Kuonebs neparko negribēja atstāt savu guļvietu audekla teltī; tāpēc Rolfs ar Skukumu atkal pārgāja gulēt pie viņa. Suns tagad bija pilnīgi vesels un vakaros vairākkārt skrēja laukā, kaut ko skaļi riedams tumsā. Otrā rītā būdas tuvumā bija redzamas lapsu pēdas. Bez šaubām, lapsas nāca aļņa iekšu smakas vilinātas. Te smilšu laukā tās arī varēja pēc patikas izskraidīties. Galu galā viņu ziņkāri modināja arī būda, mednieki un suns.
Kādā rītā, kad nakti Skukums bija vairākkārt, skaļi riedams, skrējis ārā, Rolfs sacīja:
«Tagad lapsām jau laba āda. Kāpēc lai nepievienoju tai arī dažas lapsas ādas?» Viņš lepni rādīja ādu.
«Labi, ej! Pamācīsies lapsas ķert,» smīnēdams atbildēja Kuonebs.
Rolfs paņēma divi lapsu dzelzis un stājās pie darba. Viņš izmeklēja vietu, kur krustojās divi lapsu tekas, un noslēpa slazdus tikpat rūpīgi, kā bija apsedzis caunas slazdu. Tad viņš nogrieza nelielus priedes zarus un nolika tos abās pusēs slazdam uz tekas: lapsas nāks pa iemīto teku, lēks pāri zaram un iekritīs slazdā. Lai lieta būtu pavisam droša, viņš uz katra slazda uzlika gaļas gabalu un vidū starp abiem slazdiem vēl krietnāku gaļas gabalu uz liela, tālu redzama akmens. Tekas pie slazdiem un pie lielā akmens viņš nokaisīja ar svaigām smiltīm, lai labāk būtu saredzamas pēdas, un apmierināts apskatīja savu darbu.
Nakti lapsas bija gan atnākušas, ko varēja redzēt no pēdām sniegā, bet slazdiem nebija tuvojusies neviena. Rolfs uzmanīgi apskatīja pēdas, un tās visas vēstīja to pašu: lapsas bija atnākušas un par viņu pasmējušās. Tās bija tūliņ saodušas gaļu un slazdus — kā gan lapsas deguns ļautos piekrāpties! Viņas bija izjutušas, ka slazdi ir no dzelzs un ka tiem ļoti bīstama smaka — cilvēka roku, kāju, miesas smaka; visai zemei cilvēka smaka. Un ēsma: pāra aukstu, sīkstu aļņa gaļas atkritumu, kas nav nemaz salīdzināmi ar siltu, mīkstu peli, bet visas meža ežas tagad peļu pilnas. Lapsām barības diezgan: tās badu vēl necieta. Kādēļ tām doties acīm redzamās briesmās? Vārdu sakot: akmens sienas nevarētu šo ēsmu labāk izsargāt no lapsām, kā tagad izsargāja slazdi; neviena pati pēda nebija redzama apdraudētajā joslā, bet drošajā attālumā pēdu bija daudz, tikai tās visas steigšus griezās atpakaļ.
«Jā, tā arvien iet nepiedzīvojušiem medniekiem,» sacīja Kuonebs. «Mēģini vēlreiz!»
«Es to darīšu,» atteica Rolfs, atcerēdamies, ka bija aizmirsis izvēdināt slazdus un savas kājas.
Viņš iekūra uguni un izkvēpināja slazdus, dzelzs važas un visu, kas nāca sakarā ar slazdiem. Tad nogrieza gabalu žāvējamās aļņa gaļas un iezieda ar to savus ādas cimdus un zābaku zoles. Kā gan varēja gaidīt, ka lapsas ies slazdā, kad iepriekš nebija novērsta cilvēka smaka! Arī priežu zari bija nederīgi. Viņš apklāja katru slazdu sūnām un apkaisīja priežu skujām, bet pēdas apkaisīja svaigām smiltīm. Darbs bija labi veikts; neviena cilvēka acs nevarētu saskatīt, ka tur kaut kur ir slazds. Rolfs bija pārliecināts, ka nu būs panākumi.
«Lapsas neož acīm,» bija viss, ko sacīja indiānis, turēdamies pie ieskata, ka viņa māceklim pašam jāatrod, kas darāms.
Jau agri rītā Rolfs skrēja skatīties, vai slazdā nav kāda lapsa. Bet tur nebija nekā. Viena lapsa bija gan pienākusi līdz desmit soļiem no viena slazda, bet tur uzvedusies tā, it kā zobotos par šās smirdīgās ierīces bērnišķību. Ja tur būtu nostādīts vīrs ar rungu rokās, tas nevarētu labāk aizdzīt lapsas mežā, kā to izdarīja slazdi. Rolfs nāca uz māju vīlies un nošļucis. Dažus soļus pagājis, viņš pēkšņi izdzirda skaļu kaucienu; viņš priecīgs griezās apkārt, bet ieraudzīja, ka slazdā iegrūdis kāju mazais, nelaimīgais Skukums. Viņam nebija gan notikusi nekāda kaite, bet viņš izbailēs kauca visā rīklē.
Mednieki steidzās turp un viņu atsvabināja; slazdam nebija zobu, un tāpēc suņa kāja nebija ievainota; slazds tikai nelaida viņu vaļā. Slazdu nežēļīgums izpaužas nevis dzīvniekam sagādātās sāpēs, bet bailēs un badā; dzīvnieks sāpju nekādu nejūt, bet viņam jānonīkst badā. Tāpēc mednieki cenšas bieži apstaigāt savus slazdus un darīt galu sagūstīto dzīvnieku mokām.
Beidzot Kuonebs nolēma pats ņemt dalību lapsu medībās.
«Tāds slazds noderīgs daudz kam. Ar tādu var sagūstīt dzeloņcūku, ūdeli, caunu — arī suni, bet ne lapsu un vilku. Tie pārāk gudri. Pats redzi.»
Indiānis uzmauca rokā ādas cimdus un nokvēpināja tos, kā ari slazdus priežu zaru dūmos. Tad apstrādāja savu mokasīnu zoles ar jēlu gaļu. Viņš bija izraudzījies nelielu līkumiņu ezerā un brida gar krastmalu uz to. Uz pleca viņš nesa dēli un padusē asu mietu, slazdu, sveci un vēl ko. Mērķi sasniedzis, viņš pārlika dēli līkumam pāri no viena krasta uz otru. Apdomīgi uzkāpis uz dēļa, viņš iedzina mietu četras pēdas tālu no krasta. Tad viņš iešķēla mieta galu, iebāza plaisā sūnu kušķīti un uzpilināja tam trīs pilienus bebra dziedzeru šķidruma. Tad uz slazda plauktiņa uzlika sveķus un ar sveci tos izkausēja, bet sveķos iespieda plakanu oli.
Slazda dzelzs važu viņš piestiprināja pie desmit mārciņu smaga akmens un nogremdēja akmeni pusceļā starp mietu un krastu. Uz šā akmens viņš uzlika slazdu tā, ka no ūdens bija ārā tikai olis. Tad indiānis nokāpa no dēļa ūdenī, uzlika dēli uz pleca un brida atpakaļ uz būdu. Slazda tuvumā nepalika ne cilvēka pēdu, ne arī smakas.
Slazds bija uzstādīts ļoti labi, tomēr arī nākamajā naktī lapsas nebija nākušas tam tuvumā: viņām bija vēl ar to jāaprod. Viena no viņu dzīves gudrībām ir: «Viss, kas jauns, ir bīstams.»
Rītā Rolfam ļoti gribējās pazoboties par Kuonebu, bet tas noteica:
«Neviens slazds nedarbojas pirmajā naktī.»
Viņiem nemaz nebija jāgaida līdz otram rītam. Jau ap pusnakti Skukums, skaļi riedams, iztrūkās no miega un izskrēja no telts. Mednieki sekoja viņam un redzēja, ka krastmalā kaut kas kustas. Tur bija lapsa. Viņa vilka aiz pakaļkājas slazdu ar tā akmens enkuru un lēkāja kā negudra, lai atsvabinātos no slazda. Tālu viņa nebūtu tikusi. Ar viņu atkārtojās tas pats skats, kas darīja galu caunas mokām. Lapsai sasēja pakaļkājas un to pakāra būdā vadzī. Otrā rītā mednieki novilka lapsai lielisko ādu un izžāva to pie citām trofejām.