Kad Kals nākamajā rītā — divas stundas vēlāk nekā parasti — ieradās pie brokastgalda, viņš ar lielu nepatiku redzēja, ka vairāki tā kolēģi šodien nav uzsākuši savu ikdienas darbu.
Ja viņš vēl šaubītos, ka pastāv nodoms izspēlēt ar viņu kādu joku, tad zobgalīgie skatieni, kuri vēroja viņa svētdienas uzvalku un kodīgās piezīmes, ko tie izmeta piemiegdami acis, viņam teiktu patiesību.
Kals tos sveicināja, izlikdamies pēc iespējas omulīgāks un apsēdās. Tā kā visas kannas un bļodas bija tukšas, viņš sauca atvērtās virtuves durvīs:
«Māt, atsūti man ar Molliju kaut ko ēdamu! Puiši man nav atstājuši ne kumosa!»
«Vajadzēja celties agrāk,» māte īgni atbildēja.
«Šoreiz jums jāpiedod, misis Termen, viņam bija ļoti slikta nakts,» Arizona sauca un piebilda klusāk tiem, kas atradās istabā: «Gaidas viņam neļāva gulēt!»
Viņa asprātīgo joku atalgoja zviedzoši smiekli. Sevišķi skaļi smējās Pens Handle, tik skaļi, ka Kals labprāt būtu tam cirtis pa ausi. Lai nepadotos šim kārdinājumam, viņš taisījās aiziet bez brokastīm, kad ienāca māsa Mollija ar lielu paplāti, uz kuras tvaikoja vairāki šķīvji. Tos viņa nolika brālim priekšā. Māsa bija veselīga izskata, gadus septiņpadsmit veca meitene, ārienes un sejas vaibstos īsta Termene.
«Vai varu braukt tev līdzi uz pilsētu?» Viņa lūdzoši jautāja Kaļam.
«Šodien to būs grūti izdarīt.»
«Bet man tik daudz kas jāiegādājas,» tā atteica, izvilkdama zīmīti no priekšauta šuves.
«Dod šurp, atvedīšu tev visu,» Kals teica. Tad nevērojot pārējo zobgalības, tas ar lielu ēstgribu ķērās pie brokastīm.
«Vai jūs šodien nemaz nedomājat strādāt?» pabeidzis, viņš jautāja.
«Nē-ē …» Vess smīnot atteica.
«Man šķiet, tieši tev bija ļoti daudz ko darīt?»
«Ir jau arī.»
«Nu, un?»
«Bet man negribas.»
«Tu, domājams, savai promenādei ņemsi Fordu?» pēkšņi painteresējās Pens Handle Amess.
Kals neuzticīgi lūkojās no viena uz otru, tomēr neviens nesavilka ne vaibstu. Kas gan šiem blēžiem bija aiz ādas?
«Kādēļ?» viņš beidzot jautāja.
«Tāpat vien! Patiesībā tas tādam sajūsminātam auto braucējam kā tev, ir pats par sevi saprotams.»
Kals Termens, kā zirgu mīļotājs un labs jātnieks — pēc brāļa Boida pat labākais — ienīda auto un nekad nebija savā pretīguma sajūtā pielaidis izņēmumus. Viņam nebija «mašīnu saprāts», un ja arī tas bija izmācījies tās vadīšanu, tad vēl šodien viņam nebija ne jausmas, kā tāda beigta lieta skrēja un kā varēja apstāties, kad pievilka sviru. Arī kuļmašīnas mehānisms un pat tās vecās ierīces būtība, kas grieza veco zāģētavas aparātu, bija viņam neatklāts noslēpums.
Viņš paraustīja plecus, atbīdīja šķīvi un, neteicis ne vārda, izgāja ārā. Aiz viņa sekojošie, dārdošie smiekli lika tam atzīt, ka pirms izbraukšanas vajadzētu pārbaudīt auto.
Cik to atļāva viņa trūcīgās zināšanas, Kaļam radās aizdomas, ka puiši savā velnišķīgajā nolūkā var izspēlēt ar viņu kādu muļķīgu joku un savos aprēķinos ir ievilkusi arī auto.
Neskatoties uz savu neuzticību, viņš Fordā nespēja atklāt neko nodevīgu. Auto bija veterāns, un jau pirms trīs, četriem gadiem tam vajadzēja atrasties miera vietā. Tomēr viņš izskatījās gluži graciozs, jo Kala tēvs, labprāt gribēdams tikt no tā vaļā, bija nesen vāģi svaigi nolakojis.
Kad Kals iedarbināja motoru, auto sāka skaļi rībēt un krakšķēt. Tomēr drīz vien, viņam par lielu izbrīnu, mežonīgais troksnis pārgāja diezgan vienmērīgā dūkoņā. Tā lika iedomāties sagūstītas milzu bites sanēšanu. Kals atviegloti uzelpoja un nolēma uz ātrāko izmantot motora labo omu. Tomēr tieši tad, kad viņš gribēja ieslēgt ātrumu, izsteidzās māte. Tai arī bija kādi uzdevumi viņam.
Misis Termene bija liela, kalsna, sirmiem matiem. Viņas labsirdīgi apskaidrotā sejā pārāk skaidri bija palikušas uzupurēšanās pēdas bērnu un vīra dēļ. Bet kādreiz viņai vajadzēja būt ļoti daiļai. Pateikusi dēlam savas vēlēšanās un iedevusi nepieciešamo naudu, viņa klusi teica:
«Kā liekas, tie mājas nerri tur, iekšā, grib dzīt ar tevi muļķīgus jokus. Tad nu neaizraujies un nekādā ziņā nezaudē savu pašsavaldīšanos. Vai dzirdēji?»
«Māt, esi bez rūpēm!» Kals smaidīdams atbildēja un ieslēdza ātrumu. Viņam par pārsteigumu, motors pretēji savam paradumam, vēl vienmēr darbojās.
«Kas šodien noticis ar šo veco grabažu, ka tā tik lieliski darbojas?» Kals gandrīz satrūcies murmināja, kad bija ticis uz ceļa un labā tempā dārdināja tuvāk mežam.
Saulainā, skaidrā rudens rīta svaigumā viņš drīz aizmirsa Vesu Termeni, Tomu Matjūzu un visas velnišķības, kuras tie varēja plānot. Viņš līksmoja par putniem, kas Forda trokšņa iztraucēti, lidoja tam pāri, un par pelēkajām vāverītēm, kas jocīgi lecot, vingroja no zara uz zaru.
Viņa sirds atplauka. Iebrāžoties kādā ēnainā ielejā, tas varēja skaļi uzgavilēt. Caur veco, apkārtējo sikomoru lapotni, kuras tumšajā zaļumā šur tur iejaucās skaisti mirdzošs, zeltdzeltens tonis, zagās atsevišķi saules stari. Viņi lika peļķu un strautu ūdenim uzzibēt brīnišķā dzintara krāsainā vizmā. Veseli meža tītaru bari, kurus viņa brauciens pārsteidza dzerot ūdeni, metās uz visām pusēm un bailīgi paslēpās vīteņaugu biezoknī.
Tad ceļš vijās pār treknām ganībām. Pirmie sarkanbrūnie, baltpieru kustoņi, kuriem viņš brauca garām, un kas miegainā laiskumā blenza tam nopakaļ, nesa četrus lielus «T», iededzinātus kā Termena īpašuma zīmi.
Lielos atstatumos izkaisītas, gulēja citu lopkopju apmetnes. Visi tie ganīja savus ganāmpulkus valdības neie- žogotā zemē, laižot tos kopā. Viņu privātīpašums bija apbūvētie simtsešdesmit morgenu. To apbūvēšana bija noteikums, ar ko valdība tos atstāja ieceļotājiem par brīvu.
Katrreiz, kad Kals ieradās šajā apvidū, viņu no jauna pārņēma vēlēšanās pašam izceļot un tā radīt kaut ko savu.
«Ja tēvs man vēl šogad atļaus,» viņš sev teica, «es ņemšu savu gabalu pie Klinšu avota. Tajā gan arī Vess ir stipri ieķēries, bet viņš noteikti tik drīz nebūs ietaupījis pietiekami daudz, lai apprecētu vienu no smieklīgajām dvī- nēm, Andželiku vai Agati. Kuru no abām viņš īsti pielūdz, es vēl vienmēr nezinu. Man neder neviena no viņām. Vispār, visa precēšanās! Ja man ir pāris zirgu, suns un šautene, tad uzsvilpju visām sievietēm!»
Tā kā Fords likās savus parastos niķus pavisam aizmirsis un motors neizrādīja ne mazāko tieksmi stāties, Kals netraucēti varēja nodoties saviem sapņiem.
Neskatoties uz ātro braukšanu, pretim plūstošais gaiss kļuva arvien siltāks, apvidus vienmēr līdzenāks. Dienvidos viņš jau redzēja spīguļojam zilgano Makatkala galotni, kamēr ziemeļos Mogollonu viļņotā muguras līnija kā melni dzeltens mūris noslēdza apvārsni. Tas rietumu bezgalīgā tālē peldēja purpura sārtumā.
Ielejā, pa kuru viņš pašlaik brauca, bija maz zāles, turpretim bagātīgi auga tuksneša augi — zemie pundur- ozoli, dzeloņkrūmāju biezokņi un kaktusi. Jo tālāk viņš virzījās, jo skumjāka kļuva apkārtne; tās nabadzība ietekmēja Kalu gandrīz nomācoši. Cik turpretī krāšņa bija Zaļā ieleja, kurā dzīvoja Termeni, vai arī «viņa» Klinšu avota kalnu augstiene!
Dažas jūdzes pirms Rijsonas ceļš meta spēju līkumu. To izbraucis, viņš ieraudzīja savā priekšā garu, kalsnu cilvēku, salīkušu zem nastas smaguma. Tas tikai ar mokām tika uz priekšu un likās tik saguris, ka vēl tikai ar lielu piepūli spēja pacelt kājās. Viņa netīrais, acīmredzot dzeloņu saplosītais, tērps ļāva spriest, ka tas jau bieži pārnakšņojis zem klajas debess.
Kals brauca lēnāk, jo uzskatīja pašu par sevi saprotamu, ka vīrietis lūgs, lai to paņem līdzi. Bet tā kā viņš to nedarīja, pat nepaskatījās, Kals pieturēja un sauca:
«Hei, jūs, vai negribat braukt līdzi?»
Vīrietis pievērsa tam seju — tā bija līķa bāla un iekritusi, tomēr ar izteiksmi, kas tūlīt uzkrita Kaļam.
«Liels paldies,» gājējs atteica. «Atvieglojums man tieši derēs.»
To teicis, viņš ļāva sainim noslīdēt no pleca.
«Iebāziet to tur, aizmugurē, bet pats kāpiet man blakus.»
Kamēr svešais darīja, ko tam lika, Kals to aplūkoja pieaugošā interesē. Viņš ticēja, ka vēl nekad nav redzējis tik savādu cilvēku. Tas bija uzkrītoši liels un šausmīgi izkaltis. Viņa locekļi likās tik vaļīgi piestiprināti viens otram, ka nevarēja atraisīties no sajūtas — tie tūlīt sabirs kaudzē. Viņa rokas bija komiski garas, īstas pērtiķa rokas un plaukstas nedabīgi lielas. Bez tam viņam bija līka mugura, smaila galva un neticami riebīgs izskats. Tātad visā visumā parādība, kas neatvairāmi vedināja smieties. Kad nu viņš ierausās pie Kala priekšējā sēdeklī, tas ne mazums brīnījās, cik veikli otrs salocīja savas garās kājas un ievietoja tās šaurajā telpā.
«No kurienes jūs nākat?» pēc brīža Kals tam jautāja.
«No Feniksas. Pie Cedvikas tanka tvertnes man kāds sacīja, ka varbūt pie lopkopja Saundera es varēšot atrast darbu. Tas man arī rādīja, kur jāiet, bet es laikam esmu apmaldījies. Kopš desmit dienām klīstu apkārt un nu gribu tikt atpakaļ uz Čedviku.»
«Desmit dienu pa lielceļu? Tad jau jūs esat pamatīgi izsalcis?»
«Jā, tāds es esmu.»
«Diemžēl austrumu vietā jūs esat gājis uz ziemeļiem. Starp citu, varat ietaupīt ceļu līdz Saunderam. Es pazīstu viņa priekšstrādnieku Blūmu un zinu, ka tagad viņš nepieņem neviena cilvēka.»
«Šodien ir nolādēti grūti atrast darbu,» svešais dziļi ieelpojis piebilda, «sevišķi tādam, kas ir bijis dienestā.»
«Jūs bijāt armijā?»
«Nē, flotes kājniekos.»
«Kara laikā?»
«Zināms! Cīnījos pie Tīrijas pils un nu pateicīgā dzimtene ļauj man nobeigties badā!»
«Nu, klausieties, draudziņ — šeit, Tonto apvidū, jūs noteikti dabūsiet darbu, ja vien, vispār, kādu pratīsiet strādāt.»
Svešais uz to neko neatbildēja. Saruna aprāvās.
Drīz vien viņi sasniedza ceļu, kura galā iznira Rijsona. Tagad fermu vietā pa labi un kreisi gulēja dārzos iegrimušas ģimeņu mājiņas. Ceļš kļuva arvien platāks, mājas lielākas. Parādījās daži zirgi, ēzelis, vairāki suņi, bet neviens cilvēks.
Tad ceļš paplašinājās zināma veida laukumā. Automobiļu drupu kaudze rādīja, kur atrodas garāža. Acīmredzot, kādreiz agrāk tur bijusi kaltuve. Tās priekšā Kals apturēja mašīnu, pilns atvieglojuma un pateicības jūtām par apbrīnojami laimīgo braucienu. Turklāt viņš atcerējās kādu piezīmi, kuru bija izteicis montieris, Kaļam pēdējo reizi aizbraucot no garāžas: «Tas ir droši kā nāve,» viņš bija teicis savam smīnošajam kolēģim, «ka mēs šīs vecās kafijas dzirnavas nekad vairs neredzēsim!»
«Vai negribat kopā ar mani paēst pusdienas?» Kals jautāja savam ceļabiedram.
«Vai es gribot?» tas atsaucās. «Protams, tas ir, ja jūs maksājat par visu, izņemot sarunas.»
«Tas sagādās man prieku. Katrā ziņā vēl ir par agru, tādēļ uzgaidiet viesnīcā, tur pāri — tai pelēkajā namā.»
«Es tūlīt tur izmetīšu enkuru … Cerams, galda zvans nebūs ilgi jāgaida,» svešais teica, pacēla savu saini un aizšļūca norādītajā virzienā.
«Kur jūs izrāvāt tādu ērmu?» kāds garāžas ierēdnis jautāja. Viņš bija iznācis ārā un brīdi klusēdams nolūkojies aizejošajam garajam stāvam pakaļ.
Ar pāris zirņu maikstēm, kā atbalstu, viņš vēl vienmēr lietojams putnu biedēkļa uzdevumam,» kāds cits piezīmēja.
«Šo nabaga puisi es uzņēmu pa ceļam,» Kals smaidot atteica.
«Ak, tad viņš droši vien stūrēja jūsu veco Mannu?» pirmais minēja, pamādams uz cienījamā ģimenes Forda pusi.
«Ko vēl neteiksi! To es darīju pats. Starp citu, manam auto neatgadījās ne mazākā klizma,» Kals lepni atbildēja.
«Auto? Tas taču nav nekāds auto — tās ir vecu kafijas dzirnaviņu paliekas ar sarūsējušu piena kannu motora vietā.»
Kals pameta tik bargi nopelto auto stāvot un devās uz lielo, stallim līdzīgo preču namu, kurā starp citu atradās ari pasta iestāde. Vispirms viņš gribēja nokārtot Termenu dāmu uzdevumus.
Tūkstoš sīkumu apzinīga izvēle prasīja laiku un viņam tas bija diezgan grūts uzdevums. Tā viņš pavisam piemirsa savu viesi. Tikai iekraujot saiņus auto, tam iesāpējās sirds, ka licis nabagam tik ilgi gaidīt. Viņš ātri steidzās uz viesnīcu, pie kuras durvīm atrada izsalkušo. Acīmredzot tas nebija iedrošinājies iet iekšā.
«Piedodiet, ka nāku tik vēlu, bet man bija daudz kas jāiegādājas,» Kals laipni sacīja un bīdīja viņu uz priekšu ēdamistabā.
Pirms nākamās pusstundas aiztecēšanas, Kaļam jau bija jāredz, ka labam darbam var būt labas sekas ne tikai saņēmēja, bet arī devēja pusē. Sākumā viņi ēda klusēdami. Kals, uzaudzis starp kovbojiem, bija jau redzējis dažu sasniegumu šajā mākslā, bet kaut ko tādu nekad nebija turējis par iespējamu. Kad svešais bija apmierinājis izsalkumu, Kals, kas to aplūkoja pieaugošā simpātijā, stādījās priekšā.
«Mans vārds ir Kals Termens,» viņš sacīja, «un jūsu?»
«Tuks Merrijs.»
«Tuks? Tas ir diezgan jocīgs priekšvārds; tādu vēl neesmu dzirdējis.»
«Tāda ari nav. Kristīts vārds man cits — Tedejs. Tuks mana palama no flotes laikiem, jo protu dot īsus, spēcīgus sitienus.»
Te Merrijs parādīja smaidā zobus un savas varenās dūres.
«Ak, jūs protat boksēties?» Kals ieinteresēts jautāja.
«Man liekas gan. Veselus četrus gadus biju boksa skolotājs, un flotes jaunkareivjus arī apmācīju boksā.»
«Ko jūs sakāt! Un tagad jūs meklējat kādu nodarbošanos?»
«Jā — un jau ilgāku laiku,» Merrijs nopūzdamies atbildēja.
«Bet vai jūs esat pietiekami vesels un stiprs, lai varētu strādāt?» Kals aizdomīgi jautāja. «Jūs taču izskatāties tā, ka kuru katru mirkli varētu salūzt gabalos!»
«Mazliet esmu izkrities,» Merrijs smaidot piekrita, «bet vēl divas, trīs šādas maltītes un tad mana vecā forma būs atpakaļ. Starp citu, kā tagad jūs, tā arī kādreiz Džeks Dempsejs runāja ar mani un pēc tam pieredzēja zilus brīnumus.»
«Ko? Jūs esat pazīstams ar pasaules boksa meistaru?» Kals kliedza.
«Protams. Es ilgu laiku biju viņa treniņu partneris un noteikti tas, kura sišana tam lika visvairāk darboties.»
«Debesu pērkoni, tas jau lieliski!» Kals sajūsmā sauca un belza ar dūri pa galdu. «Patiešām, Tuk, jūs man sākat patikt arvien vairāk!»
«Tas ir pirmais prieks, kuru piedzīvoju kopš ilgāka laika.»
«Pagādāšu jums darbu ar diviem dolāriem dienā pie visa brīva,» Kals laida vaļā, satraukumā piemirsis elpot. «Lielisks ēdiens un tik, cik jūs varat vākt — mana tēva fermā. Kad iepazīsieties ar mūsu Tonto apvidu, tad vairs negribēsiet aiziet — to es jums saku. Jūs ietaupīsiet šo to, padarīsiet savus simtsešdesmit morgenus par īpašumu un kādā jaukā dienā jūs pats būsiet fermeris! Pielūkojiet vien!»
«Neapsoliet par daudz, jaunais cilvēk, — jau tad būšu apmierināts, kad nopelnīšu pietiekoši daudz, lai nebūtu jābadojas.»
«Redziet, manam tēvam ir zāģētava, bet koku zāģēšana nav kovboju darbs. Viņi visi labprāt no tā izvairās. Bet patiesībā tā ir gluži viegla un vienkārša nodarbošanās. Tā jums dos laiku kopā ar mums aizjāt medībās. Došu jums vienu no mūsu zirgiem — tie mums ir vairāk par simtu. Tātad, Tuk, lieta nokārtota, ja gribat man izdarīt mazu pakalpojumu.»
Tuks Merrijs viņam sniedza savu milzīgo delnu.
«Nav tādas lietas, kuru es ar šādiem noteikumiem jūsu dēļ nedarītu,» viņš teica gandrīz svinīgi.
«Pirmkārt, tātad, jūs nevienam nedrīkstat teikt, kā esat dabūjis savu iesauku — Tuks — un, ka esat bijis Demp- seja treniņu partneris.»
«Labprāt — ļaunākajā gadījumā varu apgalvot, ka man zūd atmiņa.»
«Redziet, man ir divi brāļi un septiņi brālēni, kas visi ir vecāki un stiprāki par mani,» Kals steigā turpināja. «Viņi velk mani uz zoba, ka es mūsu kautiņos vēl nevienu neesmu pieveicis — tādēļ jūs mācīsiet man boksu!»
«Izdarīšu — manā sainī ir divi pāri boksa cimdu. Kas vēl?»
«Jā!» Kals teica, ievilkdams elpu. «Starp mums, Ter- meniem un kaimiņa Saundera kovbojiem, pastāv ieildzis strīds. Būtu ļoti jauki, ja jūs dažus šos puišus, galvenokārt, priekšstrādnieku Blūmu, pamatīgi iemizotu!»
«Visādā ziņā, tas ir ļoti pagodinošs, bet arī īsti bīstams uzdevums, jaunais draugs! Cik esmu dzirdējis, šie kungi vienmēr tūlīt ķeroties pie revolveriem.»
«Ar to nekas nav izteikts,» Kals strauji iebilda. «Kad jau ir tik tālu, jums tikai jāpaskaidro: — Kā redzat, man nav klāt ieroča un, ja esat džentlmenis, tad nolieciet savu šaujamo! — To darīs katrs īsts kovbojs.»
«Tādā gadījumā arī jūsu otrā vēlēšanās ir tikpat kā izpildīta. Sitiet saujā, biedri!»
Kals ielika savu plaukstu Tuka labajā un tas spieda to tik sirsnīgi, ka nabaga zēnam metās tumšs gar acīm.
«Laid vaļā,» viņš kliedza, «vai tu esi traks? Man taču pašam vēl vajadzēs savu ķepu!»
Tuks Merrijs satrūcies atlaida savus kaulainos pirkstus. Bet Kals šūpoja savu roku šurp un turp, lai atjaunotu apturēto asiņu pareizu riņķošanu. Tad viņš ķēra kabatā.
«Te ir mazliet naudas,» viņš teica, «varbūt tev šis tas jānopērk. Saproti, tev jābrauc tūlīt man līdzi. Es sagaidīšu kādu dāmu, kas ieradīsies ar pasta ratiem. Turies tepat tuvumā, kad būsi iepircies. Paredzams, ka ieradīsies pāris kovboju, kuri gribēs mani izjokot.»
Kals piecēlās, jo viņam laimīgā kārtā bija iešāvies prātā, ka piemirsis ļoti svarīgu māsas uzdevumu.
«Ieradīšos noteiktā laikā, biedri!» Tuks Merrijs atteica militāri sveicinādams.
Izgājis ārā, Kals pētot skatījās pār putekļaino, uz «Zaļo ieleju» vedošo ceļu. Tuvu un tālu no zēniem nebija ne vēsts. Varbūt viņa aizdomas bija nepamatotas?
Iegādājies aizmirsto, viņš devās pasta tālsarunu kabīnē, lai pajautātu iepriekšējai stacijai vai pasta rati jau pabraukuši tai garām.
«Tie pašlaik ir šeit,» atsaucās vietējais ierēdnis, jauneklis, kuru Kals pazina jau kopš zēna gadiem.
«Vai tajos ir kāda dāma?»
«To gan var pačukstēt — un kāda vēl!»
«Tad esi tik labs un pasaki viņai, ka Kals Termens gaida viņu Rijsonā, lai aizvestu to uz «Zaļo ieleju». Viņas māsai nebija iespējams to izdarīt.»
Stieples viņā galā atskanēja gari stiepts svilpiens un tad smaga nopūta:
«Kāda nekaunīga laime dažiem cilvēkiem! …»
«Jā, jā, es jau zinu,» Kals nepacietīgi atteica, «esmu redzējis šīs dāmas ģīmetni. Tātad esi tik labs un paziņo viņai manu uzdevumu!»
«Izdarīšu! Vai zini… hē, Kal, vai tu vēl tur esi?»
«Jā … bet saki ātri, es steidzos!»
«Saki, Kal, vai viņa nav komiska? Viņai ir īsas zeķītes, svārki tikko līdz ceļgaliem un ja tās lūpas nav nokrāsotas sarkanas, tad lai mani sauc par muļķi!»
«Ak, liec mani mierā ar savām muļķībām!» Kals nikni atkliedza un nolika klausuli.
Vai tiešām šim muļķim bija vēl vairāk jāsadusmo ar saviem jokiem viņu. Ja tagad ieradīsies arī zēni, tad var iznākt tracis.