Ļaudis uzskata novembri par tumsas, izmisuma un dažādu kļūmju mēnesi.
Plēsīgiem zvēriem novembris ir ārprāta mēnesis. Bet nevienam zvēram ārprāts neizpaužas tik stiprā mērā kā baltastainajam alnim. Tā ir savā ziņā slimība, kad ragainajiem aļņiem uzpampst kakls un uznāk drudžains nervu sastringums. Starp tēviņiem šai laikā norisinās ilgstošas un niknas divkaujas;' nelikdamies zinis par barību, tie skraida dienām un naktīm apkārt, degdami kārē mesties kādam virsū un to nogalināt.
Viņu ragi, kas parasti izaug pavasarī, šai laikā sasniedz savu galīgo attīstību, paliek asi, resni un smagi. Kādēļ? Vai tiešām daba dod tos dzīvniekiem tādēļ, lai tie durtu, ievainotu un iznīcinātu? Cik tas arī nav savādi, bet šo uzbrukuma ieroci visbiežāk lietā, lai aizsargātos. Aļņu ilgstošās un niknās cīņas gandrīz nekad nebeidzas liktenīgi. Ja cīņa beidzas ar nāvi, tad pēdējā nav asiņaina, nāvīga ievainojuma sekas, bet gan viena cīnītāja negaidītā lēcienā viņu ragi saķeras tik cieši, ka nespēj atbrīvoties, un dzīvnieki nobeidzas badā. Aļņi ļoti reti nodur savus pretiniekus, toties nāves gadījumi tā iemesla dēļ, ka saķērušies ragi, ir ļoti bieži.
Apvidū, kur apmetās Rolfs un Kuonebs, bija simtiem aļņu. Puse no tiem bija tēviņi, un puse šo tēviņu laiku pa laikam sarīkoja divkaujas, bet reizēm arī vairākas dienā. Var droši apgalvot, ka ap desmit jūdžu atstatumā no būdas mēneša laikā bija noticis mežā ap tūkstoš divkauju. Nav nekāds brīnums, ja Rolfs ne tikai dzirdēja, ka no ^lienes līdz viņam vairākkārt atšalc cīņas troksnis, bet reiz pat bija šādas divkaujas liecinieks.
Mednieki gulēja tagad būdā, un klusajās sala naktīs Rolfs mēdza iziet laukā, lai pavērtos beidzamo reizi zvaigznēs un pie tam ieklausītos balsīs, kas skan nakts klusumā. Brīžiem viņš dzirdēja ausainās pūces «uhū! uhū!», brīžiem stieptas vilka gaudas, bet visbiežāk līdz viņam atšalca kaut kur no meža dziļumiem ragu klaboņa — tur aļņi izšķīra svarīgo jautājumu: kurš no abiem varenāks?
Reiz kādā rītā viņš izdzirda ragu klaboņu tai pašā pusē, kur bija to dzirdējis pagājušajā naktī. Pēc brokastīm viņš steidza turp viens un, nogājis nelielu gabalu, ieraudzīja klajumā divus aļņus, kas, sadūruši kopā pieres, grūstīja viens otru. Mēles tiem bija izkārtas, un tie acīmredzot bija gluži paguruši, bet nomīdītais sniegs ap tiem skaidri norādīja, ka cīņa ilgst jau vairākas stundas. Jādomā, ka aļņi bija tie paši, kuru ragu klaboņu Rolfs dzirdēja naktī. Spēki tiem acīmredzot bija vienādi, bet zaļā guntiņa acīs skaidri vēstīja, cik satracināti šie pēc izskata lēnie dzīvnieki.
Rolfs netraucēts tuvojās tiem. Tie gan it kā pamanīja viņu, bet piegrieza viņam maz vērības; tie tikai pārtrauca enerģiskos grūdienus un apstājās, lai atgūtu elpu, tad izšķīrās, pacēla galvu, ievilka gaisu un trauca prom no briesmīgā ienaidnieka. Piecdesmit soļu atstatumā tie pagriezās atpakaļ, sapurināja ragus un brītiņu stāvēja neziņā, ko darīt: turpināt cīņu vai uzbrukt cilvēkam. Par laimi, tie izvēlējās pirmo, un Rolfs steidza mājās. Noklausījies vēsti, Kuonebs teica:
«Tie varēja tevi nobadīt. Tēviņi tagad visi ir traki. Tie bieži uzbrūk cilvēkam. Alnis nonāvēja manu tēvoci, kad bija «Ārprāta mēnesis». Atrada vienīgi viņa sakropļotās miesas. Viņš bija mēģinājis uzrāpties kokā, bet alnis viņu nosviedis zemē. Sniegā visur bija pēdas un pēc tām redzams, ka viņš turējis alni aiz ragiem, bet tas viņu vilcis, kamēr cilvēks zaudējis spēkus. Viņam nebija līdzi šautenes. Alnis pēc tam aizbēga. Tas ir viss, ko zinu. Drīzāk es uzticos lācim nekā alnim.»
Indiānis nerunāja daudz, bet dzīvi attēloja ainu. Mazliet vēlāk Rolfs atkal izdzirda ragu klaboņu un ar šausmām iedomājās drausmo ciņu sniegā; stāsts pamodināja viņā jaunas jūtas pret alni un tā mainīgo dabu.
Pēc tam pagāja divas nedēļas. Reiz, atgriezdamies mājās pēc slazdu apskates, viņš izdzirda mežā dīvainas skaņas: zemas, skaudras, it kā cilvēka balsi. Tādas savādas, noslēpumainas skaņas parasti raida kraukļi un sīļi; ja tās zemas — kraukļi, ja augstas — sīļi.
«Kuok! kuok! he! he! he! . . . Krrr! rrr!» bija dzirdami neganti, ļauni kliedzieni, un Rolfs drīz ieraudzīja veselu duci kraukļu, kas lidoja starp kokiem un lēkāja pa sniegu. Viens no tiem nolaidās uz celma, kas bija pavisam brūns, bet celms sagrīļojās, un krauklis aizlidoja uz citu vietu.
«Uech! uech! uech! Krr! krr! krr!» piebalsoja citi kraukļi.
Rolfam nebija līdzi citu ieroču, tikai stops, kabatas nazis un cirvis. Viņš izvilka no jostas cirvi un devās tālāk. Atkal atskanēja kraukļu dobjās balsis, jo tie bija sasēduši zaros un ķērca kā ļauni gari, kas priecājas par savu veikli izdomāto pekles joku.
Rolfs spēra vēl dažus soļus un ieraudzīja skatu, kas pildīja viņa sirdi ar šausmām un līdzjūtību. Liels vesels aļņa tēviņš — vesels, protams, agrāk — tupēja uz ceļiem, kārstīdamies no vienas puses uz otru; brīžiem tas, atbalstīdamies uz priekškājām, pacēlās augšā un vilka pa zemi kaut ko lielu, pelēku . . . cita aļņa līķi ar lauztu kaklu, kā vēlāk izrādījās, bet lieliem, stipriem ragiem, kas bija tā saķērušies ar dzīvā aļņa ragiem, it kā tie būtu sakalti kopā dzelzs vai tērauda važām. Lai kā dzīvais mocījās, viņš tikko spēja kustināt galvu un stiept pretinieka līķi. Pēdas sniegā norādīja, ka pašā sākumā tas vēl spējis to pastiept dažus soļus un pat grauzis zarus un asnus, bet tas noticis sen, kad tas bijis stiprāks. Cik sen? Vairākas dienas, bet varbūt arī veselu nedēļu alnis bija cīnījies ar nāvi, kas negribēja pie tā ierasties. Viss norādīja uz to: iekritušie sāni, izkaltusi un vai veselu pēdu izstieptā mēle, tumšās, nespodru nāves plīvuru pārklātās acis, kas tomēr iezibējās cīņas alkā tūlīt, tiklīdz ieraudzīja, ka tuvojas jauns ienaidnieks.
Kraukļi bija izknābuši beigtajam alnim acis un veselu caurumu mugurā. Tie bija mēģinājuši izdarīt to pašu ari dzīvajam, bet tam vēl pietika spēka aizstāvēt sevi ar priekškāju, lai gan viņa stāvoklis ar to nepalika labāks. Pa visu laiku, kamēr Rolfs dzīvoja mežā, viņš nebija redzējis nekā noš^lojamāka un vispār visā savā mūžā nedabūja redzēt nekā tamlīdzīga. Viņa sirdī kvēloja līdzcietība pret nabaga dzīvnieku. Viņš aizmirsa, ka redz savā priekšā būtni, ko ļaudis medī, lai sagādātu sev barību; šai brīdī viņš redzēja nekaitīgu skaistu dzīvnieku, kas nokļuvis šausmīgā bezizejas stāvoklī, un nolēma tam palīdzēt. Ar cirvi rokā viņš uzmanīgi tuvojās tam, satvēra beigto alni aiz ragiem un cirta ar cirvi tai vietā, kur sākas ragi. Sis cirtiens apbrīnojami ietekmēja dzīvo alni un uz vietas parādīja, cik tas vēl tālu no nāves. Tas tūliņ lēca atpakaļ, aizraudams sev līdzi beigto alni un savu glābēju. Rolfs atcerējās indiāņa vārdus: «Tavā mutē ir spēcīgas zāles.» Un viņš sāka maigi, laipni runāt ar alni; piegājis tam tuvāk, viņš atkal satvēra ragu, ko gribēja nocirst; laipni runādams tālāk, viņš sāka cirst, pakāpeniski pavairodams cirtienu spēku, kamēr ieraudzīja, ka var jau nopietnāk iznīcināt aļņa važas. Ragi, kā aizvien šai laikā, bija ļoti resni un stingri, un viņam vajadzēja vairākkārt cirst ar cirvi. Bet, lūk, rags beidzot bija nost. Rolfs pagrieza to, un dzīvais alnis bija brīvs. Bet kā viņš izmantoja savu brīvi?
Ai, nestāstiet to tiem, kas vienmēr bijuši meža aļņa draugi! Noslēpiet to tiem, kas akli tic, ka labam darbam aizvien seko pateicība! Negaidītā sparā, visā nevaldāmā trakuma spēkā, visļaunākajā nolūkā nepateicīgais metās virsū savam atpestītājam, lai dotu tam nāvīgu triecienu.
Negaidītā uzbrukuma pārsteigtais Rolfs nepaguva saķert slepkavu aiz ragiem un salauzt tā spēku. Alnis deva Rolfam tik stipru triecienu, ka tas nogāzās zemē. Pūlēdamies izglābties no nenovēršamas nāves, Rolfs ieķērās drausmīgajos ragos un sāka tā kliegt, kā nebija nekad vēl kliedzis visā savā mūžā:
«Kuoneb, šurp! Kuoneb! Glāb mani!»
Viņš gulēja zemē kā pienaglots, un saniknotais dzīvnieks no visa spēka spieda viņam krūtis un centās atbrīvot savus ragus; par laimi, ragu sprauga bija ļoti plata, un alnis it kā turēja viņu savās skavās. Bet bija mirklis, kad alnis tik stipri saspieda ar pieri viņa krūtis, ka likās — ne tikai spēki, bet arī dzīvība viņu tūlīt pametīs; viņam nepietika plaušās gaisa, lai iekliegtos. Bet kraukļi ķērca un kaut ko melsa kokā.
Aļņa acīs zaigoja zaļgana guns un dega nāvīgā naidā, un tas kā ārprātīgs grieza galvu te uz vienu, te otru pusi. Tāda cīņa nevarēja ilgi vilkties. Rolfam spēki bija jau gandrīz pavisam galā, bet dzīvnieks tāpat vēl spieda viņam krūtīs.
«Ak, Kungs, glāb jel mani!» viņš čukstēja, kad dzīvnieks pacēla galvu, mēģinādams atkal atbrīvot savus nāvīgos ragus. Dzīvnieks bija jau gandrīz tos atbrīvojis, bet kraukļi sāka pēkšņi nejēdzīgi ķērkt, un no meža izskrēja vēl kāds radījums, kas steidza piedalīties cīņā. Kāds cits mazāks alnis? Nē! Kas tad? Rolfs neredzēja nekā, tikai izdzirda niknu rūkoņu, un tai pašā brīdī Skukums saķēra slepkavu aiz pakaļkājas. Spēka tam, protams, nebija tik daudz, lai spētu atraut alni, bet tam bija asi zobi, un tas no visas sirds nāca Rolfam talkā; kad pēc tam tas ieķērās zobiem aļņa miesas maigākās daļās, jau iepriekšējā cīņā nomocītais alnis kāpās atpakaļ, pagriezās un pakrita. Tas vēl nepaguva piecelties, kad Skukums iekodās tam degunā, saspiezdams to kā spailēs. Alnis kratīja galvu un vilka suni sev līdzi, bet nevarēja to nokratīt. Rolfs izmantoja šo brīdi, uzlēca kājās, saķēra cirvi un deva dzīvniekam spēcīgu triecienu, bet tad, ieraudzījis sniegā mednieku dūci, kas bija viņam cīņā izkritis, nodūra naidnieku un . . . zaudēja samaņu. Atģidies viņš ieraudzīja pie sevis Kuonebu.