Cilvēks, kas nodarījis jums ļaunu, nekad jums to nepiedos. Bet cilvēks, kas palīdzējis jums grūtā dzīves brīdī, būs vienmēr jums pateicīgs. Nekas tik cieši nespēj saistīt pie cilvēka kā apziņa, ka tieši jūs esat viņam palīdzējis.
Kuonebs palīdzēja Rolfam, un tādēļ Rolfs viņam patika daudz labāk nekā visi viņa kaimiņi, kurus viņš pazina jau daudz gadu; viņš pat varēja Rolfu iemīļot. Viņi bija satikušies gluži nejauši, bet ļoti ātri sapratuši, ka kļūs draugi. Rolfs bija gandrīz vēl bērns, kas ļoti maz domā par nākotni; arī Kuonebs bija gandrīz bērns. Lielākā dala indiāņu ir lieli bērni.
Tomēr bija kaut kas, par ko Rolfam vajadzēja domāt: viņam bija neērti dzīvot dīkā un nepalīdzēt Kuonebam sagādāt pārtiku. Kuonebs pārtika pa daļai no medībām un zvejas, pa daļai arī no grozu pīšanas. Rolfs bija strādājis tikai fermā, viņš neprata ne medīt, ne arī pīt grozus. Nolēmis palikt pie Kuoneba visu vasaru, viņš teica:
«Atļauj man palikt pie tevis divus mēnešus. Es sameklēšu darbu kaut kur pie kaimiņiem un sagādāšu sev pārtiku.»
Kuonebs nekā neatbildēja, bet viņu skati sastapās, un zēns saprata, ka viņš ar mieru.
Rolfs tai pašā dienā nogāja uz Obadjas Timpani fermu un apjautājās, vai nevajag strādnieka pie kukurūzas un siena. Kurš fermeris gan nepriecātos, ja karstākā darba laikā ierodas strādnieks? Fermeris tikai gribēja zināt, kādu darbu Rolfs prot un cik lielu atalgojumu vēlas. Jau pirmajā dienā Rolfs izrādījās dūšīgs strādnieks. Fermeris viņam maksāja divus dolārus nedēļā — vienu dolāru naudā, otru pārtikas vielās. Nedēļas beigās Rolfs pārstiepa mājās maisu auzu putraimu, maisu kukurūzas putraimu, pusmaisu kartupeļu, mēru ābolu un vienu sudraba dolāru. Dolāru viņš izlietāja, nopirkdams cukuru un tēju. Tagad viņiem bija pārtika veselam mēnesim, un Rolfs mierīgu prātu varēja' palikt vigvamā.
Kaimiņu pilsētā Mianosā tūlīt kļuva zināms, ka pie indiāņa apmeties balts zēns un ka šis zēns esot Rolfs. Par to izteica dažādas domas. Daži pat teica, ka zēnu vajagot indiānim atņemt, bet Hortons, tās zemes īpašnieks, uz kuras dzīvoja Kuonebs, nolēma neiejaukties šai lietā.
Kāda vecmeita, Kitčura Peka, domāja, ka zēnu nedrīkstot atstāt pie mežoņa, tas esot svētuma pulgo- jums, ka kristietis dzīvojot kopā ar pagānu. Viņa par to bēdājās gluži tāpat, kā bija paradusi bēdāties par pagāniem Āfrikā, kur nav ne svētdienas skolu, ne baznīcu un kur visi staigā kaili. Viņai tomēr neizdevās pierunāt ne Parsonu Peku, ne padomes locekli Knopu, lai glābtu zēnu. Kad arī Dievs neatbildēja uz viņas lūgsnām, viņa nolēma pati doties briesmās un glābt zēna dvēseli. Pēc daudzām bezmiega naktīm, kuras viņa pavadīja lūgsnas, Kitčura Peka ar Bībeli rokā devās uz vigvamu.
Viņa izgāja jaukā jūnija rītā uz Paipstevas dīķa pusi ar tīri nospodrinātām acenēm un ciešā apņēmībā nolasīt mežonim dažus Bībeles pantus.
Atstājot Mianosu, viņai patiesi bija pārāk daudz gribas glābt nabaga grēciniekus, bet šī griba jau mazliet atslāba, nonākot līdz Orkardas ceļam. Mežā bija tik vientuļi un baigi, ka viņa sāka pārdomāt, vai glābt grēcinieku dvēseles ir tiešām sievietes uzdevums. Un tad viņa ieraudzīja lielo dīķi. . . Cik patīkami un mierīgi tagad būtu sēdēt Mianosā! Arī indiāņa vigvamu nekur nevarēja ieraudzīt. Viņai gribējās raudāt, gribējās atgriezties mājās, bet pienākuma sajūta piespieda noiet soļus piecdesmit gar dīķa malu, līdz viņa palika stāvot klints priekšā, kas viņai it kā .uzsauca: «Stāt!» Vajadzēja griezties atpakaļ vai rāpties klintī. Amerikānietei raksturīgā neatlaidība teica: «Mēģini rāpties klintī!» Un viņa rāpās. Tas bija pārāk grūts darbs, bet beidzot viņa atradās milzīgās klints smailē, no kurienes varēja pārredzēt plašu apkārtni, arī Mianosu un jūru.
Liels bija viņas prieks, kad viņa ieraudzīja savu māju, bet prieks izgaisa, kad viņa atklāja šausmīgo patiesību, ka atrodas tieši virs indiāņa vigvama. Viņai likās, ka vigvamā dzīvo drausmīgi mežoņi. Cik labi, ka tie nav viņu ieraudzījuši. Viņa kāpās atpakaļ, bet, mazliet nomierinājusies, palūkojās lejā un redzēja, ka virs uguns kaut kas cepas. «Maza bērna rociņa ar pieciem pirkstiem,» viņa pēc tam stāstīja . . . Cilvēkēdāji! Viņu pārņēma šausmas . . . Vigvamā dzīvo cilvēkēdāji! Ka tikai ātrāk nokļūtu mājās. Bet ko darīt ar Bībeli? Grēks nest to atpakaļ! Viņa paslēpa Bībeli klints plaisā, uzlika akmeni, lai vējš nesaplosa lapas, un devās skriešus prom no briesmīgās vietas.
Vakarā pēc azaida indiānis uzkāpa klintī. Viņš tūlīt ieraudzīja grāmatu un nodomāja, ka kāds to tīšām te paslēpis. Paslēpta lieta indiānim svēta. Viņš neaiztika grāmatu, bet vēlāk vaicāja Rolfam:
«Vai tā tava?»
«Nē.»
Grāmatas īpašnieks droši vien atnāks tai pakaļ, tādēļ Kuonebs to neaiztika. Grāmata palika klints plaisā vairākus mēnešus, līdz pienāca ziemas vētras, kas norāva grāmatai vākus un izmētāja lapas. Kad tas kļuva zināms, tauta pārdēvēja klinti par Bībeles klinti. Sis nosaukums saglabājies līdz mūsu dienām. Arī tagad to sauc: «Bībeles klints, zem kuras dzīvoja Kuonebs, Koskoba dēls.»