Pusdienas mednieki turēja jau apmēram desmit jūdžu atstatumā no savas būdas. Piecpadsmit lamatu bija jau savās vietās. Kuonebs bija šai darbā ievingrinājies, un viņam nevajadzēja ilga laika vienām lamatām.
Pēc pusdienām viņi atkal turpināja ceļu. No šās vietas upe stipri sašaurinājās; drīz no tās bija atlicies tikai strauts. Bija jākāpj stāvu kalnā. Beidzot viņi nokļuva mežu apaugušā augstienē. Viņi centīgi meklēja pēdas un nemitīgi brida pāri upei gan uz vienu, gan otru pusi. Pēkšņi Kuonebs apstājas, paveras apkārt un tad rāda Rolfam dūņaino ūdeni: «Bebrs.» So maģisko vārdu izrunājot, viņam mirdz acis.
Viņi devās caur biezu alksnāju uz rietumiem un pēc simt soļiem ieraudzīja dīķi. Tas bija apaudzis zarainiem kārkliem un tālē gaisa muklāja krūmos. Gar upi uz priekšu dodamies, viņi drīz uzgāja bebru dambi — garu, līkumotu dūņu un kārklu zaru celtni. Tam plūda pāri ūdens sīkām urdziņām, kas dambja pakājē atkal savienojās strautā, gar kuru viņi bija nākuši. Dīķim čivinādami lidoja pāri strazdi, gar dīķa malām plunčājās meža pīles, bet nokaltušas priedes galā kā statuja rēgojās milzīgs zils gārnis. Visapkārt mudžēja vēl daudz sīku radījumu, bet dīķa vidū pacēlās celtne, kas līdzinājās mazai aizvēstures laiku mietu celtnei — bebru pils. Aiz tās bija vēl trīs tādas celtnes. Bebru pašu nebija nekur. Bet nupat apgrauztie koki, dīķī peldošie koka gabali un dambja nostiprinājumi bija mednieka acij drošs pierādījums, ka te ir liela bebru nometne.
Bebra āda toreiz piederēja pie visdārgākām ādām. Bebru saķert nav grūti, tāpēc šis dīķis bija tikpat kā atrasts zelta maiss. Abi draugi apgāja apkārt izrobotajam dīķim, un Kuonebs pie tam izpētīja, kur ir bebru piestājas vietas, savā ziņā mazas ostas, kur bebri nirst ūdenī. Vietvietām netālu no dīķa bija apaļi skudru pūžņi, uz kuriem no krasta veda daudzas iemītas tekas. Indiānis paskaidroja, ka pa tām saulainās dienās bebri ejot uz skudru pūžņiem, nogulstoties uz tiem un skudras meklējot bebra biezajā vilnā kukaiņus. Vienā vietā, kur krasts kā augsts rags iestiepās ūdenī, viņi atrada nelielu dūņu piciņu, kas stipri smirdēja. «Tā ir bebra zīme,» teica indiānis, «tas ir tikpat daudz kā lāču koks.» Kuoneba zinības šķita Rolfam neizsmeļamas.
Dīķis izlikās mazs, un tomēr medniekiem bija ceturt- daļjūdzes, ko iet, kamēr tika tā augšgalā. Tur viņi uzgāja otru dambi un aiz tā citu dīķi, kas atradās augstāk par pirmo, bet kurā bija tikai viena bebru pils. Pēc tam viņi uzgāja vēl desmit tādu dīķu, kas stāvēja kā kāpnes cits par citu augstāk kalna pakājē. Bebru pilis bija tikai pirmos divi dīķos, bet bija redzams, ka apdzīvoti ir visi un visi pieder vienai un tai pašai nometnei. Visur gar krastu bija redzami svaigi apgrauzti koki.
«Ļoti labi! Mēs varam dabūt ap piecdesmit bebru,» sacīja indānis. Un mednieki zināja, ka atrodas Apsolītajā zemē. Rolfs vislabāk būtu atlikušo dienas daļu ziedojis bebru dīķa pētījumiem un mēģinājis kādu nošaut. Vakarā jau viņiem jānāk ārā no savām pilīm. Bet Kuonebs skubināja iet tālāk.
«Tikai divdesmit lamatu! Mums būtu vajadzīgas simt piecdesmit,» viņš nopūtās.
Viņi pagāja uz rietumiem, uzkapa sausā paugurā, kur auga cukura kļāvi, un pie milzīga koka nolika vienas lamatas. Pēc tam viņi meklēja ceļu pāri stāvajiem kalniem uz austrumiem, lai viņpus kalniem atrastu kādu upi, kas viņus vestu atpakaļ uz savu ezeru.