Man šķiet, ka, ikviens mednieks, kas vien dzīvojis pasaulē, saka, pirmoreiz sākdams celt būdu: «Ak, pietiks ar visniecīgāko būdiņu, kaut tikai virs tās būtu jumts un tur varētu nakti pārgulēt!» Un katrs mednieks vēl pirms pavasara pārliecinās par to, kādu kļūdu izdarījis, jo tāda būda par šauru dzīvei un nav arī kur glabāt pārtikas krājumus. Kuonebam un Rolfam trūka piedzīvojumu šai lietā, un viņi pieļāva to pašu kļūdu. Viņi uzcēla ļoti mazu būdu: 10 pēdu platu un 12 garu, nevis 12 pēdu platu un 20 garu, bet sienas 6 un nevis 8 pēdas augstas. Viņi bija izveicīgi namdari, un celsme ātri virzījās uz priekšu, jo priežu še bija pārpilnām. Sienas viņi uzcēla pašā pirmajā dienā. Galvenais bija jumts. No kā celt to? Ar ko apklāt? Liepu dēļiem, lubiņām vai māliem? Visvieglāk bija uztaisīt māla jumtu; tas sildīja ziemā un atvēsināja vasarā. Tiesa, tam gan piemita trīs trūkumi: tas laida cauri ūdeni garo lietu laikā, sagādāja daudz putekļu un netīrumu sausā laikā un bija tik smags, ka baļķi un spāres galu galā nespēja to saturēt, ja tos neatbalstīja stabiem, kas stipri traucēja būdas iekšienē. Bet tam bija arī savas priekšrocības, un tāpēc cēlēji ilgi nešaubījās.
«Celsim māla jumtu,» viņi noteica.
Kad sienas sasniedza piecu pēdu augstumu, cēlēji izcirta durvis un logu, atstādami katram caurumam apakšā tikai pusbaļķa. Tad uzlika pēdējo baļķu rindu un uzklāja griestus; uztaisīja divas priežu stenderes durvīm un divas īsākas logam. Ar svārpstu izurba tajās caurumus, lai ozola tapām piestiprinātu stenderes pie baļķiem.
Kaktā nolēma celt krāsni no akmeņiem un māla. Kuonebs sacīja, ka šim nolūkam nevajagot ņemt akmeņus ezerā, kā gribēja Rolfs, bet kalnā. Kāpēc? Tāpēc, Kuonebs paskaidroja, ka ezera akmeņi ir ūdens gari, kas nevar dzīvot uguns tuvumā un mūžīgi sasprāgst; turpretim kalnu akmeņi ir saules un uguns gari, un tad uguns dod vairāk siltuma.
Krāsns iekārtojuma plāns bija ļoti vienkāršs. Rolfs bija daudzreiz bijis klāt, kad taisīja krāsnis; galvenais, lai dūmvads būtu diezgan plats, bet tā visšaurākā daļa atrastos tieši virs uguns.
Jumta zimzes un čukuru drīz vien nostādīja pareizā vietā. Tad uztaisīja tik garu priežu režģi, lai tas sniegtos no čukura līdz zimzēm, un tik platu, lai pilnīgi apsegtu jumtu. Biezie grīšļi, kas auga tuvajā pļavā, sagādāja pietiekoši daudz rupjas, asas zāles, kuru biezā kārtā saklāja uz jumta. Kuonebs un Rolfs saraka ar paštaisītām koka lāpstām mālu un sasvieda to zālei virsū. Kad šis pārklājs bija sešas collas biezs, viņi sastampāja to lāpstām, un bija gatavs jumts, kas izrādījās tīri labs.
Lielās šķirbas starp baļķiem piepildīja koka skaidām, bet mazākās sūnām. Durvis uztaisīja no dēļiem un iekāra vienkārši divās koka tapās, kas bija iedzītas pēdējā dēlī un ieslīdēja attiecīgos caurumos stenderē.
Grīda viņiem šķita lieka, toties viņi uztaisīja lāvas guļai un tikai tad atskārta, cik maza viņu būda. Bet jau pēc nedēļas viss bija kārtībā. Būdā smaržoja pēc meža un sūnām, kas sagādāja Rolfam tādu prieku, kādu, likās, viņš nebija izjutis nevienā citā mājoklī.
Kuonebs kārtīgi sakrāva krāsnī kurināmo, aizdedza pīpi un, dūkdams pie sevis dziesmu «par mājas gariem», apgāja apkārt būdai, laizdams dūmu grīstes uz četrām vēju pusēm. Tad viņš iegāja istabā, iekūra krāsni ar pīpes uguni, bet, kad uguns bija iedegusies, uzsvieda uz tās šņaucienu tabakas un aļņa spalvu kušķīti. Mājas krāsns bija pirmoreiz iekurta.
Tomēr viņi gulēja vēl arvienu teltī, jo Kuonebam netikās gulēt istabā, bet Rolfs ar katru dienu vairāk un vairāk pielāgojās viņa gaumei.