Upe tapa arvien platāka un, mežam beidzoties, bija jau it prāva. Tumsai metoties, mednieki jau bija izlikuši piecdesmit slazdus un likās gulēt pie ugunskura zem koka.
Otrā rītā Skukumam klājās tik ļauni, ka medniekiem bija jābaidās par viņa dzīvību. Kopš drausmīgā piedzīvojuma ar dzeloņcūku viņš nekā nebija ēdis. Arī dzert viņš varēja ļoti maz. Rolfs izvārīja zupu, atdzisināja to un pacietīgi noņēmās veselu pusstundu, lai viņam no tās kādu nieku ielietu mutē.
Tagad mednieki virzījās uz savas būdas pusi. Viņi uzkāpa kādā kalnā, un priekšā pēkšņi pavīdēja viņu ezera spogulis, lai gan ezers vēl bija piecas jūdzes tālu. Viņi gāja gar upi, vēl arvienu izlikdami lamatas, un uzgāja daudz zvēru pēdu. Beidzot upe nonāca krūmājos, kur tai pievienojās otra upe, kas nāca no dienvidiem. Te iesākās īstā medību valstība: visa zeme bija aļņu pēdu pilna, un uz katra soļa redzēja aļņus. Ozolu mežā bija skuju koku silavas, kas ziemā patīk briežiem.
«Labi! Nu ziemu zināsim, kurp iet, kad ievajadzēsies gaļas,» teica Kuonebs, kad viņi bija nogājuši vēl pāris jūdzes.
Pie plata, dūņaina brasla viņi redzēja ārkārtīgi daudz dažādu pēdu, visvairāk aļņu. Bet bija arī pumas, lūša, caunas, vilka un ūdra pēdas.
Uz vakara pusi viņi sasniedza ezeru. Upe ietecēja tajā apmēram četru jūdžu attālumā no būdas uz ziemeļiem; tā bija tapusi jau labi plata. Mednieki atstāja vienu slazdu pie upes ietekas un gāja gar ezera krastu uz dienvidu pusi.
Tās vietas tuvumā, kur Rolfs bija nošāvis pirmo alni, viņš apmeta nelielu līkumu, lai paraudzītos, kas noticis ar tā iekšām. Lielāko tiesu bija apēduši sīļi; lielie zvēri te nebija bijuši. Tomēr necik tālu mednieki redzēja vilku un lapsu pēdas.
«Jā,» sacīja Kuonebs, «viņi saoduši gaļu un pienākuši diezgan tuvu, bet nojautuši, ka te bijis cilvēks; viņi laikam nav vēl visai izsalkuši un tāpēc apdomīgi turas tālumā. Laba vieta slazdiem.»
Viņi nolika divus slazdus vienādā attālumā no maitas. Tad devās uz mājas pusi un pienāca pie būdas jau labā tumsā, kad sāka līt stiprs lietus.
«Labi,» teica Kuonebs, «slazdi nu izlikti. Tas nebūtu veicams sala laikā, kad pirksti stingst un zeme tā sasalusi, ka nevar iedzīt mietu. Tagad slazdi var ārā labi izvēdināties, iekām tos nokārtojam. Bez tam mums vajag burvju līdzekļa, kas pievilina zvērus.»
Otrā rītā viņš izgāja ar makšķeri un žebērkli un atnāca mājā ar līdaku. To viņš sagrieza mazos gabaliņos, sabāza tos pudelē, aizsprūda pudeli un pakāra pie būdas saules pusē.
«Tā būs oža, kas pievilinās katru lāci,» viņš sacīja, atstādams tālāko darbu saulei.