Skukuma izglītībā bija vēl trūkumi. Viņš palika mājā tikai tad, kad pašam patika, un pēc paša prāta skrēja savam kungam pa priekšu vai gāja nopakaļus, ja bija pārliecināts, ka cilvēka gudrība nevar mēroties ar nobriedušām suņa atziņām, kas iegūtas nemitīgā trīspadsmit mēnešu darbā. Bet nu uzreiz Skukums iekļuva apstākļos, kuros vecie piedzīvojumi izrādījās par nepietiekošiem. Viņš krita maldos. Patlaban viņš bija izdzirdējis lapas čaukstam un skriešus devies turp, un nu jau viņa piktās rejas ziņoja, ka viņš uzgājis naidīgu meža nezvēru. Bet šad un tad rējiens dīvainā kārtā pārvērtās sāpju kaucienā. Kas tur varēja būt? Mednieki steigšus devās tur un atrada mazo niekkalbi uzbrūkam lielai dzeloņcūkai. Tā bija pabāzusi galvu zem krituša koka un izstiepusi asām adatām segto pakaļdaļu. Dzeloņcūka vicināja savu apbruņoto asti, un sunim pēc katra vēziena palika purnā daudz dzeloņu. Skukums bija spēkavīrs, bet šī lieta sāka viņam apnikt. Sāpes arvien pieauga; arvien dziļāk viņam urbās miesā dzeloņi.
Kuonebs paķēra milnu un izbikstīja dzeloņcūku no paslēptuves. Rolfs bija gaidījis, ka viņš to nositīs, kad tā izbāza galvu ārā. Bet Kuonebs nedomāja tā darīt. Viltīgā dzeloņcūka uzmeta ātru skatu jaunajam, daudz varenākajam pretiniekam un nolēma, ka nav ko zaudēt laiku. Viņa gāzelēdamās trauca lēkšus uz tuvāko egli un, kokā uzrāpusies, paslēpās pašā galotnē.
Nu mednieķi pasauca suni. Tam bija nožēlojams izskats. Skukums sēdēja un berza purnu papriekš ar kreiso, tad ar labo ķepu. Bet visas pūles veltas: adatas nebija dabūjamas laukā. Skukums žēli kauca un smilkstēja. Beidz«.; viņš sāka izmisumā berzēt galvu pret zemi. Tad Ralfs viņu saturēja, un Kuonebs vienu pēc otras rāva laukā adata:. Mazajam, trīcošajam sunim izvilka trīsdesmit vai četrdesmit indīgo dzeloņu no kājām, galvas un purna. Bet vissāpīgākās bija lūpās un mēlē; tās bija jau dziļi ieurbušās mīkstajā miesā. Indiāņa stiprie pirksti rāva citu pēc citas no lūpām. Skukums vēl tikai smilkstēja; bet viņš sāka nežēlīgi kaukt, kad sāka ķerties pie mēles. Rolfam bija tīrās mokas viņu saturēt, un katram, kas nezinātu, kas te notiek, būtu jādomā, ka divi vīri ļaunprātīgi moka suni.
Beidzot visas adatas bija laukā, jo tās, par laimi, nebija ieurbušās dziļi, un suni palaida vaļā.
Rolfam gribējās atriebties dzeloņcūkai, kas tīri omulīgi sēdēja kokā, nejuzdama nekādu sirdsapziņas pārmetumu. Bet pulveri un svinu nebija vērts šķiest. Viņš taisījās kāpt kokā. Tad Kuonebs sacīja: «Lai labāk paliek. Reiz es redzēju, ka viens bālģīmis kāpa kokā pēc Kēka (indiāņi sauc dzeloņcūku par Kēku); tas viņu pielaida sev pavisam tuvu klāt, bet tad laidās lejup un sāka sist ar asti. Cilvēks aizsedza seju ar roku. Kādās piecdesmit vietās rokā iedūrās adatas. Un viņš tomēr nespēja izsargāt seju. Viņš mēģināja kāpt zemē, bet Kēks šļūca ātrāk par viņu. Tad viņš vairs nevarēja saturēties un nokrita. Viņš lauza kāju, un veselu pusgadu bija redzamas brūces viņa rokā. Tik indīgi ir dzeloņi. Netrūka daudz, ka bālģīmis būtu pagalam.»
«Es varu citādi dabūt zvēru no koka zemē,» sacīja Rolfs, ņemdams rokā cirvi.
«Nē,» kliedza Kuonebs, «nē! Mans tēvs sacīja, lai neaiztiekot Kēku. Kēku var aiztikt tikai tad, kad vajadzīgas tā adatas. Kēku nonāvēt ir bīstama lieta.»
Un tā dzeloņcūku lika mierā. Bet kas bija ar Sku- kumu? Tas nu atkal skraidīja savā vaļā. Vai viņš no šā piedzīvojuma bija ko mācījies? Ai, nē? Vēl nebija pagājusi ne stunda, kad viņš ieraudzīja citu dzeloņcūku un metās tai nikni virsū, domādams tikai par ienaidu pret šo dzīvnieku sugu. Pēc tam viņam bija jāizcieš otra operācija, bez kuras būtu jāiet bojā. Uz vakara pusi viņš tikai īsti juta, ka sodīts par savu muļķību, bet otrā rītā neviens vairs nevarētu pazīt, ka šī resngal- vainā būtne, kas tik gurdi velkas pakaļ savam kungam, ir tas pats mazais, jautrais sunītis, kas tik līksmi skraidīja pa mežu. Pagāja daudz dienu, iekām viņš izveseļojās, un kādu laiku bija apdraudēta pat viņa dziviba. Un tomēr līdz pat mūža galam viņš netika pie atziņas, ka nevar iet cīņā ar zvēru, kam ir adatas un kas aizstāvas ar asti.
«Tā ir,» sacīja Kuonebs, «lūsim, pumai, vilkam, lapsai, ērglim, kas uzbrūk Kēkam, visiem bez žēlastības jāmirst. Reiz mans tēvs redzējis lāci, kas nosprādzis no šām adatām. Tas bija kodis Kēkam, dabūjis pilnu muti adatu un nevarējis tās izspļaut. Tās iespiedušās arvien dziļāk; beidzot mēle un smaganas tā uzpampušas, ka viņš nevarējis ne atvērt, ne aizvērt muti. Manas cilts piederīgie atraduši to zivju dīķa malā, netālu no upes krācēm. Dīķis mudžējis no zivīm. Ar ķepu lācis varējis zivis saķert, bet nav varējis ēst. Un tā viņš nomiris badā. Tikai viens dzīvnieks spēj nogalināt Kēku. Tas ir Odžigs, zivju cauna, kas ir sabiedrībā ar Lielo Garu. Zivju caunai ir stipra zinte, Kēks nevar Odžigam nekā padarīt. Odžigs to apveļ uz muguras un tad zobiem uzplēš vēderu. Tā bijis jau no laika gala, kad lielajos pasaules plūdos Nanabodžu peldējis kopā ar Kēku un Odžigu uz koka. Kēks bijis tiepīgs un gribējis sēdēt tikai koka augstākajā un sausākajā zarā, bet Odžigs bijis godbijīgs pret Nanabodžu; viņš iekodis Kēkam, lai to pārmācītu, un par to saņēmis sitienu ar asti, no kā ieurbies daudz adatu viņa miesā. Bet Manito izvilcis visas adatas un teicis: «Uz priekšu būs tā — Odžigs uzvarēs Kēku, un Kēka adatas nekaitēs Odžigam.»»