Ik nedēļas viņi apstaigāja slazdu virkni, un ar katru reizi ādu krājums vairojās. Viņi noķēra divdesmit piecus bebrus, iegūdami ikreiz divus trīs, kad devās uz bebru dīķiem. Bet decembra mēnesī viņus tur gaidīja ļoti nepatīkams pārsteigums: visi slazdi izrādījās tukši, un visur bija neapšaubāmas zīmes, ka še bijis kāds cilvēks, kas aiznesis visu lomu. Viņi devās pa tā slēpju pēdām, kas pēc nesenā vēja bija viegli sniega aizpūstas, bet pagājušā naktī pilnīgi aizsnigušas.
Zaglis, jādomā, nebija redzējis visu slazdu virkni, jo bizamžurku un ūdeju loms izrādījās labs. Bet ar to viss tikai sākās.
Traperu medību likumi ir līdzīgi visiem primitīviem likumiem: pirmatnācējam pieder visas tiesības medību vietā, ja vien viņš prot tās paturēt. Ja nejauši ierodas sāncensis, pirmajam medniekam tiesība ar viņu cīnīties, kā patīk. Likums attaisno visu viņa rīcību, ja viņš uzvar. Likums attaisno arī visu otrā rīcību, izņemot slepkavību. Vārdu sakot, tas, kas aizstāvas, var arī nogalināt, bet viņa tiesību grāvējs nedrīkst to darīt.
Tā kā Kuonebs bija indiānis, bet Rolfu visi -turēja par indiāni, tad sabiedriskai domai vajadzēja neatvairāmi vērsties pret viņu tiesībām Edirondekā un sāncensis varēja uzskatīt viņus par savu tiesību aizskārējiem. Tomēr viņš bija gan izlaupījis slazdus, bet nebija tos noņēmis; viņš arī, kā redzams, centās slēpties no viņiem. Tas norādīja, ka šis cilvēks ir malumednieks un apzinās, ka vainīgs.
No visa bija redzams, ka viņš ieradies no rietumiem — kā liekas, no Reketupes. Spriežot pēc platās kājas un lielajiem soļiem, tas bija gara auguma cilvēks; viņš zināja, kā jāizliek slazdi, bet bija slinks un negribēja pats tos izlikt. Viņa galvenā nodarbība bija acīmredzot zādzība.
Viņš laupīja vēl vairāk, kad atrada caunu slazdu virkni. Jo pirmatnējāki cilvēku dzīves apstākļi, jo ātrāk tie vieš nesaskaņas. Rolfs un Kuonebs sajuta, ka viņi būs spiesti pieteikt karu.