Ja pa visu Kuoneba un Rolfa ceļojuma laiku neesam ne reizes runājuši par dzīvniekiem, nevajag domāt, ka viņi tos neredzēja upes krastos. Cilvēks, kas, klusu ciezdams, iras laivā, ieraudzīs dzīvniekus ātrāk nekā ikkurš cits. Pirmajā atpūtas vietā viņi jau pamanīja daudz zvēru pēdu, bet tai rītā, kad devās pa Hudzonu augšup, Rolfs ieraudzīja pirmo alni. Kad viņi īrās apkārt straujumam, Kuonebs uzsita divas reizes pa laivu, kas nozīmēja: «Uzmanību!»—un tad norādīja uz malu. Tur piecdesmit soļu atstatumā stāvēja alnis un vērās viņos. Tas stāvēja nekustēdamies, kā sarkans tēls, jo šai laikā aļņiem vienmēr iesarkana spalva. Kuonebs izdarīja trīs četrus spēcīgus airu vēzienus, un laiva ātri devās uz priekšu. Tad viņš izstiepa roku pēc šautenes, bet alnis acumirklī apsviedās apkārt, un drīz vien meža biezoknī pēdējo reizi pazibēja viņa baltais astes galiņš. Rolfs sēdēja kā apburts. Tas bija noticis tik pēkšņi . . . tik tuvu … un alnis kā rēgs bija izgaisis mežā. Viņš pat sarāvās, kad alnis nozuda.
Vairākas reizes vakaros viņi redzēja bizamžurku, bet reiz ūdenī pazibēja melns, spīdīgs radījums, kas atgādināja milzīgu dēli. «Ūdrs,» čukstēja Kuonebs un paķēra šauteni, bet ūdrs ienira ūdenī un vairs nerādījās.
Kāda atpūtas vietā viņus uzmodināja dīvaini soļi un nepatīkama grauzoņa pie pašas galvas. Viņi piecēlās un ieraudzīja dzeloņcūku, kas ņēmās ap pannu,- pūlēdamās nograuzt tur palikušo sāli. Pie koka piesietais Skukums veltīgi protestēja un dzīrās sodīt sveša īpašuma tiesību aizskārēju. Ceļinieki spēja atbrīvoties no uzmācīgās viešņas tikai tad, kad pakāra visus virtuves piederumus tādā vietā, kur tā nespēja tos aizsniegt.
Reiz viņi dzirdēja īsu, griezīgu lapsas rējienu, bet reizes divas — klusus, žēlus vilka kaucienus: vilks bija izgājis medībās. Meža putnus viņi sastapa milzīgi daudz; kad kāds no viņiem pamedīja nometnes tuvumā, viņu trūcīgo galdu greznoja pīles.
Dienu vēlāk viņi redzēja trīs aļņus, un tāpēc Kuonebs trešajā dienā pielādēja šauteni ar lodi un devās ausmā uz mežu. Rolfs gribēja viņam sekot, bet indiānis pagrozīja galvu un teica:
«Paliec še un pēc pusstundas iekur uguni.»
Pēc divdesmit minūtēm Rolfs izdzirda šāvienu, bet drusku vēlāk nometnē atgriezās indiānis ar aļņa pakaļ- cisku. Iekām virzīties tālāk, viņi aizgāja gar upi jūdzi uz augšu, pievāca pārējo aļņa gaļu un pievienoja to savai kravai. Viņi redzēja vēl septiņus aļņus, bet neaizskāra tos, lai gan Rolfs dega nepacietībā izmēģināt savu mednieka veiksmi. Viena gājiena laikā viņš vai — pareizāk — Skukums uzoda mežā dažus rubeņus, kas tupēja kokos. Ceļinieki apstājās. Kamēr Skukums ar savu rējienu novirzīja rubeņu uzmanību, Rolfs nošāva ar putnu bultām piecus gabalus, ko pievienoja pārtikas krājumiem. Visas Rolfa domas nodarbināja aļņi, un viņam gribējās katrā ziņā doties medībās vienam pašam un atgriezties mājās ar aļņa gaļas kravu.
Drīz pēc tam viņiem gadījās šāds notikums. Iegriezdamies mazā gaismiņā upes līkumā, viņi ieraudzīja uz akmeņainās piekrastes melnu lāču māti un divus lācēnus, kuri šad un tad liecās ūdenī, jādomā, lasīdami upes vēžus.
Kuonebs nebija sastapis lāci kopš bērnības, kad viņa tēvs medīja kalnu mežos aiz Mianosas, un viņu pārņēma liels uzbudinājums. Viņš mitējās airēt, deva zīmi Rolfam, lai arī tas noliek airus, virzīja laivu uz tādu vietu, no kurienes lāči tos nevar saredzēt, un izkāpa malā. Piesējis laivu krastmalā, viņš paņēma šauteni, bet Rolfs medību bultas, un abi, vezdami saitē Sku- kumu, devās mežā. Cenzdamies turēties koku ēnā, lai tos nevarētu saskatīt, viņi gāja pēc iespējas klusāk uz to vietu, kur bija redzējuši lāčus. Viņi, protams, gāja pret vēju, jo pretējā gadījumā lāči nelaistu viņus tuvumā. Tā pamazām viņi tuvojās lāču ģimenei un gaidīja izdevīgāku brīdi, lai raidītu pirmo šāvienu. Virzīdamies uz priekšu ar vislielāko uzmanību, viņi pēc savas aplēses jau bija apmēram divdesmit piecu soļu atstatumā no lāčiem, kurus aiz biezajiem krūmiem vēl nevarēja saredzēt. Mednieki nolēma doties vēl tālāk, bet te lāču māte piepeši mitējās ēst un aizdomīgi ievilka nāsīs gaisu; vējš bija mainījis virzienu un atnesis tai smaku, par kuras nozīmi tā nevarēja šaubīties. «Uf! uf! uf!» tā skaļi iešņācās par brīdinājumu un cik jaudas metās mežā. Mednieki saprata, ka viņu nodoms atklāts, un, skaļi kliegdami, izlēca no krūmiem cerībā, ka piespiedīs lāču māti uzrāpties kokā. Lāču māte tomēr rikšoja uz mežu kā zirgs, bet tai pakaļ riedams joņoja Skukums. Lācēni, palikuši vieni un pazaudējuši no apredzes māti, pavisam samulsa no trokšņa, metās pie tuvākā koka un uzrāpās augšā. «Tagad,» nodomāja Rolfs, atcerēdamies dzirdētos nostāstus, «lāču māte griezīsies atpakaļ un metīsies cīņā.»
«Vai viņa griezīsies atpakaļ?» viņš uztraucies jautāja.
Indiānis sāka smieties.
«Nē, tā aizbēga pavisam. Melnie lāči ir lieli gļēvuļi; tie nekad nesāk cīņu, ja var no tās izvairīties.»
Tātad lācēni palika kokā pilnīgā atkarība no mednieku labās gribas.
«Mums vairs nevajag gaļas, un nevarēsim to arī aiznest; lai dzīvo veseli,» sacīja Rolfs un piemetināja: «Vai tie atradīs māti?»
«Protams. Tie norāpsies no koka un sāks kaukt, ka viss mežs skanēs. Lāču māte neaizskries tālāk kā pusjūdzi un apstāsies. Uz nakts pusi visi būs atkal kopā.»
Pirmās lāču medības bija galā. Viņi nebija ne reizes izšāvuši, nebija ievainojuši lāču māti, nebija nogājuši ne jūdzes un pazaudējuši ne stundas. Un tomēr nekad vēlāk, medīdami lāčus, Kuonebs un Rolfs neuztraucās tā kā šoreiz.