Ja kāds reportieris iedomātos intervēt Skukumu, tas, bez šaubām, viņam atbildētu:
«Esmu ievērojams suns. Es protu uzost kokā irbes. Varu nonāvēt dzeloņcūkas. Der noskatīties, kā kaujos ar suņiem: neviens nav mani uzvarējis. Bet mana visbrīnišķīgākā spēja ir ātrais skrējiens: es joņoju kā vētra.»
Jā, Skukums lepojās savām kājām, un lapsas, kas nāca pie būdas ziemas naktīs, ne vienu reizi vien sagādāja tam izdevību pierādīt, ko tas var izdarīt. Vairākas reizes tas «tik tikko nenoķēra lapsu». Skukums pat nenojauta, ka šie valšķīgie dzīvnieki to ķircina un ka tas tiem sagādā milzigu prieku.
Pašapmierinātais suns nenojauta to un nekad nepalaida garām izdevību «gandrīz» noķert lapsu. Mednieki nekad neredz rudenī šo sacīksti, jo tā vienmēr notiek vakarā; bet ziemā lapsas medī lielākotiesu dienā, un mednieki dabūja redzēt ne tikai lapsas, bet arī to, kā Skukums iet skrieties ar tām.
Kādreiz dienā neilgi pirms saulrieta viņi izdzirda žēlus lapsas rējienus, kas atskanēja no sniega apklātās ledainās ezera virsmas.
«Tur trūkst manis, » droši vien nodomāja Skukums, nikni ierūcās, uzlēca kājās un trauca prom uz ezeru. Mednieki pavērās pa logu. Uz sniega sēdēja viņu draudzene, lielā sudrablapsa.
Kuonebs izstiepa roku pēc šautenes, Rolfs mēģināja atsaukt atpakaļ Skukumu, bet bija jau par vēlu. Tas brāzās ķert lapsu; viņiem atlika tikai noskatīties un tam aplaudēt. Lapsa vēl sēdēja un klusiņām ņirgājās, kamēr Skukums piebrāzās divdesmit soļu no tās. Tad lapsa, izstiepusi milzīgo asti, graciozi palēcās sāņus, bet Skukums, pilnīgi pārliecināts par panākumiem, metās uz priekšu un bija jau sešus septiņus soļus no tās. Vēl daži lēcieni — un uzvara, bez šaubām, piederēs tam. Bet arī šoreiz lapsa nelaida to sev tuvāk par sešiem septiņiem soļiem. Tas varēja līst vai no ādas ārā, varēja diez kā traukties, lapsa visu laiku palika tikpat tālu no tā. Sākumā tie skrēja uz krasta pusi, bet tad lapsa nogriezās uz ledu un skraidīja uz priekšu un atpakaļ. Skukums bija pārliecināts, ka viņa tā izturas tāpēc, ka zaudējusi cerību izbēgt, un divkāršoja savus pūliņus. Bet tas viss bija veltīgi. Pamazām suns zaudēja spēkus un sāka jau aizelsties. Sniegs bija šai vietā diezgan dziļš un sagādāja viņam nesalīdzināmi vairāk grūtību nekā lapsai, jo lapsa vieglāka par suni. Skukums sāka neapzināti skriet lēnāk. Lapsa pamazām palielināja atstatumu un pēkšņi visnekaunīgākā kārtā pagriezās atpakaļ un atsēdās sniegā.
Tas bija par daudz. Dusmīgi riedams, suns mazliet atguva elpu un tad metās uz ienaidnieku. Atkal tie skrēja uz priekšu un atpakaļ; bet drīz vien suns tā nogura, ka bija spiests apsēsties; tad lapsa atgriezās atpakaļ un sāka savukārt riet viņu.
Tas varēja padarīt traku. Skukuma patmīļa bija aizskarta. Tas nolēma uzvarēt vai iet bojā. Saņēmis savus pēdējos spēkus, tas nokļuva piecu pēdu atstatumā no baltā astes galiņa. Bet cik savādi — lapsa pēkšņi ar vislielāko ātrumu metās bēgt un drīz vien nozuda mežā, pamezdama Skukumu tālu aiz sevis. Kāpēc? Nu tāpēc, ka Kuonebs, veltīgi nogaidījis izdevīgu mirkli, lai varētu šaut, neievainojot suni, bija apgājis apkārt ezeram un tagad gaidīja biezoknī. Lapsas manīgais deguns brīdināja par briesmām. Tā saprata, ka jautrā dēka beigusies, metās mežā un pazuda tai brīdī, kad lode ieurbās sniegā aiz tās.
Nabaga Skukuma mēle izkārās no mutes gandrīz veselu pēdu gara, kad tas vilkās uz krastu. Cik viņš bija nošļucis: aste ierauta, ausis nokārušās. Tagad tas nespētu reportierim sacīt nekā cita kā vienīgi: «Šodien es neesmu tik labā formā kā vakar,»— vai arī: «Vai tad jūs neredzējāt, kā es tai sadevu?»