Naktsguļu indiāņiem iekārtoja plašā koka šķūnī ar jumtu, kur bija daudz siena, un iedeva viņiem segas. Viņi bija laimīgi, ka nokļuvuši līdz biezo mežu nomalei. Nepagāja nevienas dienas un nevienas nakts, kad viņi nesajustu, ka tuvumā daudz zvēru.
Viens šķūņa gals bija nodalīts vistām; pirmajā naktī tās saldi dusēja. Un pēkšņi ne tikai vistas, bet ari jaunos strādniekus negaidot pamodināja skaļa kladzināšana, kas drīz vien mitējās. Varēja domāt, ka viena no vistām redzējusi ļaunu sapni, novēlusies no laktas, bet drīz atkal apmierinājusies un atgriezusies parastajā vietā. Otrā rītā vistu kūts kaktā atrada vienu augstvērtīgo olu dējēju beigtu un pa pusei noēstu. Kuonebs uzmanīgi apskatīja bezgalvaino ķermeni, tad grīdu un patejca vienu vienīgu vārdu:
«Ūdele!»
«Kāpēc ne smerdelis?» Rolfs jautāja.
«Smerdelis nevar uzrāpties uz laktas.»
«Tad sesks.»
«Sesks tikai izsūc asinis un nokož uz reizes trīs četras. Gaļu viņš neēd.»
«Jenots?»
«Jenots aiznestu vistu līdzi, tāpat rīkotos lapsa un meža kaķis. Bet cauna nakti nelien ēkā.»
Tātad nebija šaubu, ka tā, pirmkārt, bijusi ūdele un, otrkārt, ka tā slēpjas kaut kur tuvumā, kamēr izsalkums to spiedis līst vistu kūtī. Kuonebs apsedza vistu akmeņiem, lai tai būtu iespējams piekļūt tikai no vienas puses, un novietoja tur slazdu.
Nakti viņus uzmodināja griezīgs spiedziens un satraukti vistu kluksti.
Viņi steidzīgi uzlēca kājās un devās ar lākturi vistu kūtī. Tur Rolfs ieraudzīja skatu, no kā viņam gandrīz sacēlās mati stāvus. Liela ūdele bija iecirtuši slazdā priekšķepu. Tā sitās kā traka, plosīja zobiem gan slazdu, gan beigto vistu, gan pati savu slazda iekļuvušo ķepu, tad atkal sāka trakot un metās virsū slazdam, utņirdza asos, baltos zobus, grauza ievainotajiem un asiņainajiem žokļiem metālu, spļaudījās, šņāca un rūca. Ieraudzījusi nākam naidniekus, tā neizsakāmu baiļu un naida, niknuma un šausmu izteiksmi acīs pievērsa tiem savu purnu. Lāktura gaismā viņas acis iezaigojās zaļganā gunī, un tā divkāršoja spēkus, mēģinādama par iaunu atbrīvoties. Visā vistu kūtī bija raksturīgā bizama smaka. Kuonebs paņēma nūju un ar vienu sitienu nobeidza viņas mokas. Rolfs ilgi nevarēja šo skatu aizmirst un vēlāk aizvien uzstājās pret to, ka zvērus ķer tik nežēlīgiem tērauda slazdiem.
Pēc nedēļas aiznesa otru vistu, bet vistu kūts durvis bija atstātas vaļā. Pēc rūpīgas pēdu pārbaudes ēkas ārpusē un iekšpusē Kuonebs teica: «Jenots.» Neparasta jenota rīcība, jo tas nekad nelien vistu kūtīs. Tātad šim jenotam bija izvirtusi gaume, un varēja droši sacīt, ka tas atgriezīsies. Indiānis vismaz sacīja, ka tas atnākšot nākamajā naktī, un sagatavoja lamatas. Viņš izvilka virvi no durvju roktura uz koku un pakāra pie tās svaru, lai durvis aizvērtos pašas no sevis. Sai pašā nolūkā viņš pielika pie tām mietu arī no iekšpuses. Bet, lai tās pagaidām stāvētu vaļā, viņš tās atbalstīja ar koka dēlīti, nolikdams to padurvē tā, lai jenots katrā ziņā uzkāptu uz tā, kad ies iekšā vistu kūtī, un aizcirstu durvis. Mednieki bija pārliecināti, ka dzirdēs durvis aizcērtamies, bet viņi gulēja tik cieši, ka nedzirdēja nekā līdz rītam. Durvis bija cieti, un viņi atrada vistu kūtī vecu, dusmīgu jenotu, kas bija paslēpies vienā no lādēm, kur dēja vistas. Savādi gan, bet tas nebija aizskāris nevienu vistu. Gūstā tas bija tūlīt sapratis, kas viņu sagaida, un viņa ādu tiešām drīz vien pakāra šķūnī, bet gaļu aiznesa pieliekamā.
«Vai tā ir cauna?» jautāja holandieša meita Anete un ļoti noskuma, kad dabūja zināt, ka ne. Lai izskaidrotu savu nepatiku, viņa pavēstīja, ka vecais tirgotavas īpašnieks Vorrens apsolījis viņai uzšūt zilu parķa ģērbu, ja dabūs no viņas caunas ādu.
«Es tev atnesīšu caunu, tiklīdz to noķeršu,» Rolfs sacīja.
Dzīve Van Trempera fermā ritēja mierīgi uz priekšu. Māte bija atlabusi jau priekš nedēļas; Anete tagad pieskatīja jaunpiedzimušo mazulīti un divus pārējos. Hendriks, fermas saimnieks, ar negaidīto palīdzību bija pārvarējis visus šķēršļus, un viss viņam tagad likās viegli. Viņš jau pilnīgi uzticējās indiāņiem un jo sevišķi Rolfam, kas izrādījās ļoti sabiedrisks. Holandieti sākumā pārsteidza dīvainais tumšās ādas un gaišzilo acu savienojums, bet galu galā viņš nolēma, ka Rolfs ir metiss.
Rolfs jutās tikpat labi arī augusta mēnesī, bet Kuo- nebs jau sāka pamazām garlaikoties. Viņš varēja tikpat cītīgi strādāt kā katrs baltais tikai vienu nedēļu, viņš bija uzticīgs savai ciltij un nespēja ilgi un pacietīgi nodoties darbam.
«Cik mums ir naudas, Nibovaka?» bija viens no viņa jautājumiem augusta vidū, kas norādīja uz viņa nemierīgo garastāvokli. Rolfs sāka skaitīt: Kuonebam par pusmēnesi piecpadsmit dolāru, viņam desmit dolāru, par atrastajām govīm divi dolāri, pavisam divdesmit septiņi dolāri. Par maz.
Pēc trim dienām Kuonebs skaitīja atkal. Otrā dienā viņš teica:
«Mums vajadzīgi divi mēneši, kamēr nav aizsalis ūdens, lai uzmeklētu piemērotu vietu un uzceltu būdu.»
Tad Rolfs izdarīja tiešām gudri: viņš devās pie vecā Hendrika un vaļsirdīgi pastāstīja, ka viņi lūdz laivu un visus nepieciešamos rīkus, viņiem jāatrod medību apgabals, ko vēl neviens nebūtu aizņēmis, jo medību likumi ir bargi. Pat nāvessodu neuzskata par pārāk stingru sodu, kad nav ievērotas sveša apgabala robežas, un mednieku vidū vienmēr atradīsies tiesneši, zvērinātie un sprieduma izpildītāji, kas būs ar mieru pakalpot cietušajai pusei. Izrādījās, ka Van Trempers var viņiem norādīt vietu, kur apmesties. Nav ko domāt, viņš sacīja, par Vermontu vai Cemplēna ezera un Džordža ezera apkaimi; vislabāk doties uz tālajiem ziemeļiem, kā dara franči, drošie mednieki. Visvairāk medījumu ir Hamiltonas grāfistē, bet tā gandrīz nepieejama, jo atrodas tālu no visiem ūdens ceļiem un tur nav arī braucamo ceļu. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc tā tik maz pazīstama.
Tas viss bija labi, bet jautrais Hendriks tomēr jutās nepatīkami pārsteigts, ka negaidītie palīgi grib viņu pamest. Mazliet padomājis, viņš nāca ar šādu priekšlikumu: ja tie paliek līdz septembra mēnesim un pabeidz visus darbus, viņš tiem dod bez algas vēl laivu, cirvi, sešus ūdru slazdus, vienu lapsas slazdu — to, kas karājas šķūnī,— un aizved tos savos ratos piecas jūdzes aiz Džordža ezera līdz Srunas upei, pa kuru viņi var aizirties līdz Hudzonas augšgalam. Nobraukuši jūdžu četrdesmit pa Hudzonas straumi uz augšu, tikuši galā ar daudzajām krācēm un portedžiem [3] , viņi var beidzot nokļūt līdz upei, kura iesākas purvainā vietā, uz dienvidrietumiem no Hudzonas. Noīrušies vēl jūdzes desmit pa šo upi, viņi nokļūs pie divu jūdžu platā un divpadsmit jūdžu garā Džezupa ezera. Tur rngdījumu pārpilnām, bet šim apvidam tik grūti piekļūt, ka pēc mednieka Džezupa nāves tas palicis novārtā.
Uz šādu priekšlikumu bija iespējama tikai viena atbilde — viņi pilnīgi piekrita.
Brīvajā laikā Kuonebs atvilka laivu pie šķūņa, atbrīvoja to no smagākiem mizas gabaliem un brezenta un izņēma masīvos airētāju solus, un, kad laiva bija izžāvēta un iedarvota, tās svars pazeminājās līdz simt mārciņām. Sai pašā dienā indiānis izmēģināja to, pārbraukdams pār ezeru.
Pienāca septembris. Agri no rīta Kuonebs devās pie ezera; viņš uzrāpās un apsēdās pakalna virsotnē. Pagriezis galvu pret lēcošo sauli, viņš nesita vis tamtamu, bet spieķi uz spieķa un daiņoja dziesmu rīta ausmai. Bet, kad uzlēca saule, viņš sāka mednieku dziesmu: «Tēvs, vadi mūsu soļus! Rādi mums labu medību vietu.»
Un, savai dziesmai atskanot, viņš sāka dejot, pacēlis seju pret debesīm un aizvēris acis; viņa kājas gandrīz nepacēlās no zemes un izdarīja tikko manāmas ritmiskas kustības. Tā dziedādams, viņš apgāja trīs lokus, kas atbilda trim saules loka gaitām. Viņa seja kļuva gaišāka, un ikviens, kas viņu redzētu šai brīdī, nešaubītos, ka viņam ir dievbijīga sirds, kas pielūdz īsto Dievu, Kurš mit visā, ko radījis.