Nevis viena, bet veselas trīs stundas pagāja, iekām Rolfs sasniedza Paipstevas dīķi. Viņš nekad vēl nebija še bijis; trīs reizes skaļi un strauji iesaucies, viņš tūlīt arī sadzirdēja trīs atbildes saucienus. Kuonebs stāvēja klints smailē. Ieraudzījis Rolfu, viņš steigšus devās pie tā un ieveda to savā vigvamā. Rolfam likās, ka viņš ienāk jaunā dzīvē. Viņa bijušie kaimiņi Ridingā bieži stāstīja, cik lieliski sarkanādas šaujot ar stopu. Rolfs līdz šim tikai divas reizes bija redzējis indiāņus un abas reizes sašutumā novērsies, jo sarkanādas bija pārāk netīri un skrandaini. Bet tagad te, vigvamā, viņš ieraudzīja pavisam savādu indiāni. Sis indiānis bija ģērbies kā nabadzīgs fermeris, tikai bez cepures, raibām zīlītēm izrotātiem mokasīniem kājās. Vigvams bija pārklāts ar buru audeklu, kas bija izraibināts reliģiskiem zīmējumiem. Virs uguns karājās iegarens vara katliņš, kādus taisa Anglijā speciāli indiāņiem, bet šķīvji bija no bērza un liepas mizas. Šautene un medību dūcis bija bālģīmju roku darbs, bet stopu, bultas, slēpes, tamtamu un no dzeloņcūkas ādas darināto šautenes maksti bija pagatavojis indiānis pats.
Kad indiānis ieveda Rolfu savā vigvamā, suns, gandrīz vēl kucēns, sāka nikni rūkt, saozdams bālģīmja smaku. Kuonebs viegli iesita kucēnam pa galvu, kas indiāņu valodā nozīmēja: «apmierinies, viss kārtībā». Tad viņš atraisīja suni un izveda no vigvama. «Ņem,» teica indiānis Rolfam, norādīdams uz maisu, kas karājās piesiets pie rungas starp diviem kokiem. Suns aizdomīgi pablenza uz maisu un ierūcās; viņam bija aizliegts tuvoties maisam. Rolfs mēģināja iedraudzēties ar suni, bet veltīgi, un Kuonebs teica: «Liec Skukumu [2] mierā! Gan viņš pats ar tevi iedraudzēsies, ja vien gribēs . . . bet varbūt arī nekad.»
Mednieki izgāja klajumā, kas atradās divi vai trīs simti soļu uz dienvidiem. Te viņi izlaida no maisa jenotu, bet suni turēja saitē, iekām jenots sāka skriet. Tad palaida suni, un tas, skaļi riedams, metās jenotam virsū. Bet jenots tā sakampa suni ar zobiem, ka tas atsprāga atpakaļ. Jenots drāzās kā vējš, bet viņam uz pēdām sekoja suns un mednieki, suns atkal mēģināja satvert zvēru, bet dabūja jaunu mācību. Bēgdams jenots gan šāvās sāņus, gan griezās atpakaļ, gribēdams mesties sunim virsū, un tā sasniedza mežu. Tur jenots, trešoreiz aiztriecis suni, veikli uzlēca kādā pamazā, bet resnā kokā.
Mednieki visādi centās saērcināt suni, kas arī beidzot ar skaļu rējienu taisījās lēkt kokā. Šoreiz mednieki arī vairāk neprasīja, un Skukuma pirmā mācības stunda beidzās. Viņš saprata, ka viņa uzdevums ir dzīties pēc zvēra, iepazinās ar jenotu smaku un redzēja, ka jenoti māk rāpties kokā.
Tad Kuonebs, apbruņojies ar dakšveidīgu nūju un virves cilpu, pats uzrāpās kokā. Viņam izdevās apmest jenotam cilpu ap kaklu, viņš novilka to no koka, iebāza maisā un aizstiepa uz vigvamu, lai varētu mācīt suni no jauna. Viņš nolēma vēl divās trijās mācības stundās dzīt jenotu tāpat kā šodien un ļaut, lai tas pazūd mežā, bet suns to pēc pēdām sameklē un uzdzen kokā. Tad notriekt viņu zemē ar šāvienu un atļaut, lai Skukums viņu nobeidz. Pēc tam pamielot suni ar jenota gaļu. Kuoneba plāns tomēr neizdevās, jo nakti jenots bija pārgrauzis savus valgus un aizbēdzis, bet no rīta Kuonebs atrada tikai kaklasiksnu un važu.
Rolfs bija ļoti satraukts par visu to, ko šodien redzējis, un viņā vēl vairāk pamodās mednieka dziņa. Visā tai darbā, ko darīja Kuonebs, viņš neredzēja cietsirdības; bija cietis tikai suns, bet izrādījās, ka arī tas ir apmierināts un laimīgs. Rolfam tas viss ļoti patika, un zēns jau iepriekš priecājās par jenota medībām, kad suns būs izmācīts. Viss nupat pārdzīvotais nemaz nelīdzinājās tai nabadzīgajai un nožēlojamajai dzīvei, kuru viņš pirms stundas bija pametis; viņš stāvēja kā apburts. Viņš skaidri sajuta jenota smaku, un viņa acīs iegailējās mednieka dzirksts. Rolfs bija tā nogrimis savās pārdomās, ka nejuta un nedzirdēja nācēja soļus. Toties suns pamanīja svešo un sāka skaļi riet. Mednieki pagriezās un ieraudzīja vīru, kas stāvēja kalnā. Pēc sarkanās sejas un sirmajām ūsām Rolfs tūlīt pazina savu tēvoci.
«A, re, kur tu esi, nelietīgais zeņķi! Nu pagaidi, gan tu dabūsi mācību!»
Suns sēdēja piesiets saitē, indiānis likās pavisam miermīlīgs, Rolfs bija ļoti sabijies, un tas tēvoci stipri iedrosmināja. Viņš bija braucis mežā un turēja rokā garu pātagu. Nākošā mirklī garā pātaga kā nokaitēta dzelzs apvijās Rolfa kājām. Zēns skaļi iebrēcās un devās skriešus prom, bet tēvocis sekoja uz pēdām un kapāja ar pātagu zēna muguru. Indiānis domāja, ka tas ir zēna tēvs, un ļoti brīnījās par tādu mīlas izpausmi, bet klusēja, jo indiāņu vigvamos lielā cieņā ceturtais bauslis. Rolfam vairākkārt izdevās izvairīties no sitieniem, bet beidzot tēvocis viņu iedzina kādā klinšu spraugā, un sitiens ķēra zēnu sejā, atstādams lielu, sarkanu svītru.
«Aha! Nu tu esi man rokā!» kliedza satrakotais žūpa.
Rolfs kļuva gluži bezprātīgs no izmisuma. Viņš paķēra divus smagus akmeņus un meta tēvocim virsū. Mikijs paguva laikā izvairīties no pirmā akmens, bet otrais ķēra viņa gurnu. Mikijs iekaucās sāpēs. Rolfs pacēla vēl dažus akmeņus un uzsauca tēvocim:
«Ja tu spersi vēl soli — eš tevi nositīšu!»
Tēvoča sarkanā seja kļuva melna kā zeme, un viņš bezspēcīgā naidā brēca, ka Rolfam to visu samācījis indiānis. Un sirmais žūpa lamādamies un rēkdams aizkliboja pie sava malkas vezuma.