Jaukam laikam pastāvot, abi draugi steidza celt būdu un pat neieminējās par medībām, lai gan aiz ezera šad tad parādījās pa alnim. Nu būda bija gatava un svaigas gaļas aizgāds izbeidzies, tāpēc Rolfs domāja, ka pienācis laiks izpildīt savu senseno iegribu.
«Kuoneb, dod savu šauteni; es gribu iet viens pats medīt alni.»
«Labi, ej! Bet ieteicu iet vakarā.»
Rolfs izgāja, tiklīdz saule laidās uz rietu, jo dienas karstumā aļņi parasti slēpjas meža biezoknī. Viņš ņēma vērā tos nedaudzos mednieku likumus, ko zināja: netaisīt troksni un iet pret vēju . . . No kurienes tad pūta vējš? No dienvidrietumiem: tātad jāturas dienvidrietumu virzienā gar ezera malu. Varbūt būs kādas pēdas. O, pēdu bija daudz, daudz par daudz, vesels jūklis pēdu; nemaz nevarēja izvēlēties vienas pēdas un tām sekot. Atlika vienīgi iet uz labu laimi.
Un Rolfam bija laime. Tā nebija nemaz ilgi jāmeklē. Pāri klajumiņā kaut kas brikstēja un brakstēja, bet tad atkal pēkšņi palika klusu. Alnis! Bet vai viņš vēl stāvēja tur krūmos jeb bija jau aizgājis? Varbūt tas arī nemaz nebija alnis? Tad viņam ienāca prātā Kuoneba medību likums: neiesāc nekā, iekām neesi pārliecinājies, kas darāms. Vispirms bija jāmeklē un jāuzzina, kas krūmos kustējies.
Rolfs palika stāvam un gaidīja. Pagāja viena minūte, otra — jau piecas minūtes, bet viss vēl bija klusu. Vai viņš galu galā būtu maldījies? Bet mednieku likums bija — izdibināt, kas ir. Kāds pūš vējš? Lai droši uzzinātu, Rolfs pētīja divējādi: pacēla apslapinātu pirkstu, tas teica, ka dienvidrietumu; noplūca sausas zāles un svieda gaisā, arī tās rādīja dienvidrietumu vēju. Tātad viņam jārauga piekļūt no ziemeļiem. Uzmetis skatu šautenei, viņš sāka līst: soli pa solim, lēnām un apdomīgi, iepriekš zemi pirkstgaliem aptaustīdams un tikai tad likdams kāju, pēc katra soļa apstādamies, klausīdamies un vērodams. Bija varbūt tikai simt soļu līdz ievērotai vietai; bet Rolfam pagāja gandrīz ceturtdaļstunda, kamēr līdz tai nokļuva. Pāris reižu viņš satrūkās, sienāzim ietirkšķoties un dzilnai tik skaļi iebrēcoties, ka noskanēja viss mežs. Mednieks dzirdēja savu sirdi arvien skaļāk un skaļāk sitam; viņš baidījās, ka tas viņu varētu nodot, jo muļķīgā sirds pukstēja tik dikti, ka to vajadzēja dzirdēt tālu visā apkārtnē, un tā nebija apklusināma. Bet, ja reiz viņš bija ceļā, tad apstājas nebija. Beidzot viņš stāvēja pie tā krūma, kas izskatījās kā visi citi krūmi un tomēr ar maģisku spēku pievilka viņu. Viņš stāvēja un sasprindzinātā uzmanībā veselu minūti vēroja. Nekas nekustējās. Tad viņš ārkārtīgi uzmanīgi ar lielu līkumu apgāja apkārt šim ceram un uzgāja, ko bija meklējis: liela aļņa svaigas pēdas un pametumu. Sirds atkal sāka pārāk skaļi dauzīties. Medniekam bija brītiņu jāatpūšas, tad viņš sāka sekot pēdām, turēdams šauteni gatavu šāvienam.
Pēkšņi iekliedzās silis. Rolfs apstājās un izdzirda netālu aiz sevis krūmos īsu brikšķi. Viņš atskatījās un ieraudzīja lielu alni ar lepniem ragiem. Jā, tur tas stāvēja stalts un brašs nepilnus trīsdesmit soļus no viņa. Brītiņu cilvēks un kustonis blenza viens otrā, tad Rolfs pirmais atģidās un cēla šauteni pie pleca. Alnis stāvēja mierīgs. Šautene nu bija pacelta, bet kā! Stobrs acu priekšā vilka svītras krustām šķērsām un zīmēja ugunīgus lokus. Rolfs sakļāva to ciešāk, bet, jo stingrāk viņa rokas žņaudza šauteni, jo ļaunāka šī lieta kļuva. Tagad elpa sāka vētraini viļņot augšup, lejup, rokas drebēja, ceļi trīcēja. Un tad alnis viegli sakustējās, it kā gribēdams labāk apskatīties, un pacēla asti kā karogu. Šai mirklī Rolfs saņēma visu savu gribasspēku un nospieda gaili. Paf! Alnis salēcās kā atspere un bija prom.
Nabaga Rolfs, kā viņš kaunējās! Nepilnu trīsdesmit soļu atstatums, liels alnis, labā apgaismojumā — un aizšauts garām! Jā, tur jau lode bija ieurbusies kokā, pēdas piecas augstāk par brieža galvu! «Niekkalbi, no tevis ne savu mūžu neiznāks mednieks!» pukojās Rolfs pats par sevi. Tad viņš uzmeta šauteni pāri plecam un saīdzis klīda uz māju. Tur viņu gaidīja Kuoneba ziņkārīgais skats, jo indiānis bija dzirdējis šāvienu. Rolfs tikai pakratīja galvu, nevarēdams izteikt ne vārda. Viņš uzmeta šauteni vadzī tā, ka resgalis stipri atsitās pret sienu, un apsēdās kaktā. Vislabāk viņš būtu ielīdis peļu alā.
Kuonebs noņēma šauteni no sienas, izslaucīja stobru un atkal pielādēja. Tad griezās pie Rolfa: «Nibovaka, tev tagad nelaba dūša. Vai zini, kāpēc? Tev uzsmaidīja laime, bet uznāca aļņa drudzis. Tā notiek katram pirmoreiz. Gan tev rīt laimēsies.»
Rolfs klusēja. Tad Kuonebs teica: «Varbūt labāk, lai es eju?» Tas Rolfam bija par daudz. Viņš lepni saslējās.
«Nē,» viņš sacīja, «rīt agri iešu atkal.»
Otrā rītā vēl nebija nožuvusi rasa, kad Rolfs izgāja medībās. Laiks bija kluss, tikai no dienvidrietumiem brīžiem nāca viegla pūsma. Rolfs gāja to pašu ceļu kā vakar, bet tika ātrāk uz priekšu, jo rasa bija visu izmiekšķējusi un pati klusināja soļus. Rolfs šķībi paskatījās uz kokā iešauto lodi un soļoja tālāk. Tad atskanēja skaļš sīļa biedinājums, un to neatstāj neievērotu neviens mednieks.
Rolfs stāvēja, brītiņu klausīdamies. Viņam likās, ka kaut kas klusi skrāpē. Bet var būt, ka ne. Tad atkal brēca silis, bet jau tālu, un skaņa izplūda mežā. Tomēr vajadzēja būt uzmanīgam. Rolfs gāja lēnām uz priekšu līdz klajumiņa malai. Tur pēkšņi pazibēja kaut kas iesarkans un atkal pazuda; bet tas bija pie pašas zemes. Piepeši Rolfu ķēra it kā trieciens: tur zālē gulēja aļņu māte! Atkal no jauna zibēja sarkanais plankums: tā bija aļņu mātes auss, ko viņa šad un tad paskurināja, lai aizdzītu uzmācīgu knisli. Rolfs vispirms apskatīja šauteni, tad saņēma visu savu gribasspēku un īsi un skaļi iesvilpās. Uzreiz aļņu māte trūkās kājās un staipīja kaklu, reizē iznira arī otrs — mazāks alnis, un tad parādījās jauna tēviņa ragi. Tur nu tie stāvēja visi trīs un vērās pāri klajumam. Rolfs pacēla šauteni. Atkal sāka trīcēt stobrs; viņš nolaida ieroci un bargi teica pats sev: «Es negribu, ka stobrs trīc.» Sai brīdī aļņi sāka iet projām. Pirmā uz ezera pusi aizgāja aļņu māte; viņai sekoja mazākais alnis, palika tēviņš viens pats. Rolfs atkal iesvilpās, un alnis sastinga kā statuja. Cenzdamies pārspēt uzbudinājumu, Rolfs teica: «Es gribu,»— stingru roku pacēla šauteni, ātri notēmēja un izšāva. Alnis sadrebējās, slaidi palēcās un bija prom. Rolfs jutās pavisam satriekts: tātad atkal garām!
Viņš no jauna pielādēja šauteni un devās uz to vietu, kur bija stāvējis alnis. Dziļas pēdas, bet nekur asinis. Rolfs šķīra krūmus un sekoja pēdām. Viņš atkal ieraudzīja dziļu ieminumu, pēc tam gaišsarkanu asins pilienu un tālāk — vēl vairāk asiņu; atstatumi no pēdas līdz pēdai tapa mazāki, lēcieni arvien īsāki, un apmēram simt soļu no šāviena vietas kaut kas gulēja zemē, kaut kas apaļš, pelēkbrūns,— jā, tur gulēja alnis ar lepnajiem ragiem un nekustējās. Lode bija ķērusi viņu pašā sirdī.
Rolfs izgrūda skaļu kara saucienu, un ļoti tuvu atskanēja atbilde. Kuonebs bija stāvējis tepat aiz koka.
«Man viņš rokā!» skaļi kliedza Rolfs.
Indiānis smaidīja: «Es zināju, ka tu šodien to pieveiksi, un tāpēc sekoju tev. Vakar es zināju, ka tev jādabū aļņa drudzis, un ļāvu iet vienam.»
Viņi uzmanīgi novilka alnim ādu, un Rolfs iepazinās ar visiem šā darba noslēpumiem.
Nodīrājis stāvu (bet neaiztikdams galvu un kājas), Kuonebs rūpīgi izgrieza garo cīpslas strēmeli, kas
savieno muskuļus no bļodas gūžu kauliem līdz plecam; indiāņi šīs cīpslas lietā šujot, diega vietā. Pēc tam viņš izgrieza divas garas gaJas sloksnes abpus mugurkaulam un tādas pat divas mazākas iekšpusē. Sīs sloksnes, četrus gurnu gabalus, sirdi un īkstis viņš ietina ādā. Iekšas, galvu, kaklu, kājas un nagus viņi atstāja lapsām; bet bJodas kaulu pakāra kokā, lai Lielais Gars būtu viņiem žēlīgs un dotu labas medības. Tad, griezdamies pie aļņa galvas, Kuonebs sacīja:
«Brāl, piedod mums! Mums žēl, ka tevi nogalējām. Bet skaties, mēs tevi godinām.»
Ar egļu zariem sasējuši nesamo, viņi izbāza tiem cauri kārti un cēla nastu plecos, lai ietu uz māju. Skukums jau no tālienes izteica riedams savu atzinību medniekam Rolfam.
Mājā nonākuši, viņi sabāza gaļu maisos, lai netiktu klāt mušas, un pakāra ēnā. Adu ieraka siltās purva dūņās. Pēc trim dienām, kad vilna jau bija atmirkusi, to nokasīja no ādas. Indiānis pataisīja oša loku, uzvilka uz tā jēlo ādu un pagatavoja indiāņu tamtamu.
Tas žuva divas trīs dienas. Adai žūstot, arvien biežāk un biežāk varēja dzirdēt trīcošas skaņas, kas norādīja, ka āda arvien vairāk un vairāk savelkas.
Vakarā pie uguns sēdēdams, Kuonebs izmēģināja jauno tamtamu:
Ho de ho. . hi de hi.
Nākamā dienā indiānis piecēlās priekš gaismiņas, uzkāpa kalnā, apsēdās pašā smailē un, tamtamu sizdams, daiņoja dziesmu, ko nebija daiņojis kopš tās dienas, kad viņi aizgāja no lielās Ezemukas klints: «Tēvs, mēs slavējam Tevi: Mēs esam atraduši labu medību vietu, Un mūsu vigvamā ir gaļa.»