Kad abi draugi otrā rītā apskatīja savu māju, tie redzēja, ka viss nav kārtībā. Viņu prombūtnes laikā Kuoneba telts bija apgāzta uz sāniem, pie būdas sienas pieslietie airi nogāzti zemē, zem jumta pakārtais maiss ar aļņa gaļu pārplēsts un tukšs.
Kuonebs uzmanīgi izpētīja zemi un teica: «Te bijis vecs melnais lācis. Bet pie maisa viņš nevarēja tikt; to saplēsusi cauna.»
«Tā atnākusi mūs pamācīt, ka darbs vēl nav galā. Pie būdas jāpietaisa pieliekamais,» sacīja Rolfs. «Tam jābūt vēsam ar stiprām durvīm.»
«Vēl diezgan laika līdz ziemai,» atteica indiānis. «Tagad jāizmanto labais laiks un tūliņ jāizliek otra slazdu virkne.»
«Nē,» sacīja Rolfs. «Skukums nespēj mums līdzi nākt, bet viņu vienu nevaram mājā atstāt. Tagad laiks celt pieliekamo, un trīs dienās tas būs gatavs.»
Nelaimīgajam sunītim klājās arvien grūtāk. Viņš tikko spēja padvest, bet ēst un dzert nevarēja nemaz. Skukumu vajadzēja kopt, un tas izšķīra visu.
Mednieki sautēja slimnieka galvu karstā ūdenī, tik karstā, cik vien viņš varēja ciest. Tas likās mazinām viņa sāpes. Viņš ar redzamu apetīti jau norija zupu, ko viņam lēja mutē. Viņam pataisīja guļas vietu saulītē, un tad mednieki sāka celt pieliekamo.
Trīs dienās pieliekamais bija uzcelts; vēl tikai jāaizbaksta šķirbas. Bija jau oktobris. Stipra nakts salna vēstīja, ka baltie mēneši nav vairs tālu. Kuonebs lauzīja ar pirkstiem ledu no sava alvas dzeramā kausa un raudzījās zemu stāvošajā saulē.
«Lapas jau steigšus birst; drīz nāks sniegs; laiks izlikt otru slazdu virkni,» viņš sacīja.
Tad viņš pēkšņi apklusa un sāka skatīties uz ezera pusi. Arī Rolfs pavērās turp un ieraudzīja trīs aļņus. Pa priekšu nāca mātīte un viņai pakaļ divi ragaini tēviņi. Viņi soļoja gar krastu un bez aizdomām tuvojās būdai. Rolfs paskatījās uz Kuonebu, un tas viņam pamāja ar galvu. Rolfs iegāja būdā, paķēra šauteni un, aļņu nemanīts, aizslīdēja pa aļņu iemītu teku uz upi.
Abi aļņi nebadījās, jo cīņas laiks vēl nebija pienācis. Bet viņu ragu zari bija spoži notrīti, kakla muskuļi saspriegti, un viņi draudīgi skatījās viens otrā, sekodami vadonei. Viņi gāja tieši uz braslu. Sis ceļš viņiem laikam bija labi pazīstams. Viņi iekāpa ūdeni, pārpeldēja pāri upei un izkāpa otrā krastā. Rolfs nogaidīja, kad viņi bija labi redzami, un skaļi iesvilpās. Svilpiens iedirba kā burvju līdzeklis: aļņi acumirklī sastinga kā statujas. Rolfs tēmēja mazākajam tēviņam. Kad izgaisa pulvera dūmi, divi aļņi bija pazuduši, bet apmēram piecdesmit soļu no Rolfa gulēja zemē trešais alnis.
«Laba vieta,» sacīja Kuonebs, «te aļņi nāk pie pašām mājas durvīm.»
Alni nodīrāja un jauno gaļas aizgādu novietoja jaunajā pieliekamajā. Iekšas atstāja turpat uz lauka, tikai apsedza ar zariem un akmeņiem.
«Nu netiks klāt ne vārnas, ne sīļi; bet ziemu atnāks lapsas un atnesīs mums savas ādas.»
Vajadzēja nolemt, ko darīt otrā dienā. Skukumam klājās gan labāk, bet viņš bija vēl ļoti vārgs. Tad Rolfs sacīja: «Kuoneb, ņem šauteni un cirvi un ej viens pats izlikt otru slazdu virkni. Es palikšu mājā, rīkošu visu ziemai un kopšu Skukumu.»
Indiānis šim priekšlikumam piekrita. Otrā rītā viņš aizgāja viens pats un pārīrās laiviņā uz ezera austrumu krastu. Tur viņš sāka, tāpat kā pirmoreiz, iet gar upi un likt slazdus. Pēc dienām trim četrām viņš cerēja būt atpakaļ.