Līdz šim Mērija Stokvela ar prieku bija gaidījusi svētdienu. Pēc nedēļu ilga sasprindzināta darba, tā nesa atslābumu un atpūtu. Tagad svētdiena viņai likās kaut kas briesmīgs, bet tā visa iemesls bija Džordžija, kas nu jau gandrīz mēnesi dzīvoja pie māsas.
Gandrīz nekad tā vairs netika pie savām domām, šī nabaga, smagi pārbaudītā skolotāja. Un tā kā pašlaik Džordžija miegā atguva to. ko naktī izšķiedusi, Mērija gribēja šīs svētdienas mieru izlietot sev. Viņa vēlējās reiz nopietni tikt skaidrībā par savām jūtām pret jaunāko māsu un stāvokli, kuru pēdējās ierašanās tai bija radījusi.
Protams, ka viņa sirsnīgi mīlēja Džordžiju. Citādi jau tā nebūtu uzņēmusies milzīgo atbildību, ko vecāki tai uzkrāva. Mazā jau arī bija aizraujošs, mīlestības cienīgs radījums. Arī neskatoties uz to visu, ko varēja pret viņu iebilst — un tāda, diemžēl bija visai daudz.
Ar savu ģērbšanās veidu, izturēšanos, jā, pat runāšanu, viņa te, rietumos, iedarbojās kā kāda būtne no citas planētas. Jaunos vīriešus viņa pievilka, kā medus pievelk bites. Bet jaunajām meitenēm viņa noderēja kā modernas, brīvas sievietes veidols, kuras tērpi, uzvešanās, izteiksmes veids, pat blondā zēngalviņa, tika atdarināti. Tonto apvidus sacēlās un mātes, kā arī citas vecākas sievietes sāka Džordžijā saskatīt ļaunu pavedēju un ar briesmām draudošu iebrucēju. Bet tas bija ļoti slikti, jo viņas veselības stāvoklis lika domāt, ka tai būtu ieteicams palikt rietumos pēc iespējas ilgāk. Te viņa, par spīti mūžīgajai ap- kārtklejošanai, jāšanai un dejošanai, piemēram, pēdējo nakti viņa bija dejojusi gandrīz bez pārtraukuma, jutās ļoti spirgta un bija pat pieņēmusies svarā.
Pašos pamatos ņemot, viņa, protams, te neiederējās. Viņa bēga no ikviena darba, bet neparko negribēja atteikties no smiņķa un lūpkrāsas, kaut gan šie līdzekļi rudens saules iespaida dēļ, jau sen bija lieki. Tāpat viņa liedzās nēsāt garākas kleitas un atmest nerātno, izlaidīgo runasveidu, kas aizskāra ne tikai mis Mērijas ausis. Bet visļaunākā bija viņas kāre izpatikt, — šī, varbūt, neapzinīgā vai agrākās apkārtnes ieaudzinātā koķetērija. Tai bija tieksme ne tikai katru sugas zirgu, bet arī katru ēzeli aizjūgt sava daiļuma triumfa ratiem priekšā.
Tā bija ārkārtīgi bīstama rotaļa, ko tā veda ar šiem tiešām vīrišķīgajiem, jaunajiem ļaudīm, kas bija audzināti pavisam ar citādiem uzskatiem par sievietes vērtību. Tādēļ līdz šim viņā bija iemīlējies tikai viens, bet tieši labākais un iekšēji cēlākais no visiem — Kals Termens. Nedaudz nedēļu pēc Džordžijas ierašanās viņš kļuva daudz noteiktāks. Nemaz nevarēja paredzēt, kas notiks, ja viņš kādreiz uzzinās, ka Džordžija arī ar viņu, tāpat kā ar pārējiem, ir tikai koķetējusi.
Bet galu galā — viņa taču vēl bija tik jauna! Laiks un jaunie dzīves apstākļi varēja arī viņu pārveidot. Lai kā mis Stokvela pūlējās, viņa nespēja atrast māsas raksturā nevienu ļaunu vilcienu.
Tā visu pārdomājot, viņa manāmi nomierinājās un ķērās pie darba. Viņa rakstīja mātei garu, izsmeļošu vēstuli, kurā ziņoja visu.
Nolikusi spalvu, Mērija ļāva skatienam klīst caur logu, pāri augļu dārzam, kura koki bija pilni sārtiem āboliem. Tālāk pletās zaļas pļavas un dzelteni lauki, kas brieda pretim pļaujai. Tad pāri mežainiem pakalniem, purpura tālē pazuda asi šķautņainu kalnu varsotnes. Šai skarbajai, vientuļajai un reti apdzīvotajai zemei piederēja visa viņas sirds. Šai zemei tā arī vienmēr piederēs, vienalga, vai viņas mīlas romāns, kuru tā klusībā sapņoja, kļūs īstenība vai nē. Ja tas paliks tikai sapnis, tad jau viņai bija savs darbs. Ja viņai jāaprok cerības iegūt pašai bērnus, tad šeit bija pietiekami daudz svešu, kuriem viņa varēja būt ne tikai skolotāja, bet arī biedrene un mātei līdzīga draudzene.
No domām to pēkšņi iztraucēja miegaina, gurdena balss.
«Mērij, mīļā, vai tu arī šodien, svētā svētdienā, uzcēlies atkal tūlīt pēc pusnakts?» skanēja no blakus istabas, kuru Džordžija bija īsti mājīgi izklājusi zvērādām un indiāņu segām.
«Labrīt, izgulētāja!» Mērija smiedamās atteica, «esmu jau veselu mūžību augšā, un pusdiena ir daudz tuvāka, nekā pusnakts!»
«Ja tu mani mīli, atnes glāzi svaiga ūdens. Man ir milzīgs karstums un mutē riebīga garša,» Džordžija sauca. «Tai sulā, ko viņi šeit dēvē par «kakla skalojamo», visa tā bija sasodīti daudz!»
Mērija ātri piepildīja lielu glāzi ar ūdeni un ienesa Džordžijai, kura žāvādamās piecēlās no spilveniem un kāri to izdzēra.
«Vai tu tiešām dzēri to briesmīgo degvīnu?» Mērija jautāja, apsēdusies uz gultas malas.
«To var gan apgalvot,» Džordžija smaidīdama atteica, «bet tas noteikti nav īstais manas mātes jaunākajai meitai!»
«Kur tu vēl biji aizgājusi pēc dejošanas vakar Rij- sonā?»
«Mēs gribējām mazliet ieturēt vakariņas un iegājām restorānā, kas vēl bija atvērts. Bidam Hetfīldam bija pudele un viņš deva mums, meitenēm, nogaršot. Citas tik paoda; es, kā tu zini, neciešu tādu kautrēšanos un ieņēmu kārtīgu malku. Tfu — velns! Vienreiz un vairs nekad!»
«Vai tu man to apsoli?»
«Nē-ē! Solījumus neciešu, lai gan šoreiz es tādu noteikti turētu, jo to draņķi…»
«Bet, Džordžija, kas tas par izteicienu?» Mērija uztraukta viņu pārtrauca.
«Ak, atvaino, mīļā. Es aizmirsu, ka šeit nedrīkst saukt lietas īstā vārdā.»
To sacīdama, viņa savilka tik šķelmīgu, vainas pilnu sejas izteiksmi, ka vecākajai māsai ļoti grūti izdevās palikt nopietnai.
«Arī ar apkārtējiem tev jābūt uzmanīgākai, bērns,» viņa teica norūpējusies. «Starp citu, brīnos par to, ka šis Hetfīlds tev uzdrošinājās tuvoties, ja uz sarīkojumu tu ieradies kopā ar Termeniem!»
«Tādēļ jau arī Boids spļāva žulti. Patiesībā, Mērij, es paša velna dēļ neielaistos ar šo uzpūtīgo Hetfīldu, ja nezinātu, ka tā varu kaitināt Tonto zostiņas.»
«Vai Kals arī tur bija?»
«Jā, bet viņš atnāca vēlāk. Kad viņš ienāca, es pašlaik centos zēniem un meitenēm iemācīt fokstrotu. Tev vajadzēja redzēt viņa seju! It kā tas gribētu mani apēst — vai tu to vari saprast?»
«Protams, ka varu,» Mērija nopietni atbildēja, «un labprāt tev paskaidrošu. Tā kā tā reiz gribēju ar tevi runāt — ne tikai par Kalu, bet vispār …»
«Ak vai, tagad tu gribi mani mācīt!» Džordžija viņu pārtrauca, «un no tā man, atklāti sakot, jau līdz degunam! Tava māte to darījusi ļoti bagātīgā mērā — kādas ir sekmes, to tu pati redzi! Mērij, mana sirds, līdz šim tu izturējies pret mani vienkārši pasakaini. Bet ja nu tu arī sāksi sprediķot morāli, tad es vienkārši pazūdu. To es neciešu — sevišķi, ja tukšs vēders!»
«Protams, ka negribu aizskart ne tavas jūtas, ne māgu,» skolotāja atbildēja. «Es tikai domāju, ka būtu labi, ja mēs mēģinātu saprasties, kad tā kopā gribam dzīvot.»
«Izslēgts — jūs visi te nesaprotat jaunatni!»
«Bērns, arī man reiz bija septiņpadsmit un tas nemaz nav tik sen, lai mēs nesaprastos …»
«Tomēr, tomēr, tas ir pilnīgi neiespējami; starp jums un jauno paaudzi ir nepārejama plaisa. Vismazāk tā pārejama skaistiem vārdiem. Jums jāļauj, lai mēs pašas pēc saviem ieskatiem kļūstam svētas. Tāpat jums būs jāpierod, ka mēs vairs negribam — kā mūsu mātes un vecāsmātes — tikt apspiestas un kalpinātas no radības kungiem! …»
Viņa runājot bija iekaisusi. Mērija, mēmā pārsteigumā un izbrīnā to vēroja.
«Jauniem kumeļiem jāiztrakojas,» Džordžija mierīgāk turpināja. «Un kad es būšu iztrakojusies, kas zina, paņemšu arī sev par vīru kādu jaunu aizmežnieku, apmēram, kā tavu Enoku …»
«Džordžij, kā tu drīksti tā runāt! …»
«Papperlapapp,» mazā to rupji pārtrauca, «tikai bez morāliska sašutuma! Paldies Dievam, man ir acis pierē. Redzēju, kā brašais Enoks tevi rija saviem skatieniem. Ja vien tu neiztaisītos par muļķi un ietu mazliet palīgā viņa zemnieka kautrībai, tas ēstu no tavas rokas! Uz to tu vari paļauties!»
«Tu esi šausmīgs radījums!»
«Tādēļ, ka dodu padomus, kādi patiesībā tev nemaz nav vajadzīgi? Esmu tevi novērojusi, godājamā, un — nu, es neesmu nekā teikusi!»
«Tas arī ir vispareizākais,» Mērija Stokvela atteica un gribēja piecelties. Tomēr Džordžija viņu atturēja.
«Vai tu esi dusmīga?» viņa jautāja, šķelmīgi noliekusi galvu.
«Nē, bērns, un ja tu izdarītu man kādu patikšanu, turpmāk izturoties mazliet atturīgāk pret jaunajiem vīriešiem …»
«Tas būtu vismuļķīgākais, ko vispār varētu darīt! Tad es vairs neglābtos no precību piedāvājumiem. Tikai pirms trīs dienām, tavs mīlulis Kalvins Termens, vienu tādu jau izdarīja.»
«Par to jau es baidījos! Un tu?»
«Protams, ka es noraidīju!»
«Un kādēļ?»
«Komisks jautājums — es viņu nemīlu!»
«Droši vien tu esi devusi viņam cerības, jo citādi tāds nopietns cilvēks …»
Džordžija aizspieda ausis.
«Pareizi, pareizi — es jau zinu, ko tu gribi teikt! Starp citu: tagad beidz, mans dārgumiņ, pamazām atnācis laiks, kad arī man jāceļas!»
* * *
Svētdienās Termenus bieži ielūdza pusdienās draugi un radi. Tad skolotāja mēdza pati pagatavot kādu nieku. Šodien Džordžija paskaidroja, ka viņa gribot uzņemties šo pienākumu, kurš māsu tikai apgrūtinot. Šim nolūkam viņa vispirms apsēja baltu priekšautiņu.
«Tu redzi, dārgā māsa,» viņa smejot teica, «arī ar šādu iespējamību esmu rēķinājusies. Ak, ja vien vajag, es varu būt sasodīti rūpīga mājasmāte.»
Pēc pusstundas, iegājusi virtuvē, mis Mērija varēja konstatēt, ka Džordžijas ēdiena pagatavošanas apmācības kurss, kuru tā ņēma pēc mātes vēlēšanās, tai tomēr nav bijis nesekmīgs.
«Lieliski,» viņa nobaudot teica. «Meitēn, tu taču vēl vari kļūt ļoti laba namamāte.»
«Katrā ziņā labāka par visām vecmodīgajām Tonto tantēm, kuras, šķiet, ir tavs ideāls,» Džordžija atbildēja kā no liela augstuma.
«Tātad tu tomēr domā kādreiz apprecēties?» Mērija smīnēja.
«Protams — bez vīra taču jauna meitene netiek ne pie savas saimniecības, ne bērniem.»
Ārā pa cieto ceļu tuvojās rikšotāja zirga pakavu klaudzieni. Džordžija ieklausījās un tad teica:
«Tas ir Kals … Esmu ziņkārīga, kādēļ tas nāk mājās?»
«Paredzams, ka tevis dēļ.»
«Izslēgts, mēs esam sagājuši ragos. Bet ja viņš paliks mums visiem par spīti, tad būs jālūdz arī pusdienās. Un proti, tev tas būs jādara.»
«Labprāt,» Mērija smaidīdama atteica. «Starp citu, kā tu zini, ka tas ir tieši viņš?»
«Pazīstu viņa zirga soļus.»
Skolotāja izbrīnījusies piegāja logam. Pašreiz kāds jātnieks atvēra aploka vārtus — tas tiešām bija Kals. Kad tas apgriezās, viņa redzēja, ka jaunekļa seja asiņo un nevilšus iesaucās:
«Visuvarenais! …»
Džordžija satraukta piesteidzās logam, bet Kals jau atkal bija pagriezis muguru. Viņa neredzēja, kas būtu varējis izsaukt māsas kliedzienu.
«Kas te bija?» viņa jautāja.
«Kaļam visa seja vienās asinīs!»
«Ak, tikai tas vien,» paraustīdama plecus, Džordžija atgriezās pie sava darba. Bet pēc brīža viņa sacīja, pa pusei sev:
«Tomēr esmu ziņkāra, vai viņš nāks iekšā?»
«Noteikti nē,» Mērija atbildēja. «Tik daudz gan tev būtu šis zēns jāpazīst.»
. «Es viņu pazīstu no iekš- un ārpuses, — par to vari būt pārliecināta, dārgā māsa.»
Uz to Mērija Stokvela neatbildēja, bet smaidot vēroja, kā Džordžija kļūst arvien nervozāka un nemierīgāka. Beidzot viņa piegāja vaļējām nama durvīm un sauca pāri pagalmam:
«Kal! Hē. Kal, kas tev noticis?»
«Nekas … Kādēļ? .. .»
«Tu taču esi vienās asinīs!»
«Ak, muļķības — tas ir tikai Tonto sarkanais māls!»
«Mani tu neapvedīsi ap stūri — es ļoti labi zinu, kā ir.»
«Nu, ko tad jautā?»
«Dēls, neesi tik rupjš — labāk panāc mazliet šurp.»
«Kas man tur jādara?» Kals norūca, bet nāca tuvāk.
«Skaists gan tu izskaties,» Džordžija teica, uzmezdama vērtējošu skatienu viņa putekļu un dubļu notrieptajam apģērbam. «Protams, tu atkal esi kāvies!»
«Vai tev kas cits arī man sakāms?»
«Iespējams,» viņa atbildēja un atvilka tā roku, ar kuru viņš spieda jau ar asinīm piesūkušos kabatas lakatiņu pie vaiga. Parādījās stipri asiņojoša brūce. «Bet tas taču ir šausmīgi! Un tik tuvu acij!… Tā tūlīt jāizmazgā un jāpārsien!»
Un viņa skrēja atpakaļ vartuvē tik uzbudināta, kādu to Mērija nekad vēl nebija redzējusi.
«Vai jūs tiešām kāvāties?» viņa jautāja Kaļam. «Ar ko gan?»
«Ak, tas ir vienalga,» viņš pūlējās smaidīt. «Katrā ziņā arī viņš tika vaļā no saviem taukiem!»
Pirms viņa paguva uzzināt kaut ko vairāk, iznāca Džordžija ar pārsienamiem, trauku ar ūdeni un dvieli. Viņa rūpīgi izmazgāja tā brūci, kas bija sāpīga, bet ne dziļa, un gribēja uzlikt pārsēju pēc visiem noteikumiem. Kals protestēja, bet uz viņas neatlaidīgu lūgumu, bija ar mieru, ka brūci apsedz ar asinis apturošu vati. Piestiprinādama to ar plākstera strēmelēm, viņa jautāja:
«Vai tu savu pretinieku tāpat apstrādāji?»
«Parādā es viņam nepaliku — tagad lietas stāvoklis ir viens pret vienu!»
«Un kas tas bija?»
«Kādēļ tas tevi tā interesē?»
«Nu, es jau zinu arī tā … man tu neko nenoslēpsi.»
«Ja tas tiesa, tad tev jābūt ļoti patīkami aizkustinātai,» viņš zobgalīgi teica.
Pašlaik Džordžija bija tikusi galā ar pēdējo plākstera strēmeli un Mērija gaidīja kādu no tām izlaidīgajām atbildēm, kuras ne vienu reizi vien jau bija dzirdējusi. Taču viņai par pārsteigumu, Džordžija laipni sacīja:
«Tomēr šai lietai ir savs labums — šoreiz tu mācīsies mani pazīt no citas puses. Tev būs jādalās ar mums karaliskā mielastā, kuru no A līdz Z esmu gatavojusi personīgi un pašrocīgi! Ko tu brīnies? O! — es protu visu — ja vien vēlos!»
Neteikdama vairs ne vārda, viņa to vienkārši ņēma zem rokas un ieveda istabā, kur pirms tam Mērija jau bija uzklājusi galdu. Tad steidzās atpakaļ virtuvē pabeigt ēdiena gatavošanu.
Kamēr skolotāja, purinādama galvu, uzlika trešos ēdampiederumus, Kals pēkšņi tai jautāja:
«Domāju, Džordžija ir noteikti jums visu izstāstījusi… vai jūs nosodāt manu rīcību, mis Stokvela?»
Nesaprazdama viņa to uzlūkoja, tad tai atausa gaisma.
«Jūs domājat savu… kas nesen notika starp jums un Džordžiju?»
«Jā,» viņš teica nosarkdams. «Jums neko neteicu, jo domāju, ka tas viss pāries. Bet tieši otrādi — ar mani kļūst arvien ļaunāk. Un kad šodien kāds nelietis izteicās slikti par Džordžiju, zaudēju savaldīšanos un uzbruku.»
«Vai jūs mūsu mazo neņemat mazliet par daudz nopietni, Kal?»
«Tas iespējams, bet citādi nevaru! Vai gribat man palīdzēt, mis Stokvela?»
«Labprāt… bet kas man jādara?»
«Jā, kaut es to zinātu! Varbūt jūs varētu dot viņai kādu mājienu, lai tā neapietas ar jaunekļiem tik vieglprātīgi.»
«To jau darīju, un nupat pavisam neilgi atpakaļ,» skolotāja ātri atteica. «Bet viņa izsmēja mani un nosauca par vecmodīgu personu. Šajā sakarībā esmu tikpat nevarīga kā jūs.»
Kals nopūtās.
«Tad varbūt jūs varat dot man padomu, kā lai izturos?» viņš jautāja.
«Jums jāmēģina iegūt Džordžijas simpātijas.»
«Es patīku viņai, to jūtu un zinu un tieši tādēļ neko nesaprotu. Starp citu, šodien no tēva dabūju atļauju apmesties atsevišķi. Kad sastapšu Džordžiju vienu, es viņai to pastāstīšu. Esmu ziņkārs, ko viņa par to teiks.»
, «Viņa, protams, to visu nostādīs smieklīgā gaismā un sarunās visādas nejēdzības. Bet par to jūs nedrīkstat uztraukties, Kal.»
«Par to es neko neiztaisu, bet es baidos no viena: ja viņa nebeigs, kā saka, flirtēt ar visiem vīriešiem, notiks nelaime! Agri vai vēlu, bet asinis plūdīs. Šajā ziņā pārāk labi pazīstu mūsu Tonto zēnus!»
Mis Stokvela uztraukusies gribēja kaut ko atbildēt, tomēr atvērās durvis. Virtuves tveicē sasarkusi, starojošu seju, Džordžija ienesa «karalisko» maltīti.