Krustmātei Pru bija griezīgas acis, liels, sarkans deguns. Sākumā viņa izturējās pret Rolfu diezgan laipni, bet, kad Rolfs bija iemanījies, kā jābaro vistas, cūkas un teļi, kā arī piesavinājies govju slaucēja mākslu, krustmāte ar viņu vairs nekautrējās. Ko visu viņš tikai nedarīja! Katrs bezpartejisks novērotājs tūdaļ redzēja, ka krustmāte Pru atbrīvojusies no katra darba, uzveldama visu Rolfam. Viņš strādāja bez atpūtas, kļuva no pārpūles gluži nespēcīgs un tomēr saņēma tikai lamas un sitienus. Ļoti reti bija tie brīži, kad tēvoča un krustmātes acīs pavīdēja kāds laipnības stars. Arī krustmāte Pru bija žūpa un turklāt ļoti nesaticīgas dabas. Tās dienas, kuras Rolfs bija pavadījis kopā ar savu māti vislielākajā nabadzībā, tagad likās viņam par visjaukākām dienām viņa mūžā, kas nekad vairs neatgriezīsies.
Vakaros viņš bija tā noguris, bet rītos viņam tā nāca miegs, ka viņš nespēja skaitīt savas lūgsnas un pamazām tās pavisam aizmirsa. Jo vairāk viņš vēroja savus radiniekus, jo pretīgāki tie viņam kļuva. Kā viņš sašuta, kad kādā jaukā dienā saprata, ka vistas, kuras tēvocis stiepa mājās naktī, nokļūst fermā bez agrāko saimnieku ziņas. Mikijs, jautri smiedams, stāstīja par savām nakts gaitām un ieteica, ka arī Rolfam būtu laiks uzsākt «nakts darbus». Rolfs saprata, ka viņš, nabaga bārenis, nokļuvis blēža nagos.
Bramanīgais tēvocis nevarēja tik ātri noskaidrot, kā lai izturas pret Rolfu — kā pret augstāko šķiru, no kuras jābaidās, vai kā pret zemāko, kurai jāiedveš bailes. Bet, pārliecinājies par zēna padevību un paklausību, viņš kļuva vēl nelietīgāks un sita zēnu bez jēgas. Rolfs pacieta sitienus klusēdams, daudz vairāk viņu kaitināja krustmātes mūžīgās ķildas. Un tā pamazām, dzīvojot tik šausmīgos apstākļos, zēna dvēselē zuda viss labais un skaistais, kas bija iegūts no mirušās mātes.
Rolfam nebija draugu, ciema zēnos viņš tādu neatrada. Gluži negaidot nāca palīgā laimīgs gadījums.
Reiz pavasarī viņš piecēlās pirms saules lēkta un dzina govi mežā. Viņš sastapa svešu cilvēku un ļoti brīnījās, ka tas viņu sauc klāt. Rolfs piegāja tuvāk un redzēja, ka tas ir liels vīrs ar tumšu ādaskrāsu, melniem, taisniem matiem, kuros jau rēgojās sirmi pavedieni . . . bez šaubām, indiānis. Svešais sniedza viņam maisu, teikdams: «Es iedzinu jenotu dobumā. Nāc paturi maisu, es gribu viņu dabūt no turienes laukā.» Rolfs labprāt bija ar mieru un turēja maisu pret dobumu, bet indiānis uzrāpās kokā līdz otram dobumam un iegrūda tajā rungu. Dobumā dzirdēja skrāpējamies, un pēkšņi maisā kas iekrita, tā ka tas kļuva gluži smags. Rolfs steidzīgi sasēja maisu. Indiānis pasmaidīja un nolēca zemē.
«Ko tu tagad darīsi?» jautāja Rolfs.
«Mācīšu suni ķert jenotus,» atbildēja indiānis.
«Kur?»
Viņš rādīja ar pirkstu uz Ezemukas dīķa pusi.
«Tad tu esi tas indiānis, kas dzīvo zem Ebas klints? Tu esi tas indiānis, kas dzied?»
«Jā, daži mani tā mēdz dēvēt. Mani sauc Kuonebs.»
«Pagaidi kādu stundiņu, es atgriezīšos un tev palīdzēšu,» teica Rolfs, kurā bija pamodies iedzimtais mednieka instinkts.
Indiānis pamāja galvu, ka ir ar mieru.
«Iesaucies trīs reizes, ja nevari mani atrast,» viņš teica, pārlikdams pār plecu rungu, kuras galā karājās maiss ar jenotu.
Rolfs dzina govi mājās.
Mājās viņš saprata, cik neapdomīgi apsolījies indiānim, ka atkal ieradīsies. Viņš zināja, ka nespēs aizkļūt no fermas. Ilgi viņš lauzīja galvu par to, kādu ieganstu lai izdomā savai prombūtnei, un beidzot palika pie divām parunām: «Ja nezini, kā rīkoties, tad nerīkojies nemaz» jeb: «Ja nevari kaut ko panākt mierīgā ceļā, tad skrien ar galvu sienā».
Viņš ķērās pie darba ar divkāršu sparu. Viņš pabaroja cūkas, vistas, teļus, izslauca govi, sajūdza zirgu, saskaldīja malku un saveda malkas šķūnī. Izkāsa pienu, nomazgāja traukus, sanesa kartupeļus, salaboja sētu. Viņš kustējās kā ūdenszāle, krustmātes rūkoņas paskubināts. Visu pabeidzis, viņš dzina atkal govi mežā — ciešā apņēmībā vēlreiz satikt indiāni.