Kals jutās kā sapnī.
Motors darbojās lieliski. Ja vien tas atkal nesāks niķoties, tad tie muļķīgie puiši, kas tagad viņu apskauda, nekad to nepanāks ar savu smago preču auto.
Zēl, ka līdz «Zaļajai ielejai» tikai astoņpadsmit jūdžu.
Sākumā Džordžija sēdēja pavisam klusa viņam līdzās un domīgi lūkojās uz priekšu. Viņš slepus pablenza — par ko gan tā domāja?
Pēkšņi viņa sakustējās. Kals sarāvās, bet viņa griezās pie Tuka.
«Es vēl neesmu jums pateikusies par to bruņniecis- kumu, ar kādu jūs aizstāvējāt mani un austrumu sievietes, mister Merrij,» viņa teica.
«Ak, mis, tas taču nav pat pieminēšanas vērsts,» Tuks galanti atteica. «To darot atcerējos arī savu mazo māsu — viņa ir tieši tāda kā jūs, tikai ne tik daiļa.»
«Liekas, ka jūs protat tikpat labi glaimot kā boksēties! Vai arī jums tā nešķiet, mister Kal?»
«Dieva dēļ, neuzrunājiet taču mani par misteru!» viņš atteica un nosarka.
Viņš bija greizsirdīgs, ka ceļā tās pirmie vārdi netika veltīti viņam. Nu viņš lauzīja galvu par piemērotu sarunas tematu. Droši vien arī greizsirdībai — sajūtai, kuru tas līdz šim nebija pazinis — bija sava daļa vainas, ka tam neienāca prātā nekas labāks, kā jautājums:
«Liekas, Hetfīlds jums ļoti patika?»
«Tā tiešām bija,» viņa neapjūkot atbildēja. «Viņš man atgādina kādu skaistu filmaktieri, kurā es reiz neprātīgi biju iemīlējusies.»
Kals juta neizmērojamu kaunu. Viņš varētu sevi izpļaukāt savas neveiklības dēļ… vai labāk Bidu Hetfīldu, pretīgo
«šaja sakarība damam austrumos un rietumos ir vienāda gaume,» viņš rūgti sacīja, «jo arī mūsu jaunās meitenes ap viņu vien lido.»
«Tātad viņš ir savā veidā vīrieša — vampīra tips,» viņa pasmaidot ieminējās.
Uz to viņš neatbildēja. Seit, Tonto apvidū vēl nezināja, ka ar jēdzienu «vampīrs» mēdz apzīmēt vīriešus, kas pazudina sievietes. Un viņš taču nebija tāds plānprātiņš, lai atzītu savu nezināšanu. Saīdzis viņš uzmina gāzes pedāli tā, ka vecuma nespēka māktais Fords sasniedza fantastisku ātrumu.
«Tā ir pareizi, puisīt,» Džordžija starojot sauca. «Ātrāk, ātrāk — pie šāda tempa jau varam sākt just, ka dzīvojam!»
Tagad ātrums kļuva tik baigs, ka Merrijs jutās aicināts uzsist Kaļam uz pleca un teikt:
«Droši vien tu vēlies savam brālēnam sagādāt to prieku, lai viņš varētu salasīt mūsu salauztos kaulus?»
Vairāk neko nevajadzēja Kaļam teikt, lai tas atkal uzsāktu prātīgu braukšanu.
«Zēl — tieši tagad kļuva jauki,» Džordžija teica, savilkusi tumšsarkanās lūpas.
«Vai jums nemaz šāda steiga neiedveš bailes?» viņš pārsteigts jautāja.
«Un to jūs saucat par steigu? Un kāpēc man būtu jābaidās?»
«Ka kaut kas neatgadās!»
«Smieklīgi! Ja būs lemts lauzt kaklu, tad to nolauzīs tāpat!»
Kals mēmi lūkojās viņā. Sī jaunā meiteņu šķira tam bija kaut kas pilnīgi jauns. Viņš jutās galīgi apjucis.
Pašlaik tie sasniedza augstieni, no kura atklājās plašs līdzenums un vēl tālāk kalni, aiz kuriem saule starodama devās pie miera. Džordžija lūkojās apkārt.
«Bet šis taču ir gluži jauks apvidus,» viņa pēkšņi teica.
«Jauks, tas nav pareizi teikts, mis Džordžija,» Kals atteica. «Tas ir vienkārši lielisks …»
«Ak nieki!» viņa to strupi pārtrauca.
Kals bija sašutis. Viņa sašutums tik skaidri bija redzams tā sejā, ka Džordžija uzskatīja par vajadzīgu tam pateikt mazus, laipnus melus.
«Protams,» viņa teica, «ar «nieki» es nedomāju apzīmēt to sajūsmu, ar kādu jūs runājāt par dabas ainavas skaistumu un kurā es ar jums dalos. To sacīju tikai tādēļ, ka jūs dēvējat mani par «mis». Jūs drīkstat mani mierīgi uzrunāt tikai Džordžija. Man ir tikko septiņpadsmit, tātad es vēl neesmu pēc godinājumiem izsalkusi vecmeita.»
«Ja jūs atļaujat — labprāt,» Kals apjucis murmināja. Tomēr viņš jutās laimīgs, ka viņa atklāti un godīgi atzīst tā dzimtenes skaistumu.
Vēl vairākkārt viņu dziļi aizskāra tās neparastais izteikšanās veids. Viņš taču nezināja, ka Džordžijas dīvainā valoda nav tās garīgais īpašums, bet gan tikai tukšas frāzes. Tieši tāpat viņa bija runājusi dienu no dienas Ņujorkas deju lokālos.
Pēc saules rieta kļuva jūtami aukstāks.
«Diemžēl neiedomājos paņemt līdzi ko siltu jūsu vajadzībām,» Kals teica. «Bet vai jūsu mantās nav kāds mētelis?»
«Protams, bet tagad man taču nav iespējams to atrast, tad jau labāk salt!»
«Jūsu tērps, vispār nav piemērots.»
«Kā tā? Jums nepatīk?»
«Ja man jābūt atklātam: nē!»
«Bet tas ir ļoti moderns,» viņa atbildēja mazliet aizkaitināta. «Visi zēni teica, ka nekāds cits tērps nepadarot tik apaļu.»
«Kas tie par zēniem?» viņš pārsteigts jautāja.
«Mani draugi, protams! Kas tad jums ir iebilstams pret manu apģērbu?»
«Es gan neko nesaprotu no modes un kupliem tērpiem,» Kals lēnām sacīja, «bet, ka jūsu kleita nav piemērota mūsu kalniem, to jūs tagad izjutīsiet pati. Pašlaik mēs jau esam sešus tūkstošus pēdu virs jūras līmeņa un brauksim vēl augstāk. Saki, Tuk, vai tavā sainī nav kāda sega, kuru tu varētu aizdot necienīgiem cienīgajiem?»
«Es jau izkravāju savas panckas,» Merrijs atbildēja. Viņš visu laiku smīnēdams bija klausījies sarunā.
Kals apturēja auto, lai paņemtu no Tuka segu. Taču laikam liecoties atpakaļ, viņš nejauši bija pagriezis stūri pa labi, vai arī nebija pietiekami stingri pievilcis bremzi. Tieši tad, kad viņš gribēja aplikt Džordžijas pleciem segu, auto sāka ripot un pirms Kals paspēja to nobremzēt, diezgan lielā ātrumā tā iebrauca klints sienā.
«Te mums ir salāti!» Tuks Merrijs teica un izkāpa no auto.
Džordžija ne visai maigi bija triekta pret Kala plecu un kādu brīdi ļāva galvai uz tā atdusēties.
«Dieva dēļ, vai jūs esat ievainota?» viņš baiļpilnā balsī jautāja.
«Nedomāju,» viņa atbildēja, koķeti pasmaidījusi. «Tikai pakausis vareni rūc un liekas, ka skausts drusku saliekts.»
«Tad jums klājas tāpat kā šim vecajam Fordam,« Tuks Merrijs teica. Viņš tagad pūlējās pacelt saspiesto un iedauzīto motora vāku. «Šoreiz, dēls, lieta ir bez cerībām.»
«Ko tagad iesāksim?» Kals pavisam satriekts jautāja.
šai pašā mirklī taurēdams tuvojās smagais auto. Tas elsodams rāpās augšup kalnā un pie tā stūres sēdēja Kala brālēns Vess.
«Tagad mēs atriebsimies izjokojot jūsu mīļos draugus un radus,» Džordžija teica. «Viņi krietni jāsabiedē. Mēs izliksimies, ka esam cietuši tādēļ, ka tie sabojājuši motoru. Smagi cietušās lomu, protams, uzņemos es!»
Kals gan kļuva domīgs, bet kad tās priekšlikums tik ļoti sajūsmināja Tuku, tad nevēlējās būt spēles traucētājs.
Pārējie jau bija viņus ieraudzījuši. Vess apturēja auto un skaļi smejoties sauca:
«Nu, Kal, vai tavai siļķu kārbai tomēr beidzot aptrū- kusi elpa?»
«Tas ir īsts brīnumdarbs, ka tu esi viņu dabūjis līdz šai vietai,» Tims Matjūzs zobgalīgi piebilda.
«Drīz vien jums pāries vēlēšanās zoboties,» Kals sauca atpakaļ. «Mēs cietām nelaimi tādēļ, ka jūs kaut ko izdarījāt ar motoru. Mis Stokvela ir smagi ievainota. Ja ar viņu kas notiks, jūs būsiet vainīgi!»
«Nopietni?» Vess satrūcies jautāja.
«Palūkojies taču pats.»
«Protams, ka viņš tikai muļķojas,» Arizona ieminējās.
«Klusē!» Vess tam uzsauca. «Es pazīstu savu brālēnu! Es jau jūs brīdināju, ka nevajag blēņoties. Bet tagad, kad nelaime notikusi, esiet vismaz noderīgi — sabīdiet kastes un miltu maisus kopā, lai varam ievainoto ērti noguldīt!»
Tad viņš izkāpa no šofera kabīnes un piegāja pie Forda. Jaunā meitene ievīstīta segā bija atslīgusi stūrī ar aizvērtām acīm. Vess gribēja to uzcelt, bet Kals aizsteidzās viņam priekšā.
«Atļauj, to es varu izdarīt viens pats,» viņš teica, paceldams Džordžiju uz rokām.
Cik viņa bija viegla, — šādi viņš to varētu nēsāt stundām!
«Man liekas, ka tev jāatbalsta viņas galva. Cik zinu, ievainotiem tā nedrīkst nokarāties.» To sacīdams, Vess gāja Kaļam blakus.
Kals nelika to otrreiz teikt, bet piespieda viņas blondo galviņu cieši savām krūtīm. Bija labi, ka tumstošajā krēslā Vess nevarēja pamanīt tās šķelmīgo smaidu.
Kad Džordžiju uzmanīgi noguldīja uz auto grīdas, tā ievaidoties, šķietami atguva samaņu.
«Vai nav labāk, ja tūlīt braucam atpakaļ uz Rijsonu pie ārsta?» Vess jautāja.
Kals likās pārdomājam, bet Džordžija protestēja. Viņa meistarīgi tēloja ievainoto.
«Vediet mani… pie māsas …» viņa elsoja, «tās rokās gribu nomirt… ārsts taču man vairs nevar palīdzēt… varbūt priesteris .. . Oh! …»
Pārējie kovboji jau bija atnesuši šurp mantas. Tuks Merrijs ar savu saini uzrāpās uz «klāja», kā viņš izteicās. Tad tie brauca tālāk.
Lai gan Tims Matjūzs un Pens Handle Amess pavisam mazrunīgi sēdēja blakus Vēsam, iespieduši to pavisam šofera sēdekļa kaktā, viņš brauca nepārspējami. Viņš prata izvairīties no katra ceļa nelīdzenuma, tā ka Džordžija jutās pavisam omulīgi. Katrā ziņā viņa šad un tad arī ievaidējās, lai nospēlētu savu lomu līdz galam.
Kalu bija pārņēmis pavisam dīvains noskaņojums. Viņu satrauca šīs meitenes tuvums, kuras galva joprojām atdusējās pie tā krūtīm. Bet sevišķi viņam nācās ciest no četriem «ļaundariem», kas ik pēc brīža jautāja, kā klājas viņu «upurim». Galu galā viņi bija pietiekami bargi sodīti par savu muļķīgo joku un Kals gribēja šo spēli izbeigt. Taču viņš baidījās, ka tādā veidā izpelnīsies Džordžijas nicināšanu, jo tā ļoti līksmoja par viņu rūpēm un čukstēja Kaļam visādus niekus. Par laimi tos neviens cits nedzirdēja, jo apslāpēja motora dūkoņa.
Beidzot bija sasniegta fermas māja, kuras logos spīdēja gaisma. Vess izlēca no mašīnas un nolaida izkāpšanas platformu.
«Kal,» viņš lūdzoši teica, «izdari man pakalpojumu un sagatavo mis Mēriju. Es nekad nespētu iztāstīt, ko esam izdarījuši ar viņas mazo māsiņu.»
Šis uzdevums Kaļam bija pa prātam. Viņš bija cieši apņēmies šo lietu novest tik tālu, kā to gribēja Džordžija, kura uzmundrinoši visu laiku knieba tam rokā. Viņš ātri iesteidzās mājā.
Dzīvojamā istabā bija iedegtas divas spuldzes. Pie lielā kamīna, kurā dega varenas malkas pagales, sēdēja mājas saimnieks Henrijs Termens. Viņš ar savu lielo augumu, sirmajiem matiem, grumbaino un dziļi labsirdīgo seju bija īsts rietumnieka pirmattēls. Kad ienāca dēls, tas smaidot paskatījās pāri laikraksta malai.
«Na, te jau tu esi, Kal,» viņš laipni teica.
«Ir arī pēdējais laiks,» māte sauca no blakus esošās virtuves, «ēdiens jau gandrīz sadedzis.»
Kals sasveicinājās ar vecākiem un īsi ziņoja, kam nu jānotiek. Tad viņš ātri ieskrēja mis Stokvelas istabā un izstāstīja arī tai visu. Skolotāja bija sajūsmināta par Džordžijas ideju, tos četrus, kas tik nekautri bija izrīkojušies ar Kalu, atklāti nostādīt visu priekšā. Neparko viņa negribēja tiem aiztaupīt šo sodu. Lai tik Kals sūtot viņus iekšā, tā sacīja, tad jau viņa nolasīšot tiem pienācīgu lekciju.
«Nekas nepalīdz,» Kals teica, atgriezies pie satriekta brālēna. «Tev šī putra jāizstrebj pašam. Mis Mērija grib ar tevi runāt. Būs labāk, ja ņemsi sev līdzi arī savus bēdu brāļus, tad viss uzreiz būs aiz muguras.»
Vess norūca kaut ko nesaprotamu, bet tad saņēmās.
«Nu tad ejam, zēni!» viņš teica. «Galu galā mēs neko labāku neesam pelnījuši.»
Viņi aizgāja ļoti nospiesti. Kad pēc māsas satrauktās balss varēja spriest, ka piedraudētais bāriens tik izdarīts ļoti pamatīgi, Džordžija kratījās smieklu uzplūdos.
«Bet nu tiešām pietiek,» Kals ieminējās. «Tagad iesim iekšā.»
«Tieši otrādi, tagad tikai sāksies īstais joks, tagad būs visa kalngals,» viņa ietiepīgi atteica. «Ņemiet mani uz rokām, pārklājiet ar segu un nesiet iekšā. Kad mūsu svinīgā ieiešana būs atstājusi savu iespaidu, tad nolaidiet mani uz kājām. Pārējo varat atstāt manā rīcībā.»
Kals darīja kā likts un Tuks Merrijs mierīgi sēdēja uz sava saiņa, plaši atvēris auto durvis.
Ar vienu skatienu Kals pārredzēja sapulci — te bija visi. Enoks un Boids un māsas, kuras svinīgās dienas dēļ, līdzīgi mātei, bija apsējušas žilbinoši baltus priekšautus. Mis Stokvela stāvēja telpas vidū ar kabatlakatiņu pie acīm, četri grēcinieki, ar noliektām galvām, stāvēja gar sienu.
Arī tad, kad Kals jau bija nolicis savu nastu uz grīdas un noņēmis segu, joprojām vēl valdīja dziļš klusums. Bet kad Džordžija gavilējot metās māsas rokās, atskanēja tādi smiekli, kādus vecā māja reti kad bija dzirdējusi. Tikai četri grēkāži nespēja attapties no pārsteiguma.
«Tātad viņa nemaz nav ievainota?» beidzot, kad bija pierimusi pirmie atkalredzēšanās prieki, Vess jautāja.
«Ak, ne nieku!» Džordžija atteica, papurinot savas matu cirtas. «Mēs tikai mazliet atriebāmies, jo atriebība ir salda. Vai ne, Kal?»
Uz to Kals nezināja atbildi. Viņš tikai zināja, ka ir līdz ausīm iemīlējies mežonīgajā, blondajā kalnu garā.