Iznācis no pasta, Kals Termens ieraudzīja, ka ap viņa auto stāv kovboju un garāžas strādnieku bars.
Protams, tur viņi bija! Visi bija uzposušies, uzvilkusi svētdienas drēbes, sombrēro un spīdīgi nosprodrinātos zābakos. Pat Arizona, kas parasti bija īsts netīrelis, tagad izskatījās tīrs un iznesīgs.
Kamēr Kals lēnām gāja pie viņiem, tas atcerējās, ka atvadoties māte lūdza iespējamā starpgadījumā nezaudēt mieru. Nu viņš stingri apņēmās palikt mierīgs jebkurā situācijā. Gan jau pienāks arī viņa laiks revanšēties. Tad, kad Tuks būs iepazīstinājis viņu ar cēlā boksa noslēpumiem.
«Sirsnīgi vēlu laimes,» brālēns Vess sacīja, «tu jau esi uzstādījis jaunu ātruma rekordu ar mūsu godājamo grabažu.»
«Tik ātri braukt viņu spieda ilgas pēc savas daiļavas,» Tims Matjūzs ņirgājoties teica.
«Tādēļ viņam tik sarkani vaigi,» Pens Handle Amess piebilda.
Tas, ka Kala vaigi bija sārti, bija taisnība, lai gan tas bija pavisam kaut kas cits, kas dzina asinis viņa vaigos, nevis zobgaļu teiktais. Viņš tomēr vīrišķīgi apslāpēja dusmas un sāka cītīgi pārbaudīt auto. Viņš domāja, ka tie būs kaut ko sabojājuši, lai viņu apkaunotu dāmas acīs, ja motors nebūs iedarbināms.
Viņš pacēla motora vāku un nevarīgi lūkojās motorā. Cik tas spēja spriest, tur netrūka nevienas svarīgas sastāvdaļas. Varbūt tie vēl nebija paspējuši neko izdarīt? Bet, ja dīvaini smīnošie garāžas strādnieki slēpās ar kovbojiem zem vienas segas, bojājums varēja būt izdarīts tik veikli, ka viņš, mūžīgais lajs, to pamanītu tad, kad būtu jau par vēlu. Viņš pieliecās — vai tur apakšā nebija jābūt divām skrūvītēm?
«Un jums patīk šāda neuzticība?» Tims Matjūzs jautāja. «Sī ošņāšana taču neko citu nenozīmē!»
Kals saslējās.
«Kas attiecas uz tevi, tad mana neuzticība ir īsti vietā!» Kals kliedza.
«Man, laikam, dēls, vajadzēs tevi atkal reiz piekaut?» Tims sausi teica.
«Tiesa, līdz šim tu mani vienmēr esi pieveicis,» viņš atteica ar pūlēm valdoties, «bet deru, ka jau pirms šis gads būs beidzies, es tevi pievārēšu!»
«Uz ko tu gribi derēt?»
Kals tik burtiski to nebija domājis, taču, kad nu otrs visu bija tā sapratis, ātri teica:
«Deru uz savu bēro Piču, kuru tu tā cieni un tik augstu vērtē, ka jau vairākas reizes esi mēģinājis aizņemties, pirkt un zagt.. .»
«Pēdējo, kā nepatiesību man jānoraida,» Tims Matjūzs viņu pārtrauca. «Turpini, dēls!»
Kalā verda aizvien lielākas dusmas, bet par spīti tam, viņš mierīgi sacīja:
«Tātad deru ar savu Piču pret tavu veco Betiju, ka pirms šā gada beigām tevi samizošu!»
Tims smīnēja. Bēris Pičs, Enoka dāvana Kaļam, bija tuvākajā apkārtnē labākais zirgs.
«Tu taču neesi piedzēries?» viņš drošības dēļ jautāja.
«Nē! Tu zini, ka es nekad nedzeru.»
«Tad es pieņemu tavas derības. Jūs pārējie būsiet liecinieki!»
Darījums tika apzīmogots ar roku spiešanu. Tad Kals aizvēra motora vāku un iedarbināja motoru, kas viņam par pārsteigumu, nevainojami darbojās. Tomēr, aizbraucot līdz pastam, viņam tā vien likās, ka ar auto kaut kas nav kārtībā. Motors strādāja aizdomīgi ātri un bez trokšņa.
Pie pasta durvīm pļāpāja un smēķēja daži Rijsonas iedzīvotāji. Viņi gribēja nolūkoties dienas svarīgākajā notikumā — pasta ratu piebraukšanā. Tuks Merrijs ar savu saini sēdēja uz paša augšējā pakāpiena.
Tieši tad, kad Kals gribēja izkāpt, viņš pamanīja, ka pa ceļu no austrumiem tuvojas trīs jātnieki. Tajos viņš pazina Blūmu, Saundera priekšstrādnieku un divus tā kovbojus. Viens no tiem bija Bids Hetfīlds, visu deju sarīkojumu veiklākais dejotājs un sieviešu siržu lauzējs. To Kals uzskatīja par īstu nelaimi. Tas tūlīt vilks viņu uz zoba, tikko redzēs, kā vecas kārbas sargātāju bruņinieku.
Trīs nokāpa, un kamēr trešais palika pie zirgiem, Blūms un Hetfīlds devās pastā. Blūms, zems un platiem pleciem, bija veselīgs un spēka pilns, tuvu četrdesmit gadiem. Hetfīlds, ievērojami jaunāks un uzkrītoši daiļš, sevišķi izcēlās ar savu gleznaino tērpu. Tas sastāvēja no varena bebrādas sombrēro, zila flaneļa krekla, sarkana kaklauta un garām, ar sudrabu izšūtām biksēm, kuru vīles bija greznotas garām bārkstīm.
Ejot garām Kaļam, Blūms īsi pamāja, kamēr Hetfīlds izklaidīgi lūkojās pāri. Tuka Merrija izskats izsauca viņā jautrību, sevišķi skaļi un nekautrīgi smējās Hetfīlds.
«Tiešām, tas būs izsprucis no kāda cirka!» Blūms ieminējās. Tad viņi iegāja pastā.
Kals steidzās pie Tuka, kas bija dzirdējis zobgalīgo piezīmi, bet nemaz nepievērsa tai uzmanību un pačukstēja tam:
«Tas bija Blūms, par kuru tev stāstīju. Bet tas otrs, tas jaunais, ir man gandrīz vēl pretīgāks.»
«Jauki, saprotu,» Merrijs smaidīdams atbildēja.
«Tur, tie četri pāri, ir mūsu ļaudis. Priekšpēdējais ir mans brālēns Vess, citādi patīkams zēns, bet šodien tam noteikti padomā kāda nekrietna lieta pret mani.»
«Tas nekas — es jau esmu te!» Tuks mierīgi teica.
Kals devās atpakaļ pie Forda, jo nu šurp brāzās pasta rati, saceldami aiz sevis putekļu virpuļus un lielu troksni. Rati apstājās, Vadītājs izlēca no sēdekja, pakalpīgi atrāva durvis un sauca:
«Tā — te nu mēs būtu!»
Vispirms viņš no ratiem izcēla veselu kaudzi rokas bagāžu, ādas somas un cepuru kārbas. Tik smalkas lietas šeit dabūja redzēt visai reti. Tad viņš galanti palīdzēja izkāpt kādai dāmai, kuru turklāt ar savu augumu pilnīgi aizsedza Kala acīm. Tikai tad, kad viņa viegli uzsteidzās pa kāpnēm, viņš pāri ziņkārīgo galvām vēl paguva pamanīt plīvojam blondas matu cirtas.
Kals apjucis nolūkojās tai pakaļ, bet kad viņa bija nozudusi pastā, tas atcerējās savu pienākumu un steidzās pie pasta ratiem, bet vadītājs pašlaik jau grasījās aizcirst ratu durvis. Kals palūkojās iekšā — tur vairs nebija neviena atbraucēja.
Viņu pārņēma neizsakāma atvieglojuma sajūta. Acīmredzot mis Stokvelas māsa bija vai nu nokavējusi pārsē- šanos vai arī nemaz nebrauca. Tātad misters Arizona, Matjūzs, Amess un pārējie bija velti pūlējušies, nākdami šurp. Nu viņi var smieties paši par sevi! Tiem tagad izskatījās pavisam muļķīgi ģīmji.
Kamēr viņš uzjautrināts tos vēroja, no pasta iznāca jaunā dāma un meklējot lūkojās apkārt. Visi vīrieši izslējās, sagrieza ūsu galus un nostājās taisni.
Viņa tiešām bija daiļa ar savām tumšzilajām, starojošajām acīm un, visādā ziņā, mazliet par daudz sarkanajām lūpām. Viņas gaišā kleita sniedzās tikko delnas platumā lejpus ceļgaliem. Tā kā viņa valkāja īsas zeķes, tās labi veidotās kājas ievērojamu daļu bija kailas.
«Ak, vadītāj, vai jūs nepazīstat to kungu, kuram mani jāaizved?» viņa jautāja saldā balstiņā, kas klātesošo vīriešu sirdīm lika iepukstēties straujāk.
«Acumirkli, tūlīt būšu atpakaļ,» tas atbildēja un stiepa uz pastu divus smagus vēstuļu saiņus.
Tomēr pirms viņš atgriezās, viņai piegāja Bids Hetfīlds, turot cepuri rokā un sacīja:
«Mis, man liekas, jūs esat tā dāma, kuru es gaidīju,»
«Mans vārds ir Džordžija Stokvela,» viņa teica, vērodama to no galvas līdz kājām.
Kals Termens iepleta muti un acis. Tātad šī bija māsa, un skolotāja šādā veidā bija atriebusies par tiem jokiem, kurus tai nācās līdz šim ciest no jaunajiem Termeniem. Na — viņa kaut ko piedzīvos!
Laikam Džordžija bija gaidījusi, ka arī Hetfīlds nosauks savu vārdu, bet kad tas to nedarīja, viņa paraustīja plecus un neko vairs nejautāja, ļaujot, lai viņš paņem tās ceļasomas. Taču Kals, izsprucis drūzmai cauri, gāja tam pretim.
«Kas jums, Hetfīld, nāk prātā?» viņš tam uzsauca. «Es esmu šeit, lai pavadītu mis Stokvelu!»
«Mīļais Kal Termen,» Hetfīlds izklaidīgi atteica, «tā kā nevienam no jums nebija vajadzīgo manieru, bet tikai vējš galvās un vaļējas mutes, tad man bija jāpakalpo jaunajai dāmai. Un tagad es viņu aizvedīšu uz mājām!»
«Bet viņas māsa to uzdeva man!» Kals uzbudināts teica.
«Mēs te nestrīdēsimies, lai mis pati izšķir,» Bids atteica un tad, ar elegantu kustību pievērsās Džordžijai. «Kuram no mums nogādāt jūs mājās — viņam vai man?»
Džordžija pavirši pētot pārlaida skatienu Kaļam. Salīdzinot sevi ar krāsainā tērpā ieģērbušos Hetfīldu, tas jutās pavisam noplucis un vienkāršs.
«Ja varētu izvēlēties, es noteikti paliktu pie jums,» viņa vilcinoties teica, «bet mana māsa taču to ir atsūtījusi…»
«O, lūdzu, es atkāpjos,» Kals viņu pārtrauca. «Bet tad ieteicu labāk braukt ar manu brālēnu Vesu; lūk, to tur! Ja jūs vedīs Bids Hetfīlds, tad maz ticams, ka «Zaļajā ielejā» tiksiet apsveikta. To es saku vienīgi jūsu māsas dēļ … Kas ir? …»
Kāds vīrietis bija viņu paņēmis aiz rokas.
«Jūs sauc pie tālruņa, Kal Termen!»
«Sakiet, ka man tagad nav laika. Kas grib ar mani runāt?»
«Skolotāja, mis Stokvela!»
Kals lēca augšā pa kāpnēm un iesteidzās tālruņa kabīnē.
«Vai mana māsa atbraukusi?» «Jā.»
«Vai viņa ir apmierināta, ka esmu jums devusi uzdevumu to atvest?»
«Nē, pavisam nav!»
«Jūs taču nedusmojaties uz mani par joku, kuru es atļāvos ar ģīmetni?»
«Tomēr, jo tagad tam ir ļaunas sekas.»
«Kādas tad?»
«Esmu kļuvis smieklīgs. Protams, ka es nepazinu jūsu māsu un kāds cits aizsteidzās man priekšā .. .»
«Kurš tad?» mis Stokvela bailīgi jautāja. «Dieva dēļ, tas taču nav Bids Hetfīlds? …»
«Pats par sevi saprotams, ka tieši Bids Hetfīlds!»
«Tas nedrīkst notikt nekādā gadījumā! Džordžijai noteikti jābrauc uz mājām ar jums! Lūdzu, pasauciet viņu tūlīt pie aparāta!»
Kad Kals atgrūda ar troksni kabīnes durvis, viņš gandrīz saskrējās ar to, kuru gribēja meklēt.
«Jūsu māsas jaunkundze vēlas ar jums runāt,» viņš īsi pateica.
«Jūs taču mani pagaidīsiet, mister Termen, vai ne?» viņa lūdza.
Viņš pamāja ar galvu un diezgan garās sarunas laikā jutās, ka stāv it kā uz oglēm. Cauri kabīnes sienām viņš nevarēja sadzirdēt nevienu vārdu, bet ka no skolotājas puses nācis rājiens, bija redzams, kad Džordžija iznāca no kabīnes. Ne tikai viņas vaigi bija piesarkuši, bet likās, ka tā būtu pavisam pārvērtusies un kļuvusi citāda.
«Jums daudzkārt jāatvaino mani,» viņa sacīja. «Māsa man visu paskaidroja. Redzot, ka esmu tik bezpalīdzīgi pamesta, es mazliet saskaitos un gribēju jums mazliet atmaksāt — es taču nezināju, kas par lietu. Bet tagad jūs vairs nedrīkstat uz mani dusmoties, vai ne?»
Viņa lūdzoši sniedza tam pretī mazo roku, kuru viņš piesardzīgi satvēra. Kals nodrebēja zem tās tumši zilo acu skatiena. Sirds likās pukstam kaklā un ne vārds nenāca pār viņa lūpām. Mēmi viņš piedāvāja viņai savu elkoni. Šis bija viņa līdzšinējās dzīves lielākais notikums, kad tas veda to lejā pa kāpnēm uz auto.
«Vai es drīkstu braukt priekšējā sēdeklī, līdzās jums?» viņa jautāja, koķeti noliekusi galvu.
«Bet, protams,» viņš starodams atbildēja. Kaut kas patīkamāks nemaz nevarēja būt.
Kā likās, Tuks Merrijs bija paredzējis tieši tādu notikuma nobeigumu, jo viņš pašlaik beidza kraut automobilī Džordžijas mantas. Uzmetis saini plecā, viņš pienāca klāt un jautāja:
«Nu, kā būs, draugs? Vai paliek kā norunāts? Tu ņemsi mani sev līdzi?»
«Protams, vecais zēn,» Kals atbildēja. «Kāp tik iekšā!»
Iepazīstinājis Merriju ar tikko iegūto draudzeni, Kals iedarbināja motoru. Tas sāka darboties ar dīvaini dobju troksni, bet strādāja. Taču, kad tas ieslēdza ātrumu, auto nekustējās ne no vietas.
«Varbūt jūs neesat nospiedis sajūgu,» Džordžija teica, lai parādītu, ka arī viņa kaut ko saprot no auto.
«Ak, tomēr… tātad mans brālēns, misters Vess un viņa biedri droši vien atļāvušies izdarīt kādu joku. Viņi zina, ka esmu slikts mehāniķis,» Kals nopūtās.
Izmisis viņš darbojās ap ātruma kārbu un slepus šķielēja uz kovbojiem. Tie, savilkuši līdzcietīgas sejas, nāca tuvāk.
«Nu, mans dēls, vai tev kāds aizgriezis gāzi?» Tims Matjūzs painteresējās. «Vai man būs tev jāpagādā dažu četrkājainu zirgu spēks?»
«Vai tu mūs neiepazīstināsi ar savu dāmu, mazais?» Vess Termens dzīvi jautāja.
Kals norausa sviedrus un diezgan neveikli izpildīja šo prasību. Džordžija veltīja katram, ar ko tika iepazīstināta, kādu slavinošu vārdu. Tas viss viņai sagādāja acīmredzot lielu jautrību.
«Droši vien būs labāk, mis Stokvela, ja brauksiet kopā ar mums,» beidzot Vess ieminējās. «Izskatās, ka Kals netiks galā ar šo veco grabažu. Mūsu jaunais auto atrodas tur pāri, garāžā.»
«Tiešām, cits nekas neatliks,» Kals nopūtās. Viņš arvien vēl nespēja saņemties un izkāpt, lai pārbaudītu motoru.
Pārējiem to nevajadzēja divreiz teikt. Viņi visi četri metās prom, pāri uz garāžu, lai nodrošinātu sev vietu pie stūres.
Tagad piecēlās Tuks Merrijs, kas līdz šim visu notiekošo bija vērojis ar smaidu un teica:
«Ja atļauj, es paskatīšos, kas tev ar to auto ir noticis?»
Kals cerību pārņemts, pamāja. Tuks nokāpa un atvēra motora vāku.
«Tūlīt viss būs kārtībā,» varens bass sauca. «Kaulu Kārlis jau sasmērēs!»
Daudzie skatītāji smējās, bet Merrijs nepiegrieza ne mazāko vērību vispārējai jautrībai. Viņš paņēma skrūvat- slēgu no auto darbarīku somas un sāka izlabot vainu.
«Visai veikli šie kungi nav spējuši to izdarīt,» viņš teica, palūkojies augšup, «mēs tūlīt varēsim drāzties projām mans draugs!»
«Zēl,» kāds klātesošais bilda. «Tik drīz atkal vis nedabūs aplūkot tādu kailu kājiņu pārīti!»
Džordžija paraustīja plecus un pavilka lejup kleitu, kas bija mazliet atsegusi ceļgalus.
«Tā vispār liekas gluži savāda skuķe, kuru tie Termeni ataicinājuši,» Blūms sauca, stāvēdams uz pasta nama augšējā pakāpiena.
Kals pielēca kājās, tomēr Džordžija lūdzot satvēra viņa roku.
«Dieva dēļ, netaisiet nekādu skandālu,» viņa čukstēja. «Manas māsas dēļ…»
«Bet viņš taču jūs apvainoja!» Kals atteica un gribēja atbrīvoties. Tomēr pa to laiku Tuks Merrijs bija ņēmis lietu savās rokās un tagad jau stāvēja pretī Blūmam.
«Vai tāds šeit ir parastais runas veids, kādā var izteikties par sievietēm?» viņš mierīgi jautāja. «Es to vēlētos zināt, jo neesmu vietējais.»
«Parastais, ja runā par skuķiem, kas rāda kailus stilbus un krāso lūpas,» atbildēja Blūms.
«Dāma nāk no austrumiem, kur ir tāda mode. Tur visas valkā īsas kleitas un īsas zeķes,» Merrijs ļoti lietišķi sacīja. «Un tik nevainīgs paradums, kā lūpu krāsošana, vēl nepārvērš dāmu nelietīgā skuķē!»
«Bet šeit pie mums rietumos tā notiek,» Blūms atteica. «Pie mums vēl, paldies Dievam, valda tikumi un likumi!»
«To es zinu, bet pie visiem jūsu rietumnieku tikumu likumiem: katrs, kas atklāti runā par kādu sievieti, kā jūs to darījāt, noteikti nav īsts rietumnieks!»
«Kas jums nāk prātā?» Blūms iesaucās. «Un vispār, kas te prasīja jūsu domas, jūs, smieklīgais kaulu maiss?»
«Tās es šādos gadījumos izsaku neaicināts,» Merrijs atteica. «Un lai arī visi pārējie zinātu, ko es par jums domāju, tad atkārtoju: jūs neesat īsts rietumnieks, bet gan parasts blēdis! Jūs, muļķīgais tauku bluķis!»
Blūms jutās kā zibens skarts. Kaut kas tāds viņam vēl nekad nebija atgadījies. Tā seja kļuva tumši sarkana, sažņaugtās dūres cēlās sitienam. Tomēr ātri, tik ātri, ka Kals nespēja tai izsekot, Tuka Merrija labā roka šāvās uz priekšu, nemaz ne spēcīgi, bet pavisam asi. Blūma galva atkrita atpakaļ un no viņa deguna plūda asinis. Viņš vēl nesaprata, kas notiek, kad sekoja kaulainā kreisā. Tā dobji nodunēja pret Blūmu tā, ka viņš izmisis sāka cīnīties pēc elpas, tad pastreipuļoja un nogāzās zemē.
«Kur palika tas ķēms, kas pirmīt stāvēja viņam blakus un tik riebīgi ņirdza?» Tuks jautāja, meklēdams to ar skatienu. «Arī tam man ir krājumā pāris, līdzīga labuma galvas riekstu!»
Klātesošie smējās, tomēr Bids Hetfīlds bija pazudis. Acīmredzot viņam bija vēl kaut kas ļoti steidzams jānokārto pastā.
Tuks Merrijs atgriezās pie auto. Un tieši tad, kad ieradās Vess Termens ar lielo auto, motors sāka darboties.
«Kas tad te manā prombūtnē noticis?» Vess ievāca ziņas, piegājis pie vīriem, kuri pūlējās ap nesamaņā gulošo Blūmu.
Sākumā viņš neparko negribēja ticēt, ka garais, izkaltušais vīrs, kuru brālēns kaut kur izokšķerējis, varēja ar diviem sitieniem noguldīt bīstamo Blūmu. Bet tad viņš devās pie Merrija un sajūsmināts teica:
«To jūs esat smalki izdarījis! Pateicos jums četru «T» vārdā! Sitiet saujā, draugs!»
«O, lūdzu, ar prieku!» Tuks atteica un spieda Vesa roku. Tomēr tas no sāpēm iekliedzās. Tad Tuks ierāpās auto pakaļēja sēdekli. Kals iedarbinaja Fordu un aizbrauca.
«To kasti tu tomēr noteikti sadauzīsi drupatās,» Vess, mazliet vīlies nosauca tam pakaļ. «Bet mēs jau brauksim aiz jums un varēsim savākt jūsu kauliņus …»