Sniegs, kas aizvien biezāk iekļāva būdu, bija izvagots neskaitāmām trusīšu un balto zaķu pēdām. Mednieki reizēm sastapa tos, bet neko daudz neievēroja. Kam viņiem trusīši, ja mežā tik daudz aļņu?
«Gribi noķert trusīti?» Kuonebs jautāja, redzēdams, ka Rolfs atkal iekaist medību tīksmē.
«Es varu to nošaut ar stopu,» Rolfs atbildēja. «Bet vai vērts, ja mums tik daudz aļņu?»
«Mana tauta vienmēr medījusi trusīšus. Kad nevarēja atrast aļņus, pārtika no trusīšiem. Bija laiki, kad naidnieku zemē bija bīstami medīt kaut ko, izņemot trusīšus, un arī tos tikai ar putnu bultām … tā tomēr ir barība. Kad nometnē palika tikai sievietes un bērni, nebija nekā, ko ēst, jo nebija šauteņu, bet trusīši tomēr ir barība.»
«Skaties, es tūlīt vienu nošaušu,» Rolfs sacīja.
Viņš paņēma stopu un bultas. Viņš redzēja daudz balto trusīšu, bet vienmēr biezos krūmos. Vairākkārt viņš mēģināja nošaut kādu no tiem, bet zari traucēja turēt, kā nākas, stopu, un bultas ņēma citu virzienu. Pagāja vairākas stundas, iekām viņš atgriezās mājās ar pūkainu trusīti.
«Mēs tā nerīkojamies,» teica Kuonebs un ieveda Rolfu biezoknī, kur bija daudz trusīšu pēdu. Viņš sagrieza žagarus un uztaisīja žogu ar pusduci caurumu. Katrā no šiem caurumiem viņš ielika stipra valga cilpu, bet valga gals bija piesiets pie garas kārts. Kārti pakāra kāsī un nostādīja tā, ka, tiklīdz parāva cilpu, kārts atlēca no kāša un pacēlās augšup līdz ar cilpu un dzīvnieku, kas bija tur iebāzis galvu.
Otrā rītā viņi atrada četrās cilpās karājamies trusīšus. Izņemdams tos no cilpas, Kuonebs sataustīja viena trusīša pakaļkājiņā savādu cietumu. Viņš uzmanīgi pārgrieza kāju un izņēma no turienes mazu, spalvām apaugušu gaļas gabaliņu ozola zīles lielumā, kas atgādināja prāvu pupu. Kuonebs apskatīja to un, pagriezies pret Rolfu, teica zīmīgā balsī:
«Jā! Esam atraduši labu vietu medībām. Tas ir Pito-vob-us-onss, mazais burvju trusītis. Tagad mūsu būdā ir stipra zinte. Pats redzēsi.»
Viņš piegāja pie divām neskartajām cilpām un izbāza tām cauri trusīša zinti. Pēc stundas, dodamies un māju pusi. viņi atrada vienā no šīm cilpām vēl vienu trusīti.
«Tā mēdz būt aizvien,» indiānis sacīja. «Mēs tagad vienmēr ķersim trusīšus. Mans tēvs reiz noķēra Pito-vob-ai-jošu, mazu burvju alni, un kopš tā laika viņa medības vienmēr bija veiksmīgas, viņš vienmēr nošāva pa divi aļņiem. Tad izrādījās, ka viņa dēls Kuonebs nozadzis šo lielo līdzekli. Viņš rīkojās ļoti gudri, šis dēls, jo kopš tā laika ik dienas kaut ko nošāva.»
«Css! Kas tas?» iesaucās Rolfs, izdzirdis čabam zarus un troksni mežā. Sāka ausīties ari Skukums, kuram allaž bija cēli mērķi.
«Rr! rrr! rrr!» atskanēja Skukuma dusmīgie ņur- dieni. Kas var apgalvot, ka dzīvniekiem nav savas valodas? «Ai, ai, ai,» kliedza Skukums, ieraudzīdams zarā irbi. «Vau, vau, vau,» tas jautri rēja, kad, neievērodams aizliegumu, dzinās pakaļ alnim. «Rrr! rrr! rrr!» tas skaitās uz lāci, kas bija uzrāpies kokā. «Rrr! Vau, vau! rrr! vau!» tas trakoja, redzēdams ienīsto dzeloņ- cūku.
Šoreiz tas rūca kā uz lāci, kas uzrāpies kokā.
«Kāds ir uzrāpies kokā,» indiānis teica, ieklausīdamies suņa rūcienos. Kāds ir kokā! Rolfam izlikās, ka tur ir vesela zvērnīca, kad viņš piegāja pie koka. Atlikušajā cilpā karājās mazs lūsis, vēl kaķēns. Blakus- kokā, ap ko rūkdams skraidīja Skukums, sēdēja nikna, veca lūšu māte. Dakšveidīgā zarā — augstāk — sēdēja otrs kaķēns un vēl augstāk trešais; visi ar redzamu nepatiku klausījās suņa rējienos. Lūšu māte brīžiem ļauni šņāca, bet neviens no visiem trim neuzdrošinājās kāpt lejā. Lūsim laba āda, un pašu lūsi uzskata par viegli iegūstamu. Indiānis ar vienu šāvienu nogāza no koka lūšu māti, bet vēlāk pēc diviem šāvieniem viņa maisā nokļuva arī pārējie; izņēmuši no cilpas trešo kaķēnu, viņi devās uz būdu. Indiāņa acis mirdzēja.
«Jā, jā! Mans tēvs teica: tā ir liela burvju zinte. Pats redzi, neveiksmes nav.»