Oktobra pēdējā sestdienā skolas namā vienmēr notika liela balle, ar ko zināmā mērā tika atklāts oficiālo svinību laiks. Uz šo svarīgo notikumu sapulcējās ģimenes no visa apvidus. Viena daļa dzīvoja tik tālu, ka agri no rīta jau devās ceļā, lai ierastos īstajā laikā.
Kad Mērija Stokvela vēlā pēcpusdienā atgriezās mājās no mazas pastaigas, ceļš šī iemesla dēļ bija pilns kustības. Vienā virzienā, gandrīz nepārtrauktā straumē plūda braucēji, otrā jāja kovboji, atgriežoties no darba, noputējuši un gurdi. Starp pajūgiem un jātniekiem bija dzirdamas jautras zobgalības un šur tur jau tika sarunāts pirmais valsis.
Pie dārza žoga slaistījās Pens Handle Amess un Arizona. Abi tikko noskuvušies un ģērbušies svētdienas drēbēs, novēroja uz ceļa neparasto kustību un tikko varēja valdīt smieklus.
«Jūs laikam ļoti priecājaties uz šovakaru?» Mērija jautāja garāmiedama. «Vai varbūt jūsu jautrībai cits iemesls?»
«Cits gan, mis Stokvela,» Pens Handle atbildēja. «Leks Termens pašlaik pārveda mājās zirgu, uz kura viņa meičai bija jājāj līdz skolai.»
«Labā Millijiņa atkal reiz nav turējusi vārdu — ar Leku norunāja, bet aizgāja ar Bidu Hetfīldu,» Arizona cītīgi skaidroja. «Jums bija jāredz mūsu Leka garais ģīmis!»
«Ja izkaušanās nebūs smalka, parādīšu saviem puišiem, kas esmu,» Pens Handle smiedamies sacīja.
«Tiešām nesaprotu, kā tas var jūs uzjautrināt,» Mērija atteica. «Strīds un kaušanās izredzes taču nav nekas iepriecinošs.»
«Nu, atļaujiet, mis Stokvela, jūs nu gan esat komiska,» Arizona teica sašutis. «Plūkšanās taču ir pats labākais visā šajā notikumā. Bet ja lieta grozās ap to, vai Bids Hetfīlds dabūs ķīli .. .»
«No tās lēkāšanas es neko neiztaisu,» Pens Handle iejaucās, «bet ne par miljonu es negribētu nokavēt šo vakaru! Noteikti būs divi gājieni, jo arī Tuks Merrijs norēķināsies ar pretinieku, kas viņam atņēma Olliju Termeni.»
«Jūs abi esat šausmīgi nenovīdīgi,» Mērija teica un galvu kratīdama aizgāja.
«Tādi mēs arī esam,» Pens Handle nosmējās viņai pakaļ. «Un ja Enoks nebūtu mūsu boss, es atļautos jautāt, vai varbūt jūs …»
Mērija jau griezās gar mājas stūri un nesaklausīja šā, ne visai maigā joka beigas. Bet neskatoties uz to, viņa bija tumši piesarkusi.
Pie durvīm viņa mirkli apstājās, lai izbaudītu saules rietu. Tas uzbūra debesīs un dabā tādas krāsas, kādas, vismaz šādā mirdzošā krāšņumā, austrumos nekad nevar redzēt. Likās, ka pāri rudens raibinātiem mežiem būtu pārklāts purpura plīvurs; apkārtējās kalnu smailes staroja nespodrā zeltā un pie zilajām debesīm lidinājās rožaini mākoņi.
Šis Tonto apvidus bija krāšņa zeme ar nebeidzamiem līdzenumiem, tumšiem mežiem, mežonīgām kalnu grēdām un dziļām ielejām — ne ar ko citu nesalīdzināms. Laimīgs tas cilvēks, kas šeit atrada sev dzimteni!
Dziļi nopūtusies, Mērija iegāja mājā, lai ātri pārģērbtos vakarm.
Viņa jau sen bija gatava un mierināja divus sūtņus, kuri ziņoja, ka vēl gaidot tikai dāmas, kamēr Džordžija vēl vienmēr rīkojās pa blakus istabu, noslēgusi durvis. Šodien viņa bija ļoti sliktā omā, acīmredzot viņa bija saķildojusies ar Kalu. Vismaz tās seja un vakariņu galds lika tā spriest.
Kad beidzot Džordžija parādījās savā greznajā, tikai mazliet par šauru, tērpā, Mērija ievēroja, ka tā izlietojusi vairāk pūdera un smiņķa, nekā Mērija jebkad redzējusi. Pat acis bija apvilktas un tām tāda palīdzība tiešām nelikās vajadzīga.
«Mīļais bērns,» Mērija nopietni teica to aplūkojusi, «ja vēlies gūt ievērību, tad savu mērķi bez šaubām sasniegsi. Tikai baidos, tā nebūs tāda ievērība, uz kādu tu ceri.»
«Nieki!» Džordžija sacīja. «Vīrieši visur vienādi, vai Ņujorkā, vai dziļākā Āfrikā … pat tavā mīļajā Tonto apvidū!»
«Vai tu tiešām domā, ka vīrieši vēlas redzēt jaunu meiteni tā apstrādātu, kā tevi?»
«Tā nedomāju, bet zinu,» Džordžija iekaisusi atteica, «ja arī tu to, protams, nevari apjēgt!»
Klauvēšana pie durvīm neļāva Mērijai atbildēt — viņa atvēra. Ārā stāvēja Kals.
«Jūs, Kal?» viņa jautāja. «Nāciet taču iekšā.»
«Nē, pateicos,» viņš atteica palikdams uz sliekšņa un aplūkoja Džordžiju. Viņam mugurā bija melns viesību uzvalks un tas likās ļoti savāds, jo līdz šim māsas to bija redzējušas tikai kovboja drēbēs. Viņa daiļā seja izskatījās bāla un drūma.
«Tātad tu nevēlies iet kopā ar mani?» viņš jautāja Džordžijai.
«Ne uz šī vakara balli, ne arī kaut kur citur,» viņa nikni atcirta.
«Un ar ko tu iesi?»
«Nesaprotu, kas tev par daļu, bet ja nu tā vēlies zināt: ar Timu!»
Kals bija tikpat pārsteigts kā Mērija.
«Nu, paldies Dievam, vismaz ar Bidu Hetfīldu ne!» viņš sacīja.
«Nē, lai gan esmu nodomājusi ar viņu ļoti bieži dejot,» viņa spītīgi atteica.
Asinis iešāvās Kala sejā.
«Zinu, ka mēs, Termeni, tev nekā nenozīmējam,» viņš teica, dziļi ieelpojis. «Tavas māsas dēļ tevi lūdzu to labāk nedarīt un izvairīties arī no modernajām dejām, kuras tu gribi iemācīt pārējiem.»
«Esi labāk pats šodien uzmanīgs, lai arī tu viņas beidzot iemācītos!»
«Tas nenotiks, jo neiešu uz balli,» viņš īsi paskaidroja, apgriezās un aizvēra aiz sevis durvis.
«Man likās, ka tu un Kals esat labi draugi,» Mērija teica, kad viņa soļi bija izskanējuši.
«Kādreiz mēs bijām.»
«Un kādēļ vairs neesat? Ko tad viņš tev nodarījis?»
«Viņš sāk mani mācīt! Pirms maltītes es tam rādīju savu tērpu, viņam tas likās nepiemērots, par daudz izgriezts! Kas man jāzina! . .. Katrā ziņā viņš paskaidroja, ka neiešot ar mani uz balli, ja es to uzģērbšu. Nu, un tad es norunāju ar Timu!»
«Bet viņš taču domāja tikai labu. Redzi, šeit mēs esam svešas — viņš pazīst savus ļaudis un to izjūtas; viņš vēlējās tevi pasargāt no nepatikšanām.»
«To visu es zinu,» Džordžija uztraucās, «un viņš jau arī ir gluži mīļš zēns. Bet ja kāds rīkojas tā, it kā es būtu viņa īpašums, un grib man pavēlēt, tad to nevaru ciest un kļūstu niknāka par trim velniem! Gan jau es viņu atradīšu; šovakar tas redzēs zilus brīnumus!»
«Bet viņš taču neies uz balli!»
«Tad jau tu slikti pazīsti vīriešus, dārgā māsa — viņš tur būs, kā likts!»
«Es vēlētos, lai viss jau būtu garām,» Mērija nopūtās, apņemot mēteli. «Nu, taisies ātrāk, bērns; vēl gaida tikai mūs.»
Ārā uz ceļa stāvēja lielais auto, kā piekrauts jautri čalojošiem cilvēkiem. Enoks tās sagaidīja starodams.
«Tātad tomēr!» viņš sauca. «Bet nu gan ātri! Džor- džij, jums jākāpj iekšā, mis Mērija nāks pie mani kabīnē.»
Acīmredzot Džordžija baidījās, ka drūzmā var saburzīt viņas kleitiņu un lūdza, lai arī tai ļauj sēsties priekšējā nodalījumā. Taču Enoks savā sausajā, nepiekāpīgajā balsī viņai atteica:
«Tur nav vietas. Mērijai arī būs jāuzmanās, ja viņa negribēs saspiest tur noliktās kūkas un tortes. Tātad — ātri! Kāpiet iekšā, tā jau ir pietiekami vēls!»
«Bet tur taču ne pēda nav brīva,» Džordžija tiepās.
«Nāciet vien augšā, mis,» Tims sauca, «ļaunākajā gadījumā ņemšu jūs klēpī.»
Visi smējās.
«Nē, paldies,» viņa saniknota atcirta, bet beidzot tomēr bija spiesta padoties. Viņa atrada gluži ciešamu vietu blakus misis Termenei, kas to mīļi pieņēma.
Mērija sēdēja diezgan neērti, iespiesta starp Enoku un lielajiem kūku saiņiem, bet pateicoties savai humora izjūtai, jutās omulīgi.
«Nu, vai tagad visi laimīgi sakāpuši?» Enoks jautāja.
«Trūkst tikai Kals,» viņa tēvs atteica, «bet tas nevēlējās braukt.»
«Gan viņš vēl pārdomās,» Enoks teica mierinādams. «Katrā gadījumā viņš ceļu atradīs pats.»
Lai atgūtu zaudēto laiku, Enoks tagad brauca ātri. Sākumā Mēriju pārņēma bailes, bet drīz tā nomierinājās. Starmetēju spilgtajos gaismas konos iznira kojoti un truši, satrūkušies lēkdami atpakaļ. Smilgu un zemu nokārušos koku zaru galos, līdzīgas dimantiem, pazibēja rasas lāses. Nakts bija jūtami vēsa; no samta melnām debesīm staroja zvaigžņu miriādes.
Kamēr pasažieri nepārtraukti pļāpāja, abi vadītāja kabīnē klusēja. Kad auto izbrauca uz grumbainā ceļa, Enoks bija spiests samazināt ātrumu un tagad uzsāka sarunu ar savu kaimiņieni.
«Vai jūs zināt, kas noticis ar Kalu?» viņš klusi jautāja. «Tādu kā šovakar, es to vēl nekad nebiju redzējis.»
Viņa īsi tam izstāstīja, ko zināja, turklāt netaupīja Džordžiju.
«Mazai nebūs viegli pie mums iedzīvoties,» Enoks teica, kad viņa bija beigusi, «katrā ziņā grūtāk nekā jums. Nu jau mēs visi uzlūkojam jūs kā vienu no mūsu saimes.»
«Man par to prieks.»
«Arī jūsu skolnieki jūs iemīlējuši. Vai paliksiet arī turpmāk pie mums par skolotāju?»
«Protams, cik ilgi mans darbs apmierinās …»
«Vai jums nebūs ilgas pēc austrumiem, pēc dzimtenes un visa, kas tur ir skaists?»
«Nē, noteikti nē!»
«Tātad jūs varētu vienmēr šeit dzīvot, Tonto apvidū, starp mums, skarbiem un neizglītotiem ļaudīm?»
«Šeit jūtos ļoti labi un esmu laimīga, vairāk neko nevēlos.»
«Tas taču ir lieliski! Jūs tātad neniciniet mūs, Tonto ļaudis?»
«Kā gan es to varētu? Pret visiem šiem vīriem un sievām, kas tik drosmīgi cīnās un pilda savu pienākumu, jūtu lielu cienību. Nemaz nerunājot par laipno un mīļo gādību, ar kādu es tiku sagaidīta.»
«O, mēs zinām, ko esam jums parādā — nav viegli audzināt svešu ļaužu bērnus.»
«Jūs man neko neesat parādā — arī es pildu tikai savu pienākumu.»
Enoka savādā, gandrīz svinīgā runa darīja viņu nemierīgu. Uz kurieni tas īsti tēmēja?
Viņa slepus pašķielēja uz Enoku — tā sejas vaibstus viņa gan skaidri neizšķīra, bet tā likās tikpat nopietna un vienaldzīga, kā vienmēr.
Ilgu laiku abi klusēja, tad pēkšņi viņš pieliecās tuvāk tās ausij un teica:
«Mērij, kopš tā laika, kad tu esi pie mums, es mīlu tevi, bet nekad neiedrošinājos cerēt… Tomēr tagad es tev jautāju: vai gribi kļūt mana sieva?»
Viņa taisnais, godīgais raksturs jau sen bija to ieguvis. Tūlītējai atbildei Mērijai nevajadzēja pārdomu.
«Jā, Enok, es labprāt gribu kļūt tava sieva!» viņa vienkārši atbildēja.
Viņa kreisā roka cieši apņēma stūres ratu, labā tvēra pēc viņas rokas, kura stiepās tam pretī. Mērija juta cauri cimdam, cik cieta un sastrādāta bija šī roka, kurā viņa ielika savu tālāko likteni.
«Man pat sapņos nerādījās, ka šodien kļūšu tik laimīgs,» viņš sacīja.
No šiem vārdiem Mērijai sirdī ieplūda siltums. Arī viņa jutās laimīga par šo virzienu, kurā tagad bija iegriezusies tās dzīve. Tagad viņa varēja atzīties, ka jau sen mīlējusi šo brašo vīrieti, ka bieži klusībā vēlējusies kļūt viņa sieva, biedrs un palīgs.
Auto pasažieriem nebija ne jausmas par to, kas notika vadītāja kabīnē. Tie jautri pļāpāja, tikai Džordžija bija klusa un sliktā omā. Tā kā Enoka labā roka vēl arvien nebija atradusi ceļu atpakaļ pie stūres, tad tie brauca ne visai ātri un tas nemaz neiederējās Džordžijas gaumē.
«Tas jau ir īstais bēru gājiens,» viņa sauca tik skaļi, ka Enokam to vajadzēja dzirdēt.
«Nu tad saturieties,» tas smiedamies iesaucās un uzņēma ātrumu, ka ūdens šaltis no ceļa peļķēm šķīda automobiļa iekšienē. Bet tas tikai palielināja jautrību, tikai Džordžija, rūpēs par kleitu, nebija apmierināta.
«Tūliņ jau nevajadzēja sarīkot šļakstīšanos ar ūdeni,» viņa saīgusi teica.
Tālumā parādījās gaiša blāzma. Tuvojoties, izrādījās ka tas ir liels ugunskurs. Ap to gleznainās grupās sēdēja jaunieši un mielojās ar ledus vafelēm, jo balle vēl nevarēja sākties, kamēr nebija ieradušies Termeni. Trūka mūzikas, sirmā Henrija Termena un viņa vijoles. Tādēļ nav brīnums, ka viņa ierašanos apsveica vētrainās gavilēs. Tos visus sagaidīja tik spēcīgs «hallo!», ka zirgi satrūkās un sāka slieties pakaļkājās. Kāds pat norāvās un stieptos auļos aizbrāzās pa ceļu.
Jaunieši aplenca veco kungu, kas tikai ar pūlēm spēja nosargāt vijoles kasti no viņu uzbrukuma, un triumfa gājienā ieveda skolā. Kad Mērija, palīdzējusi Enokam izkravāt kūkas un tortes, skatījās pēc Džordžijas, tā jau bija pazudusi.
Lielā, mis Stokvelas tik pazīstamā klases istaba, bija pamatīgi pārveidota un, cik vien labi varēts, izgreznota. Soli bija iznesti, gar sienām stāvēja vienkārši krēsli un pat kastes aizvietoja sēdekļus. Balti apmestās sienas bija izrotātas karodziņiem un raibām, no avīzēm izgrieztām ainavām. Mazāk piemērots svētkiem bija apgaismojums. Augšējā un apakšējā telpas galā novietotās divas spuldzes izplatīja tik maz gaismu, ka sākumā nevarēja nevienu labi pazīt. Pie krāsns kaktā sēdēja sievas ar zīdaiņiem rokās. Visur mudžēja smejoši, ķērcoši vai kliedzoši bērni. Pat visjaunākais netika atrauts ballei, uz kuru viņi visu gadu bija gaidījuši.
«Nu tad ņemiet savu mūzikas rīku un raujiet vaļā!» kāds kovbojs, kas vairs nespēja nociesties, uzsauca Henrijam Termenam. Viņa nepacietīgo saucienu atbalstīja no visām pusēm.
Henrija Termena laipnā seja staroja. Viņš labi zināja, cik tam svarīga loma svētku sekmēšanā. Lepni un ar cieņu ieņēmis vietu sagatavotajā krēslā, viņš satvēra vijoli un sāka vilkt lociņu pāri stīgām. Blakus viņam uz kastes sēdēja Leks Termens un ar divām nūjiņām sita takti.
Tūlīt sastājās pāri un drīz vien četrdesmit vīriešu un sieviešu virpuļoja pa zāli. To pašu darīja bērni. Lielākie griezās valša ritmā, jaunākie paši izgudroja savu deju. Pat Mērija Stokvela lidoja Enoka stiprajās rokās — viņa aizvēra acis, jo redzēt taču tāpat neko nevarēja, — drūzma bija pārāk liela. Laiku pa laikam kāds bērns iepinās viņai kājās vai rāva aiz tērpa malas. Bet visumā deja veicās labāk, nekā viņa bija cerējusi. Enoks dejoja diezgan labi, kā jau vairums kovboju. Mēriju tikai pārsteidza tas, ka viņa nejuta nekādu nogurumu. Nepārtraukti stenēja un gaudoja vijole, visi griezās virpuļojošā dejā. Mērija baudīja deju ar klusu prieku. Tā taču arī piederēja viņas dzīvei, ja viņa to bija izvēlējusies.
Kad beidzot Henrijs un Leks Termeni taisīja pārtraukumu, vairums cilvēku devās ārā ēst ledus vafeles. Daudzas jaunās meitenes tā steidzās, ka aizmirsa apņemt mēteļus. Protams, starp tām bija arī Džordžija, kura plīvojošo liesmu gaismā izskatījās pavisam aizraujoša. Droši vien neviens jauneklis, kurš viņu tagad uzlūkoja, nekad nespēs to aizmirst. Citas meitenes aizrautīgi apbrīnoja viņas baltā apģērba pārdrošību un skaistumu. Bet vecākās lūkojās neuzticīgi, pa daļai pat nosodoši.
Mērija, kas kopā ar Enoku arī bija izgājusi ārā, ar pirmo acu uzmetienu redzēja, ka Džordžija ar gandarījumu izbauda vispārējo ievērību, kuru pati bija radījusi. Starp jaunekļiem, kas Džodžiju ielenca, viņa ievēroja Bidu Hetfīldu. Šodien viņa pirmo reizi to aplūkoja pamatīgāk.
Viņš noteikti bija skaists puisis, slaids, spēcīgs, ar enerģisku, drosmīgu seju. Lai arī viņš, līdzīgi citiem, dejoja bez svārkiem un vestes, tā apģērbs atšķīrās no pārējiem un izskatījās ārkārtīgi glezns. Viņš valkāja zilu, platu zīda kreklu un sarkanu kaklautu; tā josta bija apkalta sudraba nagliņām. Bet no viņa cieši piegulošo bikšu pakaļējās kabatas rēgojās revolvera ziloņkaula spals. Mērija par to bija pārsteigta un darīja Enoku uzmanīgu, tomēr tas smiedamies atteica:
«Hetfīlds noteikti nav vienīgais, kas paņēmis līdzi savu šaujamdzelzi.»
Mirkli Mērija jutās savādi aizskarta no šīs vienaldzības, ka var rēķināties ar varbūtību svētku nevainīgajā noskaņā dzirdēt trokšņainu iskaidrošanos ar ieročiem. Un to pieļāva pat šis likumu cienītājs vīrs. Bet tad viņa sev teica, ka katrai kļūdai ir savs labums un, ka šo ļaužu neapvaldāmā izplūkšanās kāre guļ viņu asinīs kā mantojums no jau pagājušajiem, asiņainajiem cīņu laikiem. Parasti šādām sadursmēm nebija nopietnu seku vai arī tādas bija ārkārtīgi reti; gandrīz vienmēr tās rīkotājiem tās atnesa tikai dažus zilumus un asiņainus degunus. Tādēļ Mērija dzina prom visas skumjās domas un bezbēdīgi priecājās līdzi citiem.
Vēl četrus garus valšus viņa nodejoja ar Enoku, tad to uzaicināja Vess tā sauktajā «Ķērējā». Tā bija sevišķi iemīļota deja, kurā bez dāmas palicis kungs drīkstēja atņemt kādam dejotājam tā partneri, ja viņam izdevās to noķert, tas ir, uzlikt roku tās plecam. Protams, katrs mēģināja veikli un ar viltību no tā izvairīties, bet neskatoties uz to, Mērija un Džordžija slīdēja no rokas rokā.
Bids Hetfīlds sevišķi nopūlējās iegūt Džordžiju, bet kad viņam tas neizdevās, kovbojs ņēma Mēriju. Un viņai nu vajadzēja atzīt, ka Hetfīlds noteikti ir labākais dejotājs visā zālē. Viņš dejoja ar to diezgan ilgi, līdz beidzot Enokam izdevās viņu atņemt.
«Tas taču nav pieļaujams, ka tieši šis Hetfīlds tevi apķīlā,» viņš tai čukstēja. «Es vienkārši paziņošu par mūsu saderināšanos.»
«Taču ne jau tagad, dejas laikā,» viņa bailīgi iesaucās. Enoks smaidot papurināja galvu, te kāds cits paņēma Mēriju.
Kad beidzot «ķērējs» bija galā, Mērija juta, ka ir gluži bez elpas, sakarsusi un bez spēka. Viņa vēl nebija lāgā apsēdusies, kad to aplenca bērni. Tie visi bija viņas skolnieki, bet apbrīnoja kā svešinieci. Viņi pēl nekad nebija savu skolotāju redzējuši tik jautru un bezbēdīgu. Paši tie jau bija gluži bāli no neparasti ilgās kņadas un vairumam gandrīz vērās acis ciet. Tad Mērija palīdzēja misis Ter- menei aizmidzināt kādu zīdaini. To noguldīja uz līdzpaņemtās segas krāsns kaktā, kur jau desmit citi gulēja saldā miegā.
Kad zālē atkal ieplūda dejotāji un dejotājas, piecēlās vecais Henrijs Termens un uzsita vijolei dažus skarbus akordus. Tas bija zināma veida signāls vispārējās uzmanības pievēršanai. Kad iestājās pilnīgs klusums, viņš sa- cīj a:
«Mīļie ļaudis, kā mūsu skolas komisijas loceklis, es jau ilgi esmu gaidījis izdevību, lai visu klātbūtnē reiz pateiktos mūsu labajai, godājamajai skolotājai, mis Stokvelai par to, ko viņa katru dienu dara mūsu bērnu labā. Diemžēl mums drīz būs jāmeklē viņai vietniece, jo mis Stokvela grib no šejienes aiziet. Bet iepriecinoši ir tas, ka viņa paliks pie mums. Un proti, viņa ir nolēmusi dibināt pati savu pavardu mūsu Tonto apvidū. Un tas laimīgais vīrs, kuru viņa ir izvēlējusies, ir mans dēls Enoks!»
Tagad Mērija varēja redzēt, cik pilnīgi viņai bija izdevies iegūt jauno un veco sirdis. Izlauzās neaprakstāmas gaviles, visi spiedās tai klāt un, spiežot tās roku, vēlēja laimes. Vecākās sievietes to pat apkampa. Tikai Džordžija neatradās apsveicēju pulkā. Droši vien viņa bija izgājusi atvēsināties un nedzirdēja Henrija Termena uzrunu.
Nākošās dejas vidū — Mērija to izlaida un sēdot sarunājās ar nākošo vīramāti — Džordžija uzbudināta pienāca tai klāt.
«Vai tas, ko es pašlaik dzirdu, ir taisnība — esot paziņota tava saderināšanās ar Enoku?» viņa jautāja.
«Jā, protams, mīlulīt, — vai tu nepriecājies par to?
«Tomēr, tomēr… domāju, ka Hetfīlds tikai muļķojas.. .»
«Nē, viņš sacījis patiesību.»
«Mans Dievs — kas notiks ar mani, ja tu apprecēsies?» Džordžija pavisam izmisusi pēkšņi iesaucās.
Pirms Mērija paguva atbildēt, Bids Hetfīlds, kurš bija sekojis savai dāmai, piegāja viņai klāt. Nevainojami palocījies, viņš teica:
«Atļaujiet, mis Stokvela, ka arī es no visas sirds vēlu jums laimes. Tāds vīrs kā Enoks Termens …»
Tomēr viņš nepabeidza savu teikumu, jo Kals brāzās klāt Mērijai un, apskāvis to, noskūpstīja.
«Esmu tik laimīgs, ka tu precies ar Enoku un kļūsi mana svaine!» viņš teica, cīnoties pēc elpas.
«Arī es, manu zēn — bet tu jau nospiedīsi mani,» Mērija smiedamās atteica. «Taisnību sakot, nebiju pat sapņojusi, ka esmu tā iemīļota no visiem.»
Tikai tagad Kals pamanīja Džordžiju un tās partneri. Viņa zobgalīgi pamāja. Kals viņu mirkli uzlūkoja un tad, neteicis ne vārda, pagrieza muguru. Džordžija zem pūdera un smiņķa, kļuva tumšsārta.
«Nāciet, Bid,» viņa teica Hetfīldam, kurš labi nezināja, ko tagad darīt, «dejosim tālāk.»
Hetfīlds nebija ilgi lūdzams, bet ja Džordžija domāja ar to apbēdināt Kalu, tad viņa noteikti maldījās. Vismaz Mērijai tā likās.
«Vai arī mēs reiz nepadejosim?» tagad Kals viņu uzrunāja.
«Labprāt, bet tikai nākamo deju. So es gribu nosēdēt,» viņa atbildēja. «Vēl neesmu labi atpūtusies no pēdējās.»
«Pareizi! Tuks jau arī ir šeit. Vai viņš jau kādreiz ir dejojis?»
«Es vēl viņu neesmu redzējusi. Bet te viņš ir; viņš atbrauca mums līdzi automobilī. Tu laikam atjāji?»
Kals nedaudz apjuka, tad atklāti atbildēja:
«Jā … Es pārdomāju.»
«Tas bija ļoti prātīgi, mīļais Kal,» viņa sirsnīgi teica. «Bet neņem savu ķildu ar Džordžiju tik nopietni un nerādi tik drūmu seju. «Esiet līksmi ar līksmiem,» tā saka Bībele.»
«Jā … kas to var.»
Pēkšņi viņš apgriezās un aizskrēja, bet sākoties nākamajai dejai, atkal ieradās un mēmi palocījās Mērijai. Kādu brīdi viņi dejoja klusēdami. Mērija velti lauzīja galvu, meklējot piemērotu sarunas tematu, bet nespēja iedomāties neko tādu, ar ko varētu Kalu uzjautrināt. Viņa priecājās, kad tas, neaicināts, veda viņu atpakaļ pie sola, lai gan mūzika turpinājās.
Viņam stāvot līdzās un sakniebtām lūpām vērojot ga- rāmvirpuļojošos pārus, pienāca Enoks. Acīmredzot tas meklēja viņu.
«Ceru, ka tu neesi ieradies sarīkot traci?» viņš jautāja.
Kals cieši palūkojās brālī, bet neatbildēja.
«Katrā ziņā es ļoti lūdzu, netaisi muļķības,» vecākais brālis turpināja. «Tādas ir jau pietiekami daudz.»
«Tā — kas tad?» Kals interesējās.
«Tims piedzēries. Kāds — diemžēl vēl nezinu kurš — atnesis līdzi alkoholu. Tima garastāvoklis ir aizdomīgs, jo Bids Hetfīlds aizvilināja no viņa Džordžiju. Bez tam, kā man stāstīja, tavam draugam, Tukam Merrijam, jau bijuši trīs kautiņi.»
«Lieliski — es gribētu redzēt tos puišus, ar kuriem viņš izkāvies!»
«Viņi izskatoties briesmīgi.»
Kals skaļi iesmējās.
«Kā liekas, tu to uzlūko kā varenu joku. Bet es saku, ka reiz būšu spiests rīkoties!» Enoka balss bija asa.
«Tā ir slavena ideja, mīļais Enok. Bet es dodu tev labu padomu — nemēģini to šovakar, savā saderināšanās vakarā,» Kals smaidot atteica.
Mērija uzskatīja par vajadzīgu iejaukties.
«Siem zēniem taču vienmēr jāplūcas!» tā sacīja, komiski nopūzdamās.
Enoks, kuru Kala «labais padoms» bija redzami aizkaitinājis, viņas dēļ savaldījās.
«Vai tu vismaz neapsolīsi, ka paliksi šeit, kamēr es atgriezīšos?» viņš jautāja brālim.
«Pagaidām man nav nolūka aiziet,» tas izvairīdamies atbildēja.
«Tad nāc, Mērij, iesim ieelpot svaigu gaisu.»