet mātei bija taisnība, ja Džordžija izturēs dzīvi šajā skarbajā Tonto apvidū, tad nevien atgūs veselību, bet atbrīvosies arī no saviem maldīgajiem un pārspīlētajiem uzskatiem. Milzu pilsēta Ņujorka bija saindējusi viņas dvēseli.
Ja arī Mērija Stokvela bija aprakusies vietējā mežonībā, tad viņa tomēr ņēma dzīvu dalību ārpasaules notikumos. Avīzēs un žurnālos tā uzmanīgi sekoja dzīves attīstībai. Tā viņa, varbūt pat labāk nekā māte — pazina amerikāņu modernās meitenes, šīs pārgudrās, pirmslaika nobriedušās pēckara gadu būtnes. Uzturēšanās šeit varēja tādām būtnēm nākt tikai par labu. Un ja arī viņai no tās celtos dažādas grūtības, tad tam nebija nekādas nozīmes. Bet kādu iespaidu Džordžija atstās uz šejieni, tas bija pavisam cits jautājums. Kā viņa ietekmēs Termenus un citus vienkāršos taisnā ceļa gājējus, ar kuriem tai vajadzēs sastapties?
Mērija Stokvela bija iemīļojusi šos Tonto ļaudis, kas likās esam tikpat skarbi un rupji kā zeme, kurā tie mita. Viņa bija, cik iespējams, tiem palīdzējusi un atvieglojusi viņu smago dzīvi, uzņemoties visas rūpes par bērnu audzināšaanu. Šai darbā viņa jutās laimīga, lai gan bija arī kāds personīgs iemesls, kādēļ viņai tās darbs šķita tik tuvs sirdij. Viegls sārtums iekāpa viņas vaigos, kad tā domāja par šo iemeslu. Bet iedomājoties par satraukumu, ko sacels Džordžijas pēkšņā ierašanās šeit, klusajā «Zaļajā ielejā», viņas krūtis sažņaudzās. Ja nu Džordžijai ienāk prātā arī šeit, Arizonā, turpināt savas vieglprātības? Taču šeit tas nebūs iespējams! Mērija to nespēja iedomāties, jo pārāk labi pazina vietējos ļaudis, sevišķi jaunekļus.
Viņa iedomājās trīs Termenu ģimeņu dēlus, kuru laipnajā sabiedrībā tā bieži uzturējās. Tie gandrīz visi bija divdesmit gadus veci, tikai Enokam Termenam bija trīsdesmit, bet viņa brālēns Sērdžs, nedaudz jaunāks. No visiem tikai viens bija precējies, jo šeit sievietes bija reta parādība un ap katru no tām izcīnīja gluži sīvas kaujas.
Bet pie visa viņu skarbuma, ko uzspieda zemes daba, tie bija miermīlīgi un dzīvoja draudzībā. Kā kovboji viņi kopā ganīja savus ganāmpulkus, ne visai treknās ganībās un medīja niknos lāčus un kalnu lauvas, kā arī sēja un novāca rudzus un kviešus. Arī malku viņi paši mežā cirta — īsi sakot, dzīvoja darbīgi un vienkārši. Visu nopelnīto naudu — tās nekad nebija daudz — viņi atdeva mātēm, jo pašiem vajadzības bija niecīgas. Pilsētu kārdinājumi viņus neskāra. Ļoti reti kāds no tiem devās tālāk par tuvāko pilsētiņu — Rijsonu. Kara laikā vairāki no tiem atradās armijas nometnēs. Bedijs Termens, starp citu, labākais jātnieks, mednieks, laso metējs un koku cirtējs, bija cīnījies pat Francijas frontē. Viņš palika neievainots un par spīti visam pārdzīvotajam, atgriezās nemainījies savā raksturā. Tas bija fakts, kas ļāva Mērijai Stokvelai labāk nekā jebkuram citam spriest par Termenu un visu Tonto ļaužu spēcīgo raksturu.
Kopš viņa šeit strādāja par skolotāju, tā nekad vēl nebija redzējusi piedzērušu kādu no Termeniem vai to radiniekiem. Viņi visi smēķēja savas paštītās cigaretes un kāvās pat visniecīgākā iemesla dēļ, bet nekad viņi nemeloja un vienmēr turēja doto vārdu. Tie nebija iedomīgi, vairums ārīgi vēsi un apvaldīti, bet pilni iekšējas uguns un spēka. Uz tiem, Džordžijas tipa meitenei, bija jāiedarbojas līdzīgi degošai lāpai, kas iemesta prērijas saulē, sausā, izkaltušā zālē.
Rikšotāju zirgu asais klip-klap ārā uz ceļa iztraucēja mis Stokvelu no domām. Kovboji atgriezās no ganībām. Būtu labi, ja viņa tūlīt pat parunātu ar tiem. Kāds jau būs jālūdz, lai aizbrauc uz netālo Rijsonu un atved Džordžiju.
Kamēr viņa gāja caur dārzu, kur pēc patikas staigāja vistas, suņi un teļi, tai tikai tagad tā īsti ienāca prātā, cik ļoti Džordžijai nepatiks šī vieta. Sākumā taču arī viņu bija sabiedējusi pussatrūdējusī, pa daļai tikai no koka celtā fermas ēkas. Šodien tā ar savu sūnām apaugušo jumtu un daudzajām, milzīgu, vecu koku apēnotajām izbūvēm, bija kļuvusi viņas acīm miļa, tīkama un uzticības vērta ainava.
Ari aploku iežogojumi, kuriem viņa tagad tuvojās, dažās vietās jau bija jāatjauno. Tikai vārti nesen bija uztaisīti no jauna un tos taisīja no egļu dēļiem, kurus piegādāja vecā Henrija Termena zāģētava.
Enoka baltais mūļēzelis, saukts Filozofs, nāca viņai pretim. Tas bija slavenākais mūļēzelis visā Arizonā, sevišķi slavens savas speršanas dēļ. Patiesībā tas bija vairāk netīri pelēks, nekā balts, ne vairs jauns un ne visai izskatīgs. Bet viņam bija labi formēta galva un gudras acis. Viņš mīlēja Mēriju Stokvelu. Arī tad, ja viņai, kā šodien, kabatā nebija cukura gabaliņš. Viņš varēja apmierināties arī ar draudzīgu pliķi un savu garo ausu noglās- tīšanu.
Blakus tā stallim atradās tā sauktā ratu kapsēta. Ar saviem salauztajiem labības ratiem, riteņus zaudējušiem vienjūgiem un sarūsējušu auto tā līdzinājās drupu kaudzei un nomācoši pareģoja visu iznīcību.
Aplokiem pieslēdzās staļļi. Tiem, tāpat kā mājai, laiku pa laikam pēc vajadzības bija piebūvēts lielāks vai mazāks izvirzījums. Kopā ar siena šķūņiem, tur viss izveidojās augstu jumtu un atvērtu durvju juceklī.
Pašos aplokos ganījās zirgi. Vairums, tīksmi vārtījās putekļos, bet pienākot Mērijai, sprauslodami lēca augšā un auļoja projām. Viņa apstājās un brīdi nolūkojās patīkamajās dzīvnieku kustībās. To viņa mēdza darīt labprāt, lai gan reizēm baidījās no tiem. Sevišķi kad tie zviegdami drūzmējās ap staļļu durvīm, lai tad slēgtā virknē brāztos projām brīvās ganībās.
Pie kādām staļļa durvīm Mērija beidzot atrada deviņus, vienā bariņā sastājušos kovbojus.
Būdami kopā, tie izskatījās pārsteidzoši līdzīgi viens otram. Bija labi jāielūkojas, lai pazītu katru atsevišķi. Viņi visi bija gara auguma, slaidi un kalsni, platiem pleciem, bet šauriem gurniem. Visiem bija spēcīgas, viegli izliektas kājas, kas nodeva dzimušus jātniekus, šodien viņu seju vaibsti jau tādēļ nebija pazīstami, ka tos sedza bieza putekļu kārta. Visi nēsāja lielus sombrēro — vairums melnus, daži pelēkus, kas visi bija veci, netīri un uzvilkti pār sejām; tie bija tērpušies zilos flaneļa kreklos un garos zābakos sabāztās biksēs. Pie zābakiem skanēja pieši ar lieliem riteņiem. Uz mis Stokvelas sveicienu viņi atbildēja visi vienādā, mazliet stieptā noskaņā, kas Teksasas dialektu padarīja ausij tīkamu.
«Zēni, vienam no jums būs man jāizdara sevišķs pakalpojums,» viņa teica.
Enoks Termens, visu vīru vadonis, vīrišķīgi daiļš jātnieks, iznāca priekšā.
«Ja lieta grozās ap deju ar jums, mis Mērija, tad lūdzu jūsu uzmanību,» viņš šķelmīgi sacīja.
Viņa gaišpelēkajās acīs turklāt kaut kas pazibēja un pār citkārt nopietno, kalsno seju pārslīdēja smaids.
Viņa atbilde lika mis Stokvelai ar šausmām iedomāties, ka Džordžijas ierašanās droši vien izsauks arī deju sarīkojumu plūdus. Un no tiem viņa, protams, nevarēs atrauties. Tajās nedaudzajās šāda veida viesībās, kurās viņa bija piedalījusies, jaunie puiši to gandrīz bez pārtraukuma, no saules rieta līdz lēktam, šūpoja pa zāli. Tas arī nebija nekāds brīnums, ja ņēma vērā dāmu trūkumu! Nākamajā dienā viņa tikko bija spējīga noturēt mācības.
«Pie pirmās izdevības atgriezīšos pie šī jūsu laipnā priekšlikuma,» viņa atbildēja smaidīdama un piemērodamās tā tonim. «Bet pašlaik lieta grozās ap citu pakalpojumu.»
«Un tas būtu?» Boids Termens jautāja, pastūmis som- brēro pakausī — tā kļuva redzama viņa biezā, pelnpelēkā matu audze. No tā enerģiskās, it kā bronzā atlietās sejas smējās tumšzils, vaļsirdīga bērna acu pāris.
Pirms Mērija paguva atbildēt, iejaucās Boida un Enoka brālēns Vess Termens, kuram arī bija lielas, gaišas acis un īsts Termenu augums:
«Pats par sevi saprotams, ka mēs visi esam gatavi jums pakalpot, mīļā mis Stokvela!»
«Ļoti laipni! Tātad lieta ir sekojoša: rīt jābrauc uz Rijsonu, lai no turienes atvestu manu māsu.»
Šāds atklājums tos laikam mazliet pārsteidza, jo pagāja labs brīdis, līdz tie saprata tā nozīmi. Tikai Enoks uzreiz bija skaidrībā par radušos situāciju.
«Tiešām žēl,» viņš teica, «bet tieši rīt es esmu aizņemts. Nupat, garāmjādams, redzēju Meskala virsotnē stiepļu žogā lielu skaitu gadu vecos vērsēnus. Tie pieder mūsu kaimiņam Džimam Saunderam un es nevēlos jaunas ķildas ar viņa ļaudīm. Rīt lopi noteikti jādabū pāri robežai.»
Centība, ar kādu pārējie kovboji, izņemot Kalvinu Ter- menu, piedāvāja savus pakalpojumus mis Stokvelai, no- rādija, ka viņiem daudz patīkamāks brauciens uz Rijsonu, nekā Enoka darba plāns.
«Dieva dēļ,» viņa smiedamās vairījās, «es taču nevaru jūs visus likt lietā! Tikai viens man var pakalpot, bet ja nevarat vienoties, tad lai izšķir loze.»
Bet tie negribēja par to ne dzirdēt. Bezgalīgās debatēs katrs pierādīja, ka vienīgi viņš ir vispiemērotākais mis Stokvelas uzdevuma izpildīšanai. Neviens negribēja atteikties no šī brauciena. Viņi visi tik stūrgalvīgi aizstāvēja katrs savu viedokli, ka Mērija jau sāka baiļoties, vai nebūs jāpieredz izskaidrošanās savādākā veidā. Tādas te notika gandrīz katru dienu, pat stundu, bet tad Serdžs Termens, Vesa brālis, negaidot iejautājās:
«Sakiet, mis, vai jūsu māsa prot dejot?»
Šis, saulē iedegušā, blondā milža, ar iekaisušiem plakstiem un asajā vējā sasprēgājušajām lūpām, izteiktais jautājums, uz brīdi novirzīja citu uzmanību no jau tuvās ķildas. Proti, Serdžs bija labākais dejotājs no visiem Ter- meniem.
Mērijai bija jāsmejas.
«Domāju gan, ka viņa būs iemācījusies dejot,» tā atbildēja. Viņai ienāca prātā izmantot Džordžijas ierašanos, lai reiz atmaksātu jaunekļiem par nevainīgajiem jokiem, ko tie jau vairākkārt ar viņu bija izspēlējuši.
«Kāda tad izskatās jūsu māsa, mis Stokvela?» jautāja Pens Hendle Amess, viens no nedaudzajiem svešajiem, kurus Enoks Termens nodarbināja. Viņš tomēr bija, kā pats Termens, dzimis teksasietis.
Viņa jautājums, kuru tas izteica ar ļoti nopietnu seju, no jauna iekvēlināja ķildu. Šī nenozīmīgā izskaidrošanās droši vien vēl ilgi aizņemtu visu prātus, ja neiejauktos Mērija.
«Klausieties, zēni!» viņa sauca. «Man ir kāds māsas uzņēmums. Es to atnesīšu un parādīšu jums — esmu pārliecināta, ka tad jūs tūlīt izšķirsieties, kurš viņu rīt atvedīs.»
Kā uzņēmums to varēs veikt, neviens nesaprata, tomēr bija ar šo priekšlikumu mierā.
Tā nu mis Stokvela iesteidzās istabā un rakstāmgalda atvilktnē uzmeklēja kādas vecas, neprecētas radinieces fotoattēlu. Tās drūmā un saīgusī seja viņai bērnībā bija iedvesusi bailes. Mērija mirkli vilcinājās, jo radās sirdsapziņas pārmetumi. Viņa taču gribēja tik nekaunīgi apieties ar labās, vecās mis ģīmetni, kuru tā pieaugusi, mācījās cienīt. Bet tad viņa sev teica, ka arī radiniecei būtu tik daudz humora izjūtas, lai pasmietos par šo joku. Un tā viņa devās atpakaļ pie kovbojiem, kuri to gaidīja pie staļļa durvīm.
«Tā ir viņa,» tā sacīja, turēdama fotoattēlu izstieptajā rokā.
Visi viņu aplenca, tikai Kalvins Termens Kals, kā viņu parasti sauca — palika iepakaļ un zobgalīgi viņos noraudzījās. Viņš bija Enoka jaunākais brālis, braši noaudzis puisis, kas par spīti saviem deviņpadsmit gadiem, nemaz neinteresējās par sieviešu dzimumu.
Brīdi valdīja klusums, līdz beidzot kāds ieminējās:
«Viņa neizskatās jums visai līdzīga, mis Mērij.»
«Zināma līdzība tomēr manāma,» Serdžs iebilda.
«Vai tā tiešām ir jūsu māsa?» Enoks domīgi jautāja. «Man liekas, ka jūs kādreiz rādījāt man citu attēlu…»
«Katrā ziņā viņa ir ļoti jauka dāma labākajos gados,» Pens Hendle Amess to pārtrauca un aizgriezās.
Arī pārējie garām sejām sekoja tā piemēram, atbalstījās pret staļļa sienu un sāka tīt cigareti. Enoks smīnot uz tiem nolūkojās.
«Domāju, ka jūs visi gribēsiet nākt man palīgā izdzīt svešos lopus no mūsu ganībām?» viņš ironiski jautāja, pārāk labi pazīdams savus ļaudis.
«Katrā ziņā bez manis un Boida tu neko nepaveiksi,» Serdžs teica.
Boids Termens piekrītot pamāja ar galvu.
«Tā kā Saundera jaunais boss tik un tā mūs neieredz, Enoks darīs gudri, ja nepaļausies tikai uz jums vien,» trešais iesaucās.
«Diemžēl par mani nav ko runāt,» Pens Handle Amess teica, jo Mērija viņu pašlaik uzlūkoja. «Jūs taču atceraties, ko teicāt, kad atvedu jūs mājās no skolas?»
«Atceros,» viņa atteica. «Auto vadīšana nav jūsu stiprā puse.»
«Es šo lietu uzņemtos, mis Mērij,» teica Ričards, saukts par Diku, kas vēl piederēja pie Mērijas skolniekiem, «bet jūs taču vēl šodien pierādījāt, cik manas zināšanas ir trūcīgas. Protams, ka nedrīkstu kavēt rītdienas mācības.»
Viņa palūkojās Leka Termena acīs. Tas bija vienīgais tumšmatainais un tumšacainais ģimenes loceklis, liels, mierīgs un mazliet atturīgs cilvēks.
«Jūs taču izdarīsiet man' šo patikšanu, vai ne?» viņa jautāja.
Viņš papurināja galvu un nolaida acis.
«Man bail no sievietēm,» viņš klusi atbildēja.
«Smieklīgi — no Andželikas Baueres viņam nemaz nav bailes, kaut arī reizēm viņš to sajauc ar tās dvīņu māsu Agati!» brālis Vess iesaucās.
«Tev arī tas atgadījies,» Leks atteica.
«Kā tad sastāv ar jums, Ves?» Mērija jautāja, pūlēdamās palikt nopietna.
«Diemžēl, neko darīt, godājamā,» tas atbildēja. «Pat tad, ja Enoks rīt var iztikt bez manis, man pilnas rokas darba. Jāsalabo segli, viens zābaks prasa pazoli, reiz arī nopietni jāaplūko tēva slimais suns — vārdu sakot, tas vienkārši nav iespējams. Bet ņemiet taču Arizonu! Tam gan rīt jāpļauj kvieši, bet to vēl var uz kādu laiku atlikt.»
Viņš norādīja uz kādu kovboju, vienīgo nedižciltīgo no visas grupas, kuru tie pazina tikai pēc palamas «Arizona». Tam bija svaiga sejas krāsa un vienmēr zibēja acis. Runāja tas ar humoru, bet visai reti.
«Man loti žēl, skolotājas jaunkundz,» viņš strupi atteica uz Mērijas jautājumu, vai tas uzņemšoties viņas uzdevumu, «vecais misters Henrijs man noteikti pavēlēja novākt kviešus, pirms sāk līt.»
«Nu, tātad,» Vess sauca, «kopš mēneša nav lijis, un pirms oktobra vidus nav gaidāma ne pilīte!»
«Gluži otrādi, visvēlākais parīt, gāzīs kā ar spaiņiem — lūk, no dienvidrietumiem nāk mākoņi!» Arizona paskaidroja cienīgā nopietnībā, lai gan nebija redzams ne mākonītis. «Es jūsu vietā sūtītu uz Rijsonu Konu, godātā mis!»
Kons Kēsejs, kas Termenu fermā strādāja ļoti īsu laiku, bija īrs un mazliet aprobežots, rietumos vēl jauns. Viņu visi labprāt ieredzēja, bet tā lētticība biedrus vedināja to padarīt par savu nevainīgo joku un nedarbu mērķi. Kad mis Stokvela viņu laipni uzrunāja, tas bailīgi sarāvās. Viņa ūdenszilās acis tikko neizspiedās ārā no vasaras raibumiem piebērtās sejas.
«Es?» viņš satrūcies jautāja. «Bet es visā mūžā vēl neesmu bijis vienatnē ar kādu sievieti…»
Visi smējās locīdamies. Nabaga puiša baiļu izteiksme tiešām bija tik komiska, ka pat mis Stokvelai bija jāsmejas. To gan viņa darīja it kā vīlusies un norūpējusies, lai nekaitētu iespaidam, kuru sagaidīja, kad īstā Džordžija parādīsies redzeslokā.
Viņa saņēma vēl vairākus «kurvīšus» — visi atteicās, minot visniecīgākos iemeslus. Tims Matjūzs, veselīgs milzis, ļoti naivi apgalvoja, ka esot saslimis un tam jādodas pie ārsta!
Beigās bija palicis tikai Kals Termens. Tas stāvēja sāņus un, uzmetis šķietamās māsas attēlam ātru skatienu, nebija līdz šim teicis ne vārda. Tagad viņš panācās uz priekšu, paskatījās brālī, rados un darba biedros un tad teica:
«Jūs tiešām esat jauki puiši!»
Mis Stokvela viņu aplūkoja ar patiku. Kaut ko tādu viņa jau bija gaidījusi, jo pēc tās uzskatiem Kals, Henrija Termena deviņpadsmit gadus vecais dēls, bija labākais no visiem. Tam bija ne tikai visu Tonto vīru rūdījums, vienkāršība un iznesība, bet arī piedevām laba galva, plašas zināšanas, jo tas bija daudz lasījis. Viņam gan reizēm nācās savaldīt savu dzīvo, ātri uzliesmojošo temperamentu. Ģimenē runāja, ka viņš to mantojis no vectēva, kas bijis teksasiešu revolucionārs.
Tagad viņš pievērsās skolotājai.
«Man būs ļoti patīkami rīt atvest jūsu māsu,» viņš teica. «Tik ilgi gaidīju tikai tādēļ, ka reiz gribēju dzirdēt, ko puiši gan nesarunās.»
«Pateicos jums, Kal — savu laipnību jūs noteikti nenožēlosiet,» viņa atteica.
Viņš to pavadīja mājup, bet kad jautāja vai rīt braucienam uz Rijsonu izmantot auto vai ratus, viņi sev aiz muguras izdzirdēja mežonīgus smieklus. Tie apgriezās un redzēja kovbojus sabāzušus kopā galvas un kaut ko cītīgi pārspriežam. Kluso sarunu pārtrauca skaļi jautrības uzplūdi.
Kals debatētāju grupu aplūkoja neuzticīgi. Viņa bez- bārdainā, salīdzinot ar brāļa kalsno, gandrīz tuklā sejā kaut kas noraustījās, acīs iekvēlojās aizdomīga uguns.
«Protams, viņi apspriež kādu niķi, kuru grib man nospēlēt,» viņš norūca.
«Kā tā?» Mērija jautāja mazliet nedroši.
«Skatieties vien, kā Tims Matjūzs plātās! Tas droši vien to būs ierosinājis. Bet varu jau iedomāties, ko tie gatavo.»
«Un kas tas būtu?»
«Rīt viņi visi ieradīsies Rijsonā, lai redzētu kā es izturēšos vecās dāmas kavaliera lomā un vēlāk mani vilks uz zoba. Lūdzu, dodiet man vēlreiz to ģīmetni, kuru pirmīt rādījāt viņiem, lai es uzreiz varu pazīt jūsu māsu!»
Mērija klusēdama pasniedza to viņam un pārdomāja. Bija neiespējami, ka tieši rīt bez Džordžijas kāda cita sievišķīga būtne izlietotu no Globes uz Rijsonu braucošos pasta ratus. Tādēļ nebija vajadzības dot Kaļam paskaidrojumus. Tātad, lai viņš Dieva vārdā tic, ka būs jāizpilda vecās dāmas bruņinieka pienākumi. Pēc tam, redzot, ka ir patīkami pievilts, viņa prieks būs jo lielāks.
Kals jau bija uzmanīgi aplūkojis ģīmetni.
«Taisnību sakot nemaz nevaru iedomāties, kā divas masas var būt tik dažādas izskatā,» viņš beidzot sacīja. «Jūs ar savu skaisto seju …»
«Liels paldies par jūsu komplimentu,» viņa smaidīdama to pārtrauca. «Bet es tikai izliekos jums skaista, jo mana māsa …»
«Nē, nē!» viņš attrauca. «Jūs esat skaista! To nesen teica Enoks. Jūs esot skaistākā sieviete, kādu viņš jelkad redzējis. Un uz viņa spriedumiem vienmēr var paļauties.»
Mērijai kļuva pavisam silti ap sirdi. Viņu aizkustināja lepnums uz vecāko brāli, kas skanēja no naivā zēna mutes.
Vēl tika norunāts, ka Kals ņems Džordžijas atvešanai veco ģimenes Fordu. Tas gan, kā viņš teica, esot vairs tikai klabošas kafijas dzirnaviņas, sarūsējušu dzelžu kaudze, bet vēl arvien ātrāks nekā zirga pajūgs. Tad abi sarokojās un šķīrās.