Sudrablapsu viņi redzēja ziemu trīs vai četras reizes; tā bija tik droša, ka reiz, uzrāpusies augstā sniega kupenā, nolēca no tās uz piebūvi, bet tad uz būdas jumta un apēda dažus baltos trusīšus, kas tur glabājās ēsmai. Bet visi mednieku mēģinājumi noķert to ar slazdu vai nošaut bija veltīgi, un viņi droši vien šķirtos tāpat, kā iepazinās, ja negadītos viens apstāklis.
Sī ziema bija ļoti sniegaina. Dziļš sniegs ir vislielākā nelaime, kāda var piemeklēt meža kažokādu iemītniekus. Tas traucē iegūt pārtiku, apgrūtina kustības un kavē ne tikai iet tālu pēc laupījuma, bet arī ātrus skrējienus, kad jābēg no ienaidnieka. Dziļš sniegs ir kāju važas, bads un nāve. Sādu problēmu atrisina divējādā veidā: ar ķēkatām un slēpēm. Pēdējās ir nesalīdzināmi ērtākas par pirmajām. Kārību briedim un alnim ir ķēkatas, trusītim, pumai un lūsim — slēpes. Kad irdenais sniegs ir trīs vai četras pēdas dziļš, lūsis valda pār visiem mazajiem dzīvniekiem un nebaidās lielo. Cilvēks ar slēpēm tur savā varā lielu daļu četrkājaino zvēru.
Baidīdamies, ka Skukumam neiziet plāni, viņi parasti atstāja to būdā vienu. To reiz izmantoja sudrablapsa un, uzrāpusies uz jumta, apēda trusīšus.
Visu ziemu laiku pa laikam kāds izlaupīja viņu slazdus, bet nezināmais zaglis laikam bija ļoti veikls, vai arī vienkārši laimīga zvaigzne palīdzēja viņam izvairīties no medniekiem.
Reiz, atgriezdamies mājā pēc trīs dienu ilgas prombūtnes, viņi ieraudzīja uz ezera sniegainās virsmas divus dzīvniekus, kas gan dzinās viens pakaļ otram, gan sāka plūkties. «Skukums un lapsa,» mednieki nodomāja, bet viņi vēl nepaguva atvērt būdas durvis, kad viņus apsveica pats Skukums. Kuonebs ilgi un uzmanīgi raudzījās tālē, kur uz ezera vēl vienmēr kustējās divi zvēri.
«Vienam nav astes. Tie, man šķiet, būs lūsis un lapsa.»
Rolfs gatavoja pusdienas. Laiku pa laikam arī viņš pavērās tālē un arī redzēja divus zvērus. Pēc pusdienām viņš teica:
«Apiesim apkārt ezeram un paskatīsimies — varbūt mums izdodas nošaut kaut vienu no tiem.»
Mednieki pielika slēpes, uzmanīgi devās pa aļņu teciņu mežā un nokļuva zvēriem vistuvākā vietā. Se viņi ieraudzīja kaut ko, kas atgādināja Skukuma pazemojuma dienu.
Simt soļu no viņiem uz ezera sniegainās virsmas stāvēja aci pret aci milzīgs lūsis un viņu vecā draudzene — sudrablapsa; izmisumā iedzītā lapsa ņirdza divas rindas skaistu, baltu zobu un grasījās mesties uz priekšu, bet tūliņ līdz pašam vēderam iegrima sniegā. Acīmredzot tā bija stipri ievainota un katrā ziņā galīgā atkarībā no lūša, kam bija tik lieliskas slēpes, ka tas viegli slīdēja pa sniegu, kaut arī bija smagāks par lapsu, kuras tievās kājiņas grima dziļi sniegā. Lūsis bija vecs un bailēs vairījās no lapsas asajiem zobiem, kas klabēja kā lamatas, kad tas tuvojās viņai. Bez šaubām, tas vēlējās nonāvēt savu sāncensi, bet nenodarot nekā ļauna sev. Vairāk reižu sākās, tā sakot, beigu cīņa, bet spēkus zaudējusī lapsa aizvien iegrima nodevīgajā, nepielūdzamajā sniegā. Ja vien tai būtu iespēja atgriezties atpakaļ un atrast aizsedzi, kas to pasargātu no muguras, tā varētu cīnīties par savu dzīvību. Bet, lai kurp tā griezās, visur bija priekšā milzīgais kaķis plēsīgiem zobiem un nagiem, un ar slēpēm, kādu nekad nav lapsai.
Grūti bija vērot šo cīņu un nejust līdzi skaistajai lapsai. Rolfs jau grasījās iet tai talkā, kad iestājās negaidīts lūzums. Palēkusies vēlreiz uz meža pusi, lapsa pēkšņi izgaisa no apredzes, iekrizdama sniegā, kas tai vietā bija ļoti irdens, jo sedza purva grīšļus; tā nepaguva ne atģisties, kad lūša stiprie žokļi sažņaudza tai pakausi, bet nežēlīgie nagi izrāva iekšas.
Lūsis nopurināja savu kažoku, vislielākā pašapmierinātībā nolaizīja krūtis un ķetnas, parāva vēlreiz nonāvēto lapsu un mierīgi devās gar krastmalu prom.
Kuonebs pielika plaukstu pie mutes un skaļi iesmilkstējās kā trusītis, kas iekritis slazdā.
Lūsis apstājās, pagriezās atpakaļ un devās tieši uz to vietu, kur bija skanējusi saldā mūzika. Nekā nenojauzdams, tas piegāja divdesmit soļu atstatu no medniekiem. Atskanēja šāviens, un lūsis izstiepās sniegā.
Skaistā sudrablapsas āda nebija daudz bojāta un divreiz dārgāka par visām līdz šim iegūtām ādām. Lūša ādai bija tāda pat vērtība kā caunas ādai.
Mednieki pētīja pēc tam pēdas un izdibināja, ka lapsa medījusi trusīšus biezoknī, kad tai uzbrucis lūsis. Tā bija ļoti nobijusies no pēkšņā lūša uzbrukuma un sākumā skraidījusi ap krūmiem, kur trusīši bija cieši nomīdījuši sniegu. Tā bija skraidījusi veselu stundu, nogurusi un, cerēdama glābties, metusies tieši pāri ezeram. Bet pārāk irdenais sniegs nespēja to panest, turpretim lūsis viegli slīdēja pa virsu. Lapsa bija izdarījusi liktenīgu kļūdu, bet tā bija stipra un drošsirdīga lapsa. Se tā cīnījās vēl veselu stundu, kamēr beidzot to pieveica spēcīgais un lielais lūsis.