Kad Rolfs atguva samaņu, viņš gulēja pie uguns, bet Kuonebs stāvēja, pār viņu noliecies, un lūkojās viņā ar nopietnu, koncentrētu izteiksmi. Ieraudzījis, ka viņš atver acis, indiānis pasmaidīja; viņa smaids bija maigs un liegs, tajā slēpās daudz dziļu jūtu.
Kuonebs tūlīt ielēja karstu tēju, kas tā atspirdzināja Rolfu, ka viņš varēja mazliet pacelties un pastāstīt visu, kas viņam bija šai rītā gadījies.
«Tas ir ļaunais Manito,» sacīja indiānis, pamezdams acis uz to pusi, kur gulēja beigtais alnis, «to nevajag ēst. Tu laikam ar burvību ataicināji Skukumu?»
«Jā, ar savu muti,» skanēja atbijde. «Es kliedzu pēc palīga, un tas atskrēja pie manis.»
«No šejienes ir tālu līdz būdai,» Kuonebs teica. «Es nevarēju sadzirdēt tavu balsi; arī Skukums nevarēja to dzirdēt. Koskobs, mans tēvs, stāstīja, ka tai brīdī, kad cilvēks sauc kādu palīgā, viņš izdara burvību un tā aizlido pa gaisu daudz ātrāk nekā tava balss. Varbūt viņam taisnība — nezinu; mans tēvs bija gudrs.»
«Tu redzēji, Kuoneb, ka Skukums skrēja pie manis?»
«Nē; tas palika pie manis, kad tu aizgāji, bet visu laiku uztraucās un smilkstēja. Tad tas pameta mani, un pagāja diezgan ilgs laiks, iekām izdzirdu to rejam. Bet rējiens nozīmēja: «nav labi». Es gāju uz rējienu, un tas atveda mani šurp.»
«Droši vien pa manām pēdām gar slazdu virkni.»
Pēc stundas viņi devās ceļā uz būdu. Kraukļi visu laiku pavadīja viņus skaļiem ķērcieniem. Kuonebs paņēma liktenīgo ragu, ko Rolfs bija nocirtis, un pakāra to jaunā kociņā līdz ar tabakas paliekām un sarkanu papīra karodziņu, lai pielabinātu ļauno garu, kas mita kaut kur tuvumā. Rags karājās tur daudz gadu no vietas, kamēr kociņš izveidojās par lielu koku, kas aprija visu ragu līdz pat galiņam, kas vēlāk satrūdēja un nokrita.
Skukums atvadoties apostīja kritušo ienaidnieku, izrādīja viņam savu suņa nicību un devās uz priekšu gājiena priekšgalā.
Ne šai dienā un arī ne nākamā, bet pirmajā dienā, kad iestājās rāms, skaidrs, saulains laiks, Kuonebs uzkāpa kalnā, lai noturētu lūgsnu; viņš uzkūra nelielu sārtu, un, kad dūmi pacēlās augšup garā svina strēlē un stiepās uz sārto mākoni, kas īrās virs tiem, viņš iemeta uguni šņaucienu tabakas, pacēla seju un rokas pret debesīm un daiņoja jaunu dziesmu:
«Ļaunais gars gribēja nobeigt manu dēlu,
Bet labais Manito izglāba to;
Viņš iemetās Skukumā un izglāba to.»