Būda nu bija gatava un gaļa sagādāta; varēja sākt domāt par tikpat svarīgu lietu: pirms sala laika jāizrauga vieta slazdiem un lamatām. Vēl gan bija drusku par agru, bet kuru katru dienu varēja uznākt aukstums, un tad ir labi, ka slazdi jau izlikti, jo, citam medniekam ierodoties, tie norāda, ka šim apvidum jau ir saimnieks.
Tie zvēri, kuru āda vērtīga,— bebrs, ūdrs, ūdele, bizamžurka, dzeloņcūka — lielāko tiesu uzturas upju tuvumā. Dažiem zvēriem ūdens nav nemaz vajadzīgs, bet upju lejās viņiem daudz labu paslēptuvju, vai arī viņi dzīvo ūdens tuvumā tāpēc, ka tur atrodama barība; pie tādiem dzīvniekiem pieder lūsis, lapsa un dažādas caunas, kas pārtiek no trušiem un pelēm. Tāpēc ziemeļu mednieks parasti liek slazdu virkni gar upes leju.
Kādā jaukā rītā — septembris jau gāja uz beigām — Rolfs un Kuonebs devās ceļā, ņemdami līdzi slazdus, guļas lietas, katlu, divus cirvjus un ēdamo četrām dienām. Skukums pamīšus gan skrēja viņiem pa priekšu, gan tipināja nopakaļus. Netālu no būdas ezerā ietecēja neliela kalnu upe; gar to mednieki devās uz kalnu pusi. Pēc pirmās ceturtdaļjūdzes viņi nolika pirmo slazdu caunām. Pagāja gandrīz pusstunda, kamēr tika ar to galā. To atstāja neuzvilktu. Rolfs iezīmēja vietu; tā bija pie augsta koka uz mazas pussaliņas upes līkumā. Sī vieta bija viegli atrodama; koku iezīmēja no trim pusēm. Otro slazdu nolika divi simti soļu tālāk uz augšu; tur bija izdevīga vieta. Uz smilšu sablīvējuma, kas aizturēja ūdeni, bija redzama līku loču taciņa, ko laikam ieminuši ūdri.
«Laba vieta dzelzs slazdam,» piebilda Kuonebs.
Dažās vietās viņi iztraucēja aļņus. Vienreiz viņi mitrā, muklainā vietā uzgāja aļņu ceļu pāri upei. Tur dūņās iemīto pēdu jūklī pavīdēja ari tādas pēdas, ko Skukums bailīgi apošņāja,— puma, vilks, lācis. Skukums šausmās saboza spalvu.
Piecas stundas nogājuši un jau mazliet noguruši, viņi beidzot pienāca pie otras upes, kas ietecēja pirmajā, un atrada tur koku, kura mizā zināmā augstumā bija dziļi ieskrambājumi. Citādi šis koks ne ar ko neatšķīrās no citiem kokiem.
«Lāču koks,» īsi pateica Kuonebs. Tikai ar lielām pūlēm Rolfam izdevās dabūt no nerunīgā drauga zināt, ko nozīmē «lāču koks».
«Lielākā dzīvnieku daļa,» indiānis stāstīja, «mēdz ar īpatām zīmēm norādīt, kurš apgabals ir viņu īpašums. Visbiežāk viņi sava iecirkņa robežās atstāj savu smaku, bet dažās vietās liek arī labi saskatāmus norādījumus. Piemēram, bebrs atstāj nelielu piciņu netīrumu, vilks uzkašā zemi ar pakaļkāju, bet lācis zobiem un nagiem ieskrambā koku. Katrreiz šim kokam garāmiedams,
viņš atjauno skrambas, tāpēc tās paliek svaigas visu laiku, kamēr lācis uzturas šai apvidū. Vasarā vaislas laikā ir daudz tā apzīmētu koku. Sai laikā lāči klejo tālu savā apkārtnē. Viņi apmeklē visus lāču kokus un atstāj pie tiem savas zīmes. Pēc tam atnākušais lācis apošņā koku, un viņa smalkā osma pateic, vai te bijis tēviņš vai mātīte, un zemē iemītās pēdas norāda, uz kuru pusi tas aizgājis.»
Tātad te bija it kā lāču dzimtsarakstu iestāde. Vēlāk Kuonebs parādīja Rolfam divu zaru apvienojumu, kura miza bija it kā nopulēta un kuram bija savāda smaka; tur bija pieķērušies daži smalki iesarkani vizoši matiņi. «Cauna,» teica indiānis. Viņi uzstādīja slazdu.
Trešo zīmi viņi uzgāja zāles klajumā. Tur bija liels gaišs akmens, uz kura bija daudz lapsas spiru. «Katra lapsa,» paskaidroja Rolfam indiānis, «šai vietai garām iedama, apošņā šo akmeni, lai zinātu, kas no sugas piederīgiem te dzīvo. Vislabākā vieta dzelzs slazdam, jo parastajās lamatās neviena lapsa nelien.»
Tā pamazām Rolfs dabūja zināt, ka visiem dzīvniekiem — līdz pat pelēm — ir savas zīmes, pēc kurām pazīties. Mēs nekā daudz no tām nemanām, tāpēc ka mūsu maņas orgāni ir truli un mūsu novērojumu spējas par maz vingrinātas, bet mednieks un dabas pētnieks zina it labi, uz ko šai ziņā jāvirza uzmanība.