Džezupa upe plūda ļoti rāmi; tā iesākās purvainā apgabalā un būtu ļoti ērta laivas braucieniem, ja to neaizsprostotu koku stumbri. Daži bija nocirsti priekš daudz gadiem; acīmredzot vecie traperi bija izmantojuši tieši šo ceļu. Vienā vietā mūsu ceļinieki jutās nepatīkami pārsteigti, ieraudzīdami krastmalā svaigu cirtumu, bet viņu drūmā oma pārvērtās priecīgā, kad, uzmanīgi ieskatījušies, viņi pārliecinājās, ka tas ir bebru darbs.
Sai dienā viņi bija nobraukuši desmit jūdzes. Vakarā viņi apmetās Džezupa ezera piekrastē — lepni un laimīgi apziņā, ka ir šā apgabala pilntiesīgi īpašnieki. Sai nakti viņi vairākkārt dzirdēja, kā gaudo vilki, kas acīmredzot atradās tālajā ezermalā. No rīta viņi devās kājām izpētīt apkārtni un, sev par lielu prieku, atrada piecu aļņu pēdas. Se, kā redzams, bija aļņu paradīze, lai gan viņi atrada arī daudzu citu zvēru pēdas, kā ūdra, ūdeles, Kanādas aļņa mātītes, kas bija gājusi ar telēnu, un citas. Viņi jutās pārsteigti, ka še tāds daudzums medījumu. Mednieki pamazām viržījās aizvien tālāk un tālāk, jau iepriekš baudīdami visas gaidāmās veiksmes, kad pēkšņi uzdūrās kaut kam, kas uzreiz saindēja viņu prieku: viņi ieraudzīja «cilvēka pēdas», svaigas govsādas zābaka pēdas. Tas bija fakts, kas varēja cilvēku padarīt traku, jo šīs pēdas norādīja, ka še jau agrāk ieradies kāds mednieks un tātad var pirmais pieteikt tiesības uz šo apgabalu. Mežu likums arī viņa tiesības atzīs. Viņi nostaigāja veselu jūdzi pa šīm pēdām. Tās gāja visu laiku gar krastmalu; soļi bija lieli; brīžiem vīrs, kā redzams, bija skrējis, turēdamies rietumu piekrastes virzienā. Viņi atrada arī vietu, kur viņš bija sēdējis, apēdis krietni daudz divveru gliemju un steidzīgi devies tālāk. Sai vietā tomēr nebija vērojami ne šautenes, ne cita kāda ieroča iespiedumi. Kāpēc viņam kājās zābaki? Mednieki reti auj tos.
Indiānis kopā ar Rolfu nostaigāja divas jūdzes un atrada vietām norādījumus, ka ienīstais svešinieks nebija vis gājis, bet gandrīz skrējis. Tad viņi griezās atpakaļ, apbēdināti par savu atradumu. Sis trieciens viņiem sākumā šķita nelabojams, bet tad viņi nolēma, ka atliek trīs izejas: meklēt jaunu apgabalu tālāk uz ziemeļiem; pārliecināties, vai nevar izvēlēties otru ezera malu; izdibināt, kas ir šis nepazīstamais. Viņi palika pie pēdējā, atsēja un piekrāva laivu un devās ceļā, lai izpētītu, vai ezermalā nav kaut kur mednieka būdiņas; viņiem bija vāja cerība, ka tās varbūt nebūs.
Nobraukuši gar krastu jūdzes piecas un pa ceļam nošāvuši divus aļņus un vairākas pīles, ceļinieki piestāja malā un tur pārliecinājās, ka neciešamās zābaku pēdas nogriezušās uz dienvidiem. Pusdienas laikā viņi bija rietumu piekrastes dienvidu galā, kur nebija tālu otrs ezers; arī še zābaku pēdas griezās no ezera dienvidu virzienā. Tad mūsu ceļinieki devās uz galveno ezeru un aizīrās līdz tā dienvidu galam, bet nekur neatrada būdas, lai gan visu dienu abas ezera puses bija viņu acu priekšā. Svešnieks kļuva aizvien noslēpumaināks, lai gan viņi tagad pārliecinājās, ka tas nedzīvo še, un tāpēc nebija nekāda pamata domāt, ka viņiem nav tiesību apmesties šai apgabalā.
Bet kur? Apvidus likās visur vienādi labs, bet mednieki parasti apmetas pie upes iztekas, kur negaisa laikā nav lielu viļņu, kas varētu apdraudēt laivu. Visi dzīvnieki, kas parasti vairās no ezera, mēdz labāk pārcelties šai vietā, bet iebraucēji ierauga mednieka būdu, pirms nokļūst no upes grīvas ezerā.
Kurā iztekas pusē? Kuonebs nolēma, ka rietumos, lai varētu redzēt saules lēktu. Netālu no ezera atradās kalns ar augstu klinšainu virsotni. Viņš parādīja šo kalnu un sacīja vienu vienīgu vārdu: «Aidecbo!» Se, ezera rietumu piekrastē, kur upe ietek ezcrĶ viņi uzsāka tīrīt vietu, kur celt. būdu.