Kad Rolfs pirmoreiz ieraudzīja vigvamu, viņš brīnījās, ka Kuonebs nav to cēlis kaut kur ezera tuvumā. Bet drīz viņš pārliecinājās, ka vigvams jāceļ tur, kur rītos mēdz būt saule, pēc pusdienas ēna un kur vieta aizsargāta no ziemeļu un rietumu vējiem.
Ka nepieciešama rīta saule un pēcpusdienas ēna, par to viņš pārliecinājās ik dienas, bet pagāja divas nedēļas, iekams viņš saprata, kāda nozīme būt drošībā no vējiem.
Sai dienā saules lēktā debess bija dzidra, bet saule drīz vien iebrida smagos mākoņos. Gaisā nebija jūtama ne vēja vēsmiņa, un palika aizvien karstāk un smacī- gāk. Kuonebs gaidīja negaisu, un tas uznāca ar negaidītu sparu un ziemeļrietumu vēju, kas būtu noslaucījis vigvamu no zemes virsas, ja to nesargātu klints; līdz vigvamam atlidoja tikai viegls vējiņš. Piecdesmit soļu atstatumā no vigvama divi kopā saauguši koki negaisa laikā tik stipri triecās viens pret otru, ka no tiem atsprāga plāni, kūpoši mizas gabaliņi, kas varētu viegli uzliesmot, ja negāztu,tik spēcīgs lietus. Sad un tad bija dzirdami baigi, ilgi pērkona grāvieni, bet lietus gāza straumēm. Viņi bija gaidījuši gan lietu, bet ne tādu ūdens straumi, kas pēkšņi pāršļāca pāri klints malai, applūdinādama visu vigvama iekšienē, izņemot gultas, kuras pacēlās četras collas virs zemes. Gulēdami tajās, viņi gaidīja pacietīgi, bet varbūt arī nepacietīgi, kad rimsies vētra, kas trakoja veselas divas stundas. Tomēr pamazām lietusgāze pārvērtās atsevišķās lāsēs, vētras rūkoņa klusā vēja šalkoņā, pērkona dārdi izgaisa kaut kur tālē, un debesīs mākoņu plaisās pavīdēja gaišzili laukumi. . . Daba visapkārt bija klusa un apmierināta, bet ārkārtīgi slapja. Uguns vigvama iekšienē bija izdzisusi, un gandrīz viss kurināmais tapis valgs. Kuo- nebs izņēma no klints dobuma gabaliņu sausa ciedru koka un dabūja šķiltavas līdz ar kramu, bet — ak vai!—deglis bija kļuvis valgs un nekur nederēja.
Tais laikos sērkociņi nebija vēl izgudroti un visi lietoja uguns ieguvei šķiltavas, kādēļ bija vajadzīgs deglis. «Nav nekādu cerību,» Rolfs nodomāja, «uguni nav iespējams dabūt.»
«Nanabodžu ilgi dejoja,» indiānis teica. «Redzēji, kā viņš mēģināja aizdegt uguni, likdams kokiem triekties vienam pret otru? Viņš iemācīja mūsu tēvus darīt to pašu, un mēs iegūstam uguni tādā pat veidā, kad mums nav pie rokas bālģīmju izgudrojumu.»
Kuonebs paņēma divas ciedru koka šķiedras vienu trīsceturtdaļcollas biezu un astoņpadsmit collas garu, apaļu un abos galos noasinātu, bet otru piecu astotdaļ- collu biezu un plakanu. Plakanajā viņš ietaisīja gropi un galā nelielu bedrīti. Pagatavojis no stipra, saliekta koka stopu, viņš savienoja tā galus ar briežādas siksnu, tad nogrieza nelielu priedes zara gabaliņu un ar naža galiņu iegrieza tur dobīti. Bet, iekām stāties pie uguns ieguves, vajadzēja sadabūt kurināmo, sakraut to un pagādāt kaut ko degļa vietā. Kuonebs paņēma ciedra skaidiņas un ciedra mizu un savēla to visu divu collu lielā bumbiņā, kura varēja lieliski atvietot degli. Viss bija gatavs. Tad Kuonebs paņēma stopu un ar tā siksnu divas reizes apvija garu, apaļu nūju; šās nūjas vienu noasināto galu viņš iebāza bedrītē, kas bija plakanajā ciedra gabalā, bet tās otram galam uzmauca priedes zariņu. Turēdams vienā rokā stopu, viņš sāka ar siksnas palīdzību lēnām griezt nūju uz priekšu un atpakaļ, neapstādamies tik ilgi, iekām no garās nūjas jeb svārpsta griešanās bedrītē zem tā parādījās dūmi. Tad viņš sāka nūju griezt ātrāk; dūmi vairojās, un grope pildījās ar koka pulveri. Kuonebs paberzēja pulveri ar rokām, un tas iedzirkstījās. Tad viņš pielika pie tā ciedra degli un pūta tik ilgi, kamēr tas iedegās un apgaismoja vigvamu.
Viss šis darbs ilga ne vairāk par minūti. So veidu indiāņi piekopa jau senos laikos; Rolfs bija dzirdējis nostāstus par šo veidu un uzskatīja to par kaut ko līdzīgu pasakai. Viņš domāja, ka uguns ieguvei vajadzīga viena vai divas stundas laika, bet tagad bija pagājuši tikai daži mirkli, un pietika dažu prasmīgu, veiklu rokas pagriezienu.
Drīz vien arī viņš pats iemācījās iegūt uguni, bet vēlāk, lai cik dīvaini, iemācīja šo paņēmienu arī citiem indiāņiem, kas bija to aizmirsuši un prata iegūt uguni tikai ar bālģīmju izgudrotām šķiltavām.
Kad viņi gāja šai dienā pa mežu, Rolfs ieraudzīja trīs kokus, ko bija saspēris zibens negaisa laikā; visi trīs bija ozoli. Un Rolfs atcerējās, ka visi koki, ko viņš redzējis zibens ķertus, vienmēr bijuši ozoli.
«Vai tā nav, Kuoneb?» viņš jautāja.
«Nē . . . zibens ķer arī citus kokus; tiesa, visbiežāk tas ķer ozolu, bet iesper arī priedē, eglē, liepā un daudz citos kokos. Neesmu tikai nekad redzējis, ka zibens spertu divos kokos: bērzā un balzampriedē.»
«Kādēļ?»
«Tēvs man stāstīja, kad biju vēl mazs zēns, ka zibens neaiztiekot tos tādēļ, ka tie sildot un sargājot Zvaigznes Jaunavu, Pērkonputna māsu.»
«Neesmu nekad to dzirdējis; pastāsti man.»
«Ne tagad . . . Kādreiz vēlāk.»