«To es atdošu Anetei,» sacīja Rolfs, pakārdams caunas ādu žaudēties un atcerēdamies savu solījumu.
«Ei, ei, ei!» atskanēja trīs norunātie saucieni, un Kuonebs izkāpa no laivas krastā.
«Mums ļoti laba vieta medībām,» sacīja Kuonebs, glaudīdams pretim skrejošo Skukumu, kas jau bija gandrīz pavisam vesels. Tūlīt Rolfam dūrās acīs lieliska bebra āda, kas bija uzstiepta egles stīpā.
«Oho-ho!» viņš iesaucās.
«Jā! Es uzgāju vēl vienu dīķi, kas mudž no bebriem.»
«Lieliski! Lieliski!» Līksmoja Rolfs, glaudīdams pirmo bebra ādu, ko viņam nācās redzēt mežā.
«Bet tie vēl labāki,» atteica Kuonebs, rādīdams divus bebra dziedzerus.
Tādi dziedzeri ir katram bebram, un tiem neizprotama iemesla pēc ir tāds spēks, kas neatvairāmi pievelk visus plēsīgos zvērus. Mēs nesajūtam bebra dziedzeru smaku, bet ikkatrs dzīvnieks to uzreiz saož. Neviens mednieks neskaita ēsmu par pilnīgi labu, ja tai nav piejaucis kripatiņu no šiem dīvainajiem dziedzeriem. Vissmirdošākā viela, ko savāra no zivju taukiem, visāda maita, puvumi, sajaukti ar izkaltētiem un smalki sagrūstiem bebra dziedzeriem, pārvēršas par tādu riebīgu pekles virumu, kas apšķebina dūšu ar savu garšu un osmu, bet kažokādas zvēriem tā ir pati līksme un tīksme, kas aizgrābj kā visburvīgākā mūzika, nepazīst žēlastības kā liktenis, viltīga kā jautrības gāze, mierina un iemidzina kā vīns. Nav cietsirdīgākas izdomas mednieka paņēmienos kā šo dziedzeru pievelkamā spēka izmantojums. Dažās zemēs šos nāvīgos un neatvairāmos dziedzerus pieskaita burvju līdzekļiem, un likums aizliedz tos lietāt.
Bet tais kalnos, kur dzīvoja Kounebs, pie tāda uzskata vēl neturējās. Tur bebra dziedzerus skaitīja par vislabāko slazdu ēsmu, kas nodrošina medniekam sekmes. Trīsdesmit parasto lamatu ierīces, ko Kuonebs tagad bija izlicis, sešdesmit pirmajā ceļojumā izliktās un vēl ducis tērauda slazdu solīja lielu medījumu. Jau tuvojās novembris; ādu vērtība pieauga; kāpēc gan mednieki neķērās pie darba? Tāpēc, ka laiks vēl bija silts; vajadzēja nogaidīt aukstuma, citādi slazdā iekritušie dzīvnieki var sākt pūt, iekām mednieki spēj apstaigāt visus slazdus.
Mednieki sagatavoja ziemai labu malku, aizbakstīja ar skaidām un sūnām visas šķirbas būdai un apbēra ar smiltīm pieliekamā sienas. Aļņus viņi vairs nemedīja, jo gaļas aizgāda nevajadzēja; bet viņiem bija viens darbs, kuru tagad varēja veikt. Slēpes, ar ko šļūkt pa sniegu, ir medniekam nepieciešama lieta, un, jo vairāk to pataisīts siltā laikā, jo labāk.
Rāmim parasti ņem bērza vai oša koku; osis izturīgāks, bet bērzs vieglāk apstrādājams. Baltie bērzi auga lielā daudzumā tuvējā līdzenumā. Mednieki bez lielām pūlēm sagādāja desmit pēdu garu bluķi un saplēsa to garos dēlīšos. Darbu, saprotams, vadīja Kuonebs; Rolfs tikai izpildīja viņa rīkojumus. Katrs ņēma vienu dēlīti un drāza to, kamēr tas tika collu plats un trīsceturtdaļ- collas biezs. Rūpīgi apzīmēja vidu un desmit collu no tā nodrāza abus dēlīša galus līdz puscollas biezumam. Pataisīja divi plakanus šķērskokus desmit un divpadsmit collu garumā un tiem iegrieza robus rāmī; rāmim abos galos piesēja auklu un salieca to vidū; tad uzvārīja ūdeni un turēja rāmi garaiņos. Nepagāja ne stunda, kad rāmis bija tā izmiekšķis, ka to varēja veidot pēc patikas. Tad ar auklu uzmanīgi savilka kopā galus un šķērskokus ielika agrāk iegrieztajos caurumos: auklu atstāja, lai vēl saturētu rāmi. Tad rāmi nolika līdzenā vietā, paceldami priekšgalu divi collas augstāk, un uzvēla rāmim smagu bluķi, lai purns saliektos uz augšu.
Tādā stāvoklī atstāja rāmi, lai izkalst; pa to laiku indiānis ņēmās sagatavot siksnas. Viņš apkaisīja aļņa ādu svaigiem pelniem un iebāza dūņās. Pēc nedēļas viņš tai nokasīja vilnu, apgraizīja malas līdzenas un to izklāja. Āda bija mīksta, lokana un balta. Kuonebs sāka griezt no malas spirālveidīgi, tā ka radās gara sloksne četru collu platumā. Kad visa āda bija sagriezta, tad bija iznākusi dažus metrus gara viengabala siksna. Otra aļņa āda bija daudz mazāka un plānāka. Viņš iztrina nazi asāku un izgrieza uz pusi šaurāku siksnu. Nu viss bija gatavs; vajadzēja tikai iepīt vidu. Šaurākā siksna nodomāta priekšējam un pakaļējam galam, bet platākā vidum, kur uzliek kāju. īsts meistars gan būtu pasmējies par tādām slēpēm, tomēr tās bija stipras un ērtas.
Bez tobogana [4] , zināms, arī nevarēja iztikt. To pataisīja no četriem plāniem oša dēlīšiem, kas sešas collas platumā un desmit pēdas garumā. Tiem izmiekšķēja galus garaiņos un salieca uz augšu, un pēc tam ar siksnām piestiprināja pie šķērskokiem.