Sai nakti laiks mainījās, un pret rītu uznāca stiprs ziemeļu vējš. Pusdienā no ezera aizlaidās meža pīles. Uz dienvidaustrumiem, skaļi kliedzot, stīdza zosu bari. Vējš palika aizvien aukstāks, un mazos dīķīšus un peļķes klāja plāna ledus kārta. Sāka pat snigt sīks sniedziņš, bet drīz pārstāja. Debess noskaidrojās, un vējš aprima, toties sals kļuva stingrāks.
Pret ritu, kad mednieki piecēlās, palika ļoti auksts. Visu, izņemot ezeru, sedza ledus, un viņi saprata, ka ziema klāt. Bija pienācis laiks laist darbā slazdus. Kuonebs uzkāpa kalna virsotnē un iekūra nelielu ugunskuru. Viņš iemeta ugunī lapsas un caunas ūsas, dažus pilienus bebra šķidruma, mazliet tabakas un sāka daiņot «Mednieka lūgsnu». Atgriezies mājās, viņš tūlīt ņēmās iesaiņot segas, bebru slazdus, ieročus un pārtiku divām dienām, neaizmirsdams arī smaržvielas un zivis ēsmai.
Slazdos drīz vien bija ielikta ēsma, un tos laida darbā. Katru slazdu indiānis izklāja sūnām, iepriekš tās apslacījis dažām lāsēm bebra šķidruma un uzpilinādams pa lāsei arī uz mokasīniem.
«Pē!» Rolfs iesaucās.
«Pa šīm pēdām cauna staigās veselu mēnesi,» Kuo- nebs paskaidroja.
Skukums, kā redzams, domāja to pašu un, ja neteica «pē!», tad tikai tāpēc, ka neprata. Toties viņš drīz uzoda irbju baru; Rolfs paņēma putnu bultas un nošāva trīs irbes. To krūtažas mednieki sagatavoja pusdienām, bet visu pārējo kopā ar iekšām un spalvām izlietāja caunu un citu dzīvnieku ēsmai. Dienas vidū viņi atnāca pie bebru dīķa, kas bija jau klāts ar plānu ledu, lai gan piestātnēs, kur bebri, kā redzams, nesen bija kāpuši malā, vēl vīdēja ūdens. Katrā piestātnē viņi izlika pa tērauda slazdam un apsedza to ar sausu zāli; pēdas atstatumā no slazda viņi iesita zemē mietu ar iešķeltu galu, kur bija sabāztas sūnas, ko apslacīja ar burvju zinti. Vienu no važas gredzeniem uzmauca uz garas, tievas un lokanas maikstes, kuru iegrūda dziļi dūņainajā dibenā, pieliecot tās galotni uz dziļajai vietai pretējo pusi. Sis bija vecs un pārbaudīts paņēmiens. Gribēdams izdibināt, no kurienes nāk pazīstamā smaka, bebrs iekļūst ar kāju slazdā; sajutis briesmas, tas instinktīvi nirst dziļumā; gredzens slīd gar maiksti līdz pašam dibenam un te tik cieši turas uz maikstes, ka bebrs nespēj pacelties uz augšu un slīkst.
Stundas laikā viņi sarīkoja sešus slazdus bebriem un tad devās irbju medībās. Ar mokām viņi izglāba Skukumu no otras dēkas ar dzeloņcūku. Viņi nošāva vēl dažus rubeņus, salika ēsmu slazdos divu jūdžu apvidū un apmetās naktsdusā.
Pret rītu sāka snigt, un ap to laiku, kad viņi cēlās, zemi klāja trīs collu bieza sniega kārta. Nav nevienas vietas zemes virsū, kur pirmais sniegs būtu tik skaists kā Edirondekā. Jau no paša agrā rudens daba sāk gatavoties ziemai. Zaļās lapas nobirst, atstādamas sarkanu ogu ķekarus; doņi sakļaujas, iegūst zeltainbrūnu nokrāsu un noliec galviņas, it kā gaidīdami sudraboto rotu; zemie kalni un daudzveidīgās egles taisās ņemt dalību mākslinieciskajā gleznā. Visa ainava un inscenējums ir pati pilnība, trūkst vienīgi baltā fona. Bet, kad tas parādās it kā līgavas kāzu plīvurs, kā sudraba apkalumi uz kara zirga segliem vai kā zeltainās rieta ugunis,— visa daba pošas kristāla tērpā, bez kura aina zaudētu savu nozīmi un nebūtu galīgi nobeigta. Viss apkārtējais skaistums pārsteidza medniekus, lai gan Rolfs atrada savai jūsmai tikai dažus vārdus: «Nu, vai nav skaisti!»—bet indiānis stāvēja nekustedamies un klusēdams vērās visapkārt.
Sl ir vienīgā vieta austrumu mežos, kur sniegā var izlasīt tik daudz dažādu stāstu, un mednieki, sev pašiem par brīnumu, sajuta šai dienā, ka apveltīti ar suņa nojautu, kas katrā pēdā lasa kaut ko par dzīvo radību, kaut tā pavadījusi še tikai dažas stundas. Lai gan pirmā diena pēc sniguma mums stāsta mazāk nekā otra, bet otra savukārt mazāk nekā trešā, sniegā tomēr stāstu netrūka. Lūk, še nesen gājis soļos ragains alnis, bet otrs bēdzis. Tur, gar ienaidnieka kaujas līniju, zagdamās līduši lapsa, aizdomīgi glūnēdama uz slazdu. Sīs platās pēdas un vairākas pēdas, kas ir netālu cita no citas, pieder vienam no Skukuma draugiem, daudzo šķēpu bruņiniekam. Sie lēcieni ir caunas darbs. Skatai- ties, tā skraidījusi pa šo biezokni kā suns, bet te sajutusi cilvēka smaku. Redziet, tā apstājusies un ostījusi; no šejienes tā aizgājusi un tieši uz slazdu.
«Bravo! Tā ir rokā!» iekliedzās Rolfs, ieraudzījis zem koka lielisku caunu, tumšu, gandrīz melnu, platām, zeltainām krūtīm.
Viņi griezās atpakaļ uz bebru dīķa pusi. Otrs slazds bija norauts no savas vietas, bet izrādījās tukšs, nākamajā viņi atrada rudu vāverīti, nevēlamu viešņu un noderīgu vienīgi ēsmai. Toties nākamajā bija cauna un vēl nākamajā sermulis. Pārējie bija neskarti, bet viņi bija jau ieguvuši divas labas ādas, kamēr aizgāja līdz bebru dīķim. Veiksme pacēla mednieku garastāvokli, bet nākamais vērtīgais loms jau pārspēja visas cerības. Katrā no sešiem slazdiem viņi atrada lielu beigtu bebru, kas bija noslīcis, bet nebojāts. Katra āda maksāja piecus dolārus, un mednieki jutās jau bagāti. Sim gadījumam bija sevišķi patīkama nozīme: tas pierādīja, ka šie bebri ir īsti [5] un neviens nav tos medījis. Sie dīķi varēja viņiem sagādāt piecdesmit ādiņu.
Mednieki uzstādīja atkal slazdus, sadalīja savā starpā nesamo un devās meklēt vientulīgu vietu nometnei, jo nav pieņemts kurt sārtus bebru dīķa tuvumā. Simt piecdesmit mārciņas bebra gaļas bija pārāk liels smagums, ko grūti nest vairākas jūdzes; nogājuši pusjūdzes sāņus, viņi izvēlējās zemāku noslēgtu vietu, iekūra uguni un novilka bebriem ādu. Izņēmuši tiem iekšas, viņi pakāra gaļu kokā, lai varētu to vēlāk izmantot, bet ādas un astes paņēma līdzi.
Viņi nogāja šai dienā lielu gabalu, apgādādami visus slazdus un lamatas ar ēsmu, un atgriezās mājās vēlu vakarā.