Bija jau vēls, un mednieki apmetās pa nakti augstā vēsā mežā. Skukums pa miegam kauca un viņus vairākkārt pamodināja. Tuvumā viņi dzirdēja vilkus gaudojam un ausaino pūci brēcam. Dīvaini, cik maza starpība bija starp īso, skaļo vilkumātes gaudojumu un pūces žēlo vaidu. Pusmiegā Rolfs izdzirda pāri galvai čabam un ierūcamies. Viņš piecēlās sēdus un redzēja, ka Skukums skumji paceļ galvu un skatās uz koka zaru, kurā tup vesels bars tumškrūtainu rubeņu. Bet nabaga sunītim tā sāpēja, ka viņš nejuta nekādu gribu ierieties. Tad Rolfs redzēja, ka indiānis klusiņām pieceļas. Viņš piegāja pie tuvējā krūma, nogrieza pēdu divpadsmit garu lokanu vicu un piesēja tai galā auklas cilpu. Ar to viņš klusu palīda zem zara, kurā tupēja rubeņi, pacēla vicu gaisā, uzmauca cilpu pirmajam rubenim kaklā un parāva. Tūliņ cilpa savilkās, un rubenis, spārnus plivinādams, nonāca zemē. Citi rubeņi, stipri rūkdami, izpauda savu izbrīnu, bet nemaz netaisījās bēgt.
Liegs sitiens darīja galu gūstekņa mokām. Kuonebs atkal pacēla vicu un novilka otru rubeni, kas tupēja mazliet zemāk, pēc tam vēl trešo. Tikai kad vica pacēlās ceturtoreiz, rubeņi saprata, ka tiem bīstami kaimiņi, un visi aizspurdza.
Rolfs bija pilnīgi mēms.
Kuonebs nosvieda visus trīs putnus pie ugunskura un rīkojās gatavot brokastis.
«Sīs vistas ir stulbas,» viņš sacīja. «Tās šādā kārtā var saķert, cik vien grib, it īpaši ja suns nāk palīgā. Pļavu rubeņi nav tik muļķīgi.»
Rolfs noplucināja un uzšķērda putnus un iekšas nometa Skukumam. Nabaga mazais suņuks! Viņa acis raudzījās skumji pa uztūkušiem plakstiņiem, ķepiņas kustējās nevarīgi; viņš nemaz neaiztika barību, ko citkārt būtu uzreiz aprijis. Viņš neēda, jo nevarēja atvērt muti.
Naktsguļas vietā mednieki uzstādīja lamatas un tad turpināja savu ceļu. Jūdzi nogājuši, viņi pienāca pie purva, kas bija apaudzis tamarisku krūmiem; gar purva malu iedami, viņi piegāja pie kādas upītes, kas te iesākās un tecēja pa gravu austrumu virzienā.
Uz katra soļa zvēru pēdas! Tomēr mednieki nebija gatavojušies tādam skatam, kādu ieraudzīja, ar mokām izspraukušies cauri bieziem krūmiem. Tur zālē pietrūkās kājās aļņu māte un ziņkārīgi blenza viņos; pēc tās otra, tad vēl viena un beidzot vai vesels ducis; soļu desmit atstatu pietrūkās vēl citas, pa kreisi vēl un arī pa labi krūmos brikšķēja un brakšķēja. Nepagāja ne minūte, kad gaisā uzslējās baltas astītes un viss aļņu bars aiztrauca pa kalna nogāzi ziemeļu virzienā. Pavisam varēja būt divdesmit vai trīsdesmit aļņu; bet, kad gaisā kā karodziņi plīvoja baltās astītes, tad radās iespaids, ka viss mežs mudž no aļņiem. Likās, ka te viņu simtiem. Un medniekiem sirds lēca no prieka, apzinoties, ka visi šie staltie dzīvnieki pieder viņiem. Jā, nu viņi tiešām bija Leiputrijā.
Upīte tapa arvien platāka, tajā ieplūda avotu un nelielu pieteku ūdeņi. Bija redzams, ka te dzīvojuši bebri. Pēc ik ceturtdaļjūdzes un arī biežāk mednieki uzstādīja slazdus.
Upe tapa straujāka, jo tagad plūda no kalna šaurā, garā lejā ar stāviem māla krastiem. Te bieži bija redzamas ūdru pēdas. Kad viņi pašlaik bija uzmanīgi apgājuši upes līkumu, no kurienes atklājās jauna ainava, viņi pēkšņi izdzirda skaju šļakstu, pēc tā otru un vēl vienu.
Mednieku pirmā doma bija ņemt saitē Skukumu, bet pietika viena skata, lai saprastu, ka tas nav vajadzīgs. Mednieki uzmanīgi noņēma savu nesamo, un slimais suns bez pavēles nogūlās pie tā. Tad viņi līda uz priekšu pret austrumu vēju. Sākumā viņi domāja, ka būs bebri, bet nekur neredzēja ne svaigu pēdu, ne ari kaut kā bebru celtnēm līdzīga.
Atkal viņi dzirdēja šļakstus — tālu tie nevarēja būt. Vai tur lācis ķer zivis, vai — nē, tas būtu pārāk nepatīkami — kāds cilvēks iras laiviņā? Atkal plunkš! plunkš!— ar nekārtīgiem starpbrīžiem. Nu vairs nav tālāk pār trīsdesmit soļiem. Ar vislielāko uzmanību abi līda pāri dūņainam sanesumam upes malā; tagad tiem bija priekšā vairs tikai daži krūmi. Viņi izlīda tiem cauri un ieraudzīja skatu, kādu reti kādam gadās redzēt. Tur bija seši ūdri. Divi vecie un četri jauni, acīmredzot veco bērni. Viņi kā cilvēki nodevās sporta priekiem, slidinādamies pa mālaino krauju lejā un mezdamies dziļajā ūdenī.
Plunkš!— kā akmens iekrita ūdenī vislielākais — laikam tēvs, iznira atkal sanesuma otrā galā un rāpās pa krauju augstajā krastā. Plunkš! plunkš! plunkš!— ūdenī ieripoja trīs bērni, plunkš-plunkš!— gandrīz reizē māte ar visjaunāko.
Bac!— noripoja atkal lejā tēvs. Ceļš arvien uzlabojās, jo slapjā vilna salipināja un noglaudīja dūņas. Plunkš! bac! plunkš!-plunkš! bac!— slīdēja visa ģimene cits pakaļ citam ūdenī un skrēja atkal augšā. Katrs centās tikt pirmais un par citiem vairāk izslidināties.
Viņu draiskulība un grācija, rotaļu tīksme un pārgalvīgā jautrība saistīja mednieku uzmanību, un viņi ar baudu noraudzījās šai skatā. Redzams, ka nav lielas izšķirības starp dabas pētnieku un mednieku. Medniekiem gan pavīdēja galvā arī domas par 1 spīdīgajām ādām, bet vēl jau bija tikai septembris un ūdru āda bez lielas vērtības.
Jautrā ģimene, arvien vēl nenogurdama un neapnik- dama, slidinājās no kalna lejā un metās ūdenī. Slidceļš tapa arvien gludāks un ūdri līksmāki. Piepeši atskanēja skaļš, kaut arī mazliet piesmacis Skukuma rējiens; aizmirsdams apdomību, suns spraucās cauri krūmiem, lai uzmeklētu savus kungus. Griezīgiem kliedzieniem, kas līdzinājās putna balsij, vecie ūdri biedināja bērnus, ka briesmas tuvumā. Plunkš! plunkš! plunkš!— viņi steidzās cits pēc cita ūdenī, bet drīz vien ūdens virsū parādījās viņu melnās galvas, jo tie nebija vis pārāk izbijušies.
Kuonebs nespēja savaldīties; viņš pacēla šauteni un tēmēja. Klakš! pifpaf!— viņš šāva tēviņam, bet tas paguva laikā ienirt ūdenī. Mednieki devās pa nogāzi lejā, un viņiem pakaļ Skukums; viņi steidzās uzbrukt ūdriem seklajā upītē, kur tos varēja viegli saķert.
Bet ūdri saprata, kādas briesmas draud. Zibensāt- rumā viņi izlēca no ūdens un skrēja pa klajo, smilšaino krastu, pie kam vecie stipri spiedza. Viņi brīžiem līda pa kritušo koku apakšu, brīžiem pavīdēja krūmu starpā, veikli apiedami augstās saknes un lēkdami pāri akmeņiem. Mednieki trauca tiem pakaļ rungām rokā, bet Skukums bez nekāda ieroča^
Bija redzams, ka ūdri bēg uz kādu zināmu paslēptuvi; tie skrēja ātrāk par medniekiem, bet ne par suni. Skukums pavisam aizmirsa, ka ir slims, panāca ūdrus un taisījās sagrābt vienu bērnu. Māte acumirklī atgriezās un rūkdama metās sunim virsū. Ūdrs ir bīstams pretinieks, bet Skukums, par laimi, tika cauri ar vieglu kodienu. Nelaimīgais suns, skaļi riedams, devās atpakaļ uz to vietu, kur bija palikuši saiņi, ko viņam nevajadzēja atstāt.
Mednieki pa tam bija ieraudzījuši klajumiņu mežā. Kuonebs devās turp, lai aizsteigtos priekšā ūdriem, kuriem dzinās pakaļ Rolfs, veltīgi mēģinādams ar rungu iesist kādam no tiem. Pēc dažiem mirkļiem ģimene sastapās ar Kuonebu, un nu tai bija gals klāt; bet neviens cits pretinieks nav tik drošs un bīstams kā ūdrs, aizstāvēdams savus bērnus. Neizbijās ne tēviņš, ne mātīte, bet acumirklī metās virsū indiānim. Negaidītā uzbrukuma pārsteigts, indiānis atlēca sāņus, lai izvairītos no nikno zvēru šausmīgajiem zobiem. Ūdri to izmantoja un aizslīdēja garām. Nemitīgiem mātes saucieniem pamudināti, bērni cits pēc cita ienira zem rindā gulošajiem kritušiem kokiem un pēc tam ieskrēja biezajos krasta kārklos. Un tad tie bez pēdām pazuda klusajā biezoknī, kur cilvēkam nebija iespējams paspert ne soli.