Otrā rītā Kuonebs izgāja no nometnes ar smagu nastu un devās uz Mianosu. Neviens nebrīnījās, ka viņš iegāja Sailasa Peka tirgotavā, lika tam priekšā nopirkt no viņa pāri slēpju, saišķi lamatu un slazdu, dažus bērza tāss un liepas šķīvjus, tamtamu un saņēma par to tēju, tabaku, pulveri un divus dolārus naudā. Viņš aizgāja, neteicis ne vārda, un drīz vien atgriezās vigvamā. Paņēmis katliņu, viņš devās ar to mežā un atnesa tajā lazdas mizu, kas bija tikko kā noplēsta no koka. Viņš uzlēja tai virsū ūdeni un tikmēr vārīja kamēr šķidrums ieguva riekstu krāsu. Kad tas atdzisa, viņš ielēja to seklā bļodā un sacija Rolfam:
«Nāc šurp, gribu tevi pārvērst par Sainevi.»
Viņš paņēma mīkstu lupatiņu, iemērca to šai šķidrumā un nozieda Rolfam galvu, kaklu un rokas. Tālāk viņš negribēja krāsot, bet Rolfs teica viņam:
«Vari nokrāsot mani visu.»
Viņš izģērbās, un dzeltenbrūnais šķidrums pārvērta viņa ādu spīdigā vara sarkanumā; tā viņš pārvērtās par indiāņu zēnu, kurā neviens nevarētu pazīt Rolfu Kiteringu. Krāsa drīz nožuva. Rolfs atkal apģērbās, juzdams, ka noārdījis aiz sevis tiltu.
Viņi noņēma no vigvama divas daļas pārvalka un pagatavoja divus saiņus. Gultas piederumus, tomahaukus, stopus, bultas un šauteni, kā arī katliņu un ēdamlietas viņi sadalīja uz pusēm, salika saiņos un uzsēja sev uz muguras. Viss bija gatavs ceļam, bet Kuonebs vēl devās uz klinti. Rolfs zināja, kādēļ viņš turp iet, un nesekoja.
Indiānis aizdedza pīpi, izlaida četras dūmu grīstes četru vēju virzienā, iesākot ar rietumiem, tad atsēdās un sēdēja brītiņu klusēdams. Drīz atskanēja dziesma par sekmīgām medībām:
«Tēvs, rādi mums ceļu!
Tēvs, palīdzi mums!
Tēvs, esi mūsu vadonis medībās!»
Viņš nepaguva izdziedāt līdz galam, kad meža ziemeļu nomalē iebrēcās pūce.
«Jā! Labi!» viņš teica, atgriezdamies pie Rolfa.
Saulei rietot, Kuonebs, Rolfs un Skukums devās ceļā ziemeļu virzienā. Viņi nebija vēl nogājuši ne simt soļu, kad suns pagriezās atpakaļ un drāzās pilnā sparā uz to vietu, kur bija ierakts kauls. Tas paņēma kaulu un drīz vien bija viņiem priekšā.
Pa lielo ceļu, protams, būtu vieglāk iet, bet viņi nevēlējās ne ar vienu satikties un devās uz augšu gar Ezemukas upi. Pēc stundas viņi nokļuva līdz Ketrokas ceļam, kas gāja uz rietumiem. Labais ceļš stipri kārdināja viņus, bet Kuonebs nolēma, ka prātīgāk būs turēties meža biezoknī. Skukums, kas piepeši bija iedomājies medīt jenotu, nokavēja viņus veselu pusstundu. Piesējuši suni saitē, viņi gāja pa mežu pāris stundas no vietas un apmetās atpūsties astoņas jūdzes no Paipstevas, jo Rolfs bija ļoti piekusis. Bija jau pusnakts. Viņi iekārtoja sev guļu zem audekla pārvalka, ko piestiprināja pie zara virs sevis, un nogulēja līdz rītam. Viņus ieaijāja miegā pūces ķērciens. Arī viņu draudzene laidās uz ziemeļiem.
Saule bija augstu un Kuonebs jau bija pagatavojis brokastis, kad Rolfs pamodās. No lielā gājiena un smagā saiņa viņš jutās tik noguris, ka viņam palika ļoti labi ap sirdi, kad tas dabūja zināt, ka viņi atpūtīsies visu dienu, slēpdamies mežā, un dosies ceļā tikai naktī. Tā viņi rīkosies vienmēr, iekām nokļūs citā novadā, kur viņus neviens nepazīst. Viņi bija jau Jorkas valstī, bet tas nenozīmēja, ka viņiem še nevarētu dzīties pakaļ.
Kad saule pacēlās vēl augstāk, Rolfs paņēma stopu un bultas. Ar Skukuma palīdzību viņam izdevās nošaut pāris vāverīšu. Tām novilka ādu, bet pašas izcepa pusdienām. Kad tuvojās nakts, viņi devās ceļā un nogāja apmēram desmit jūdžu. Trešajā naktī viņi nostaigāja vēl vairāk, bet nākamā diena bija svētdiena, un tāpēc viņi turējās visu laiku meža biezumos. Bet pirmdienas rītā — tas bija pirmais rīts, kad viņi pārliecinājās, ka tos vairs nevajās,— viņi izgāja tieši uz lielā ceļa, priecādamies par to, ka ceļojuma laikā nebija satikuši neviena, kas varētu viņus pazīt. Se Rolfu pārsteidza divas lietas: ziņkārie skati, ar ko viņus apveltīja vietējie iedzīvotāji, gar kuru mājām viņi gāja, un niknie suņi. Pēdējos viņiem lielāko tiesu izdevās aizgainīt ar spieķi. Tikai viens liels un nikns mājas suns neatlaidās no ceļiniekiem un rēja, vairīdamies no spieķa un tīkodams iekost Skukumam. Tad Kuonebs izņēma stopu un iešāva tam purna galiņā putna bultu. Tas kaukdams metās mājās, un tam sekoja Skukums, kam nu bija laimīga izdevība iekost savam ienaidniekam. Sai dienā viņi nogāja divdesmit jūdžu, bet nākamajā — divdesmit piecas, jo ceļš bija labāks un arī saiņi palika vieglāki. Pa ceļam dažkārt gadījās labi fermeri, kas viņus pamieloja ar pusdienām. Tikai daudz rūpju sagādāja Skukums, un fermeriem ne visai patika viņa rīcība ar vistām. Skukums nepavisam nespēja saprast smalko zooloģisko izšķirību starp lieliem putniem irbēm — lielisku medījumu un vistām — arī lieliem putniem, ko nebūt neuzskata par medījumu.
Tāds sadalījums tam acīmredzot nelikās iegaumējuma un atdarinājuma cienīgs.
Tā pamazām noskaidrojās, ka, tuvojoties kādai mājai, ir labāk, ja Rolfs iet viens pats, bet Kuonebs tur Skukumu aiz saites. Suņi mazāk uztraucās, kad nāca Rolfs. Atcerēdamies, kā viņš pats rīkojās agrākos laikos, kad viņa ciematā ieradās garāmgājēji, Rolfs vienmēr, lūgdams maizi, piesolīja savus pakalpojumus. Viņš ievēroja, ka vienmēr veicas labāk, kad griežas pie fermas sievietēm, tin smaidīdams sarunājās ar tām skaidrā angļu valodā, kas skanēja tik iespaidīgi indiāņa mutē.
«Ja jau tu, Kuoneb, esi pārvērtis mani indiānī,» viņš sacīja pēc vienas šādas epizodes, «tad dod man arī piemērotu vārdu.»
«Jā! Labi! Tas nav grūti. Tu būsi Nibovaka, tas ir, gudrais.»
Viņi nostaigāja ik dienas pa divdesmit trīsdesmit jūdžu, vairīdamies no apdzīvotām vietām, kas atradās upmalā. Tā viņi pagāja garām Albāni pilsētai un desmitajā dienā ieradās Eduarda fortā, un pirmoreiz ieraudzīja lielo Hudzonu. Se viņi nepalika ilgi, pagāja garām Glenas ūdenskritumam, atstāja aiz muguras vecu, pamestu fortu un beidzot sava ceļojuma vienpadsmitajā dienā ieraudzīja plašo Džordža ezeru ar mežiem apaugušiem krastiem un tālu ziemeļos saskatāmiem kalniem.
Ak, kaut būtu laiva, ko viņi atstāja Paipstevas dīķī!
Sī doma viņiem iešāvās prātā, kad viņi ieraudzīja ūdeni, un Rolfs atcerējās, ka Džordža ezers piekļaujas Cemplēnas ezeram, no kurienes var nokļūt kādā vien tīk biezoknī.
Viņi nometās atpūtā, kā bija darījuši jau reižu piecdesmit, un stājās pie azaida. Gaišzilais ūdens, kura čaloņa bija dzirdama tuvumā, vilināja viņus pie sevis. Kad viņi pēc tam gāja gar krastmalu, Kuonebs rādīja pēdas un teica: «Alnis!» Rolfs iekaisa priekā, bet indiānis palika gluži mierīgs. Viņi jutās pavisam apmierināti, jo bija nokļuvuši līdz apsolītās zemes robežām. Bija laiks ķerties pie lietas un atrast labu medibu vietu, kuru neviens cits nevarētu uzskatīt par savu.
Viņi sēdēja un klusēja. Kuonebs nogrima domās, atminēdamies vecu mežu likumu, pēc kura katrs apgabals piederēja tam medniekam, kas bija pirmais tur ieradies. Rolfs turpretim lauzīja galvu par to, kā iegūt laivu, slazdus, cirvjus un citus nepieciešamos rīkus. Viņš pirmais pārtrauca klusumu.
«Kuoneb, mums nepieciešama nauda, lai varētu nopirkt visu, kas mums vajadzīgs. Tagad sākas pļaujas laiks, un mēs varam dabūt darbu veselam mēnesim. Mēs būsim paēduši un nopelnīsim pietiekoši daudz naudas, pie tam vēl iepazīsimies ar šo apvidu.»
«Tu esi Nibovaka,» skanēja atbilde.
Viņi bija redzējuši pa ceļam ļoti daudz fermu, visas stipri atstatu cita no citas. Ezermalā bija tikai divas. Ceļš uz tuvāko fermu gāja pa vēl nenopļautu lauku. Se viņus saņēma ļoti nelaipni. No krūmiem viņiem metās virsū suns, un pats fermeris tos strupi noraidīja. Viņš nevēlas vairs pieņemt netīrus indiāņus. Pagājušā gadā bijuši divi no Sentredžīnas. Abi žūpas un nelieši.
Nākamā ferma piederēja resnam holandietim, kas pašlaik bija ļoti kritiskos apstākļos: siena pļauja novēlota, auzas pārāk agri nobriedušas, kartupeļi pieauguši nezālēm, govis kaut kur noklīdušas un, beidzot, gaidāms ģimenes pieaugums . . . Un pēkšņi visdrausmīgāko rūpju brīdī mājas durvīs parādās divi glābēji vara sarkanuma krāsā.
«Protat strādāt?»
«Protu, vienmēr esmu dzīvojis fermā,» teica Rolfs, rādīdams rokas, kas bija pārāk rupjas un lielas viņa gadiem.
«Jūs varēsit atrast manas govis? Tās noklīdušas, nekur nevaru atrast.»
«Atrast govis? Var pamēģināt!»
«Došu divus dolārus tam, kas tās drīz atradīs.»
Kuonebs devās mežā meklēt govis un Rolfs ar kapli uz kartupeļu lauku. Bet viņš bija spiests apstāties, izdzirdis briesmīgu vistu traci. Izrādījās, ka Skukums atkal sācis medīt viltus irbes. Brīdi vēlāk viņu par lielu kaunu piesēja važā un nelaida vaļā, kamēr vien ceļinieki dzīvoja fermā.
Pret vakaru atgriezās Kuonebs ar govīm. Kad viņš pastāstīja Rolfam, ka redzējis mežā piecus aļņus, zēnam iegailējās acīs guntiņa.
Trīs slaucamās govis, kas nav divas dienas slauktas, ir nopietna lieta, un tai tūlīt jāpievērš uzmanība. Rolfam bija nācies slaukt piecas govis pa divām reizēm dienā piecus gadus no vietas. Van Tremperam atlika uzmest skatu, lai pārliecinātos par viņa prasmi.
«Labi, labi! Iešu tagad barot cūkas.»
Viņš jau tuvojās kūtij, kad viņu panāca gaišmataina meitene sārtiem vaigiem.
«Tēt, tēt! Māte saka . . .»— tālāk nebija dzirdams, ko viņa vēsta.
«Vai Dieviņ! Vai Dieviņ! Nedomāju, ka tik drīz,» iesaucas resnais holandietis, traukdams līdzi meitenei. Brīdi vēlāk viņš iznāca no mājas; viņa jautrā, labsirdīgā seja tagad bija nopietna un noraizējusies.
«Paklausies, tu, lielo indiāni, vai proti ar laivu braukt?»
Kuonebs piekrizdams pamāja.
«Nāc šurp! Anet, atved Tomasu un Hendriku!»
Tēvs paņēma uz rokām divus gadus veco Hendriku, bet indiānis sešgadīgo Tomasu; divpadsmit gadu vecā Anete, juzdama neskaidru nemieru, sekoja viņiem. Pie ezera bērnus iesēdināja laivā. Tēvs nevarēja pamest sievu un braukt viņiem līdzi. Bērnus vajadzēja aizsūtīt ar indiāni.
«Vai tu vari aizvest bērnus uz to māju otrā pusē ezeram un atvest šurp missis Kallanu? Pasaki viņai, ka Marta Van Trempere lūdz viņu tūlīt braukt šurp . . . ļoti vajadzīgs.»
Indiānis pamāja ar galvu. Tēvs brīdi šaubījās, bet, vērīgāk ieskatījies indiānī, nomierinājās. Kāda iekšēja sajūta viņam teica, ka šim cilvēkam var uzticēties. Kaut arī bērni raudāja, viņš atgrūda laivu no malas.
«Glabā bērnus!» viņš aiziedams sacīja.