Reiz, kad viņi devās uz māju pusi, Kuonebs piepeši apstājās un rādīja uz tālo ezera krastu, tur sniegā kustējās kāda ēna.
«Lapsa . . . un, pēc manām domām, sudrablapsa. Man šķiet, tādas ir še.»
«Kāpēc tu tā domā?»
«Esmu atradis daudz ļoti lielu lapsas pēdu; kur nav šādu lapsu, nav arī tādu pēdu.»
«Stāsta, tās āda esot desmit caunu vērta?» jautāja Rolfs.
«Ak, veselu piecdesmit!»
«Vai nevar to noķert?»
«Var pamēģināt. Ziemā nav iespējams ielikt, slazdu ūdenī, jāizmēģina kaut kas cits.»
Vislabākais līdzeklis, ko izgudroja Kuonebs, bija šāds: viņš izņēma no krāsns pelnus (to vietā varēja ņemt sausas smiltis), sameklēja mežā sešas klajas vietas uz dienvidiem no ezera; katrā no tām viņš ietaisīja pelnu dobīti un uzpilināja uz katras četrās vietās pa lāsei «smaržīgās burvju zintes». Divdesmit piecu soļu atstatumā no katras dobītes uz ziemeļiem vai rietumiem, skatoties pēc vēja virziena, viņš uzkāra jaunajos kociņos irbes spalvas, spārnu vai asti, piesiedams klāt dažus sarkanus diedziņus. Divu nedēļu laikā viņš ne reizes neapmeklēja šīs vietas un tikai pēc tam devās turp, lai pārliecinātos, kas no tā iznācis.
Pazīdams lapsas dabu un spriezdams pēc saviem piedzīvojumiem, kā arī pēc dažām zīmēm sniegā, viņš nāca pie šāda slēdziena.
Drīz vien pēc medniekiem bija ieradusies lapsa; dodamās pa viņu pēdām, tā bija nokļuvusi pirmajā klajumā, sajutusi burvju smaržu, apgājusi apkārt, ieraudzījusi spalvas, izbijusies un aizgājusi. Otrajā klajumā bija ieradusies cauna. Tā nez kāpēc rakņājusies pelnos. Trešajam bija tuvojies vilks Un apstaigājis drošā atstatumā tam apkārt.
Pārējos bija apmeklējušas lapsas, pa vienai vai vairākas; tās bija vairākkārt gājušas un nākušas un beidzot ļāvušās kārdinājumam izpētīt tuvāk bīstamo smaržu; galu galā tās nebija nocietušās un aiz sajūsmas valstījušās pelnos. Sai vietā plāns solīja sekmes.
Kuonebs sagatavoja sešus lapsu slazdus, apkvēpēja tos krietni dūmiem un piestiprināja ar važu piecpadsmit mārciņu smagam bluķim.
Uzvilcis asinīm notrieptus cimdus, Kuonebs uzmanīgi aizzagās līdz klajumiem un uzstādīja katrā pelnu kaudzītē pa slazdam. Zem tā priekšpuses viņš palika baltā trusīša ādas strēmeles. To visu viņš ieraka pelnos, izsvaidīja trusīša gaļas gabaliņus, uzpilināja «smaržīgo burvju zinti» un, apsedzis pelnus ar sniegu, pakāra kociņos jaunas spalvas tā, lai tās durtos acīs. Tad viņš aizgāja, atstādams visu pārējo laika ziņā.
Rolfs otrā dienā taisījās iet turp, bet Kuonebs sacīja viņam:
«Nē! Nav labi! Neviens slazds neiedarbojas pirmajā naktī — cilvēka smaka vēl pārāk stipra.»
Otrā dienā visu laiku sniga, bet trešajā Kuonebs teica: «Tagad pats īstais laiks.»
Pirmais slazds bija neaizskarts, bet desmit soju attālumā rēgojās skaidri saredzamas lielas lapsas pēdas.
Otrs bija kaut kur pazudis. Kuonebs izbrīnā iesaucās: «Alnis!» Jā, pareizi, šis slazds bija uzstādījis rekordu. Liels alnis bija mierīgi gājis garām šai vietai; viņa jutīgais deguns drīz vien saoda stipru un dīvainu smaku. Nekā nenojauzdams, tas devās turp, apostīja to vietu un sāka ar priekšējo nagu rakt sniegu lai uzietu savādo līdzekli, kas kairina degunu, un pēkšņi — «knakš!».
Alnis atlēca divpadsmit pēdu, bet viņa kājā bija ieķērusies velnišķā ierīce, no kuras nāca kairinošā smarža. Hop! hop! hop! Kā vējš brāzās prom izbiedētais alnis. Slazds visu laiku sitās pret bluķi un beidzot noslīdēja no šaurā, cietā naga, bet alnis aizjoņoja tālāk, meklēdams drošāku vietu.
Nākamajā slazdā viņi atrada skaistu nedzīvu caunu, ko bija uzreiz nogalinājušas tērauda spīles. Arī pēdējais slazds bija nozudis, bet skaidri redzamās pēdas sniedza vissīsākās ziņas par notikušo; slazdā bija iekļu- vusi lapsa un bēgusi, raudama līdzi slazdu un bluķi. Medniekiem nevajadzēja iet pārāk tālu; viņi to atrada meža biezoknī. Kamēr Rolfs gatavoja pusdienas, Kuonebs nodarbojās ar lapsu. Novilcis tai ādu, viņš taisīja dziju griezienu un izņēma pūsli. «Tur iekšā ļoti laba zinte slazdiem,» viņš sacīja. Skukums, kā redzams, piekrita Kuonebam.
Pēc tam viņi daudzreiz redzēja sudrablapsas lielās pēdas, bet tā nekad netuvojās slazdam. Tā bija pārāk gudra, lai to aizrautu «smaržīgās burvju zintes» vai tamlīdzīgas bērnišķas izdomas. Mednieki noķēra trīs sarkanās lapsas, bet tas nebija viegli. Tāda veiksme negadās katram un prasa daudz pūļu. Ieradās arī sudrablapsa, bet tā pārāk augstu vērtēja savu dārgo kažoku. Pietika pat vismazākās nojautas par cilvēka tuvumu, lai tā divkāršotu savu uzmanību. Tikai reiz viņi redzēja to savā tuvumā un arī tikai tāpēc, ka bija barga ziema.