Rietumu slazdu virkni apskatot, parasti pagāja divas dienas. Pusceļā mednieki bija izmeklējuši izdevīgu vietu un uzcēluši telti. Reiz, ieiedami atpūsties teltī, viņi tūliņ redzēja, ka pēc viņu pēdējā apmeklējuma te bijis cilvēks, kas košļā tabaku. Ne Rolfam, ne Kuone- bam šā paraduma nebija. Kuoneba seja arvien vairāk sadrūma, kad viņš atkal ieraudzīja zīmi, ka te bijis naidnieks. Bija redzams, ka visai šai lietai būs nopietnas sekas.
Daži mednieki apzīmogo savus slazdus īpatnām zīmēm; citi tā nedara. Rolfs visiem slazdiem bija ievīlējis zīmes: divas svītras, viena un atkal divas. Un tas bija labi darīts, kā vēlāk izrādījās.
Bebru dīķa rietumu pusi apstaigājot, viņi redzēja, ka pazuduši visi seši slazdi. Dažā vietā nemaz nebija manāms, ka te bijis zaglis, bet citās vietās bija palikušas pēdas, kas skaidri rādīja, ka slazdus paņēmis kāds kontrabandists; uz viena nogriezta zara viņi atrada zilu dzijas galu.
«Es sekošu pa pēdām un viņu nositīšu,» teica indiānis.
Rolfam nekad nebija patikuši tik bargi atriebības plāni, un arī tagad viņš cēla ierunu. Par brīnumu, indiānis sirdīgi paskatījās viņā un teica:
«Tu zini, ka to padarījis bālģīmis. Ja tas būtu indiānis, vai tu to ciestu? Nē, nekad!»
«No ezera uz dienvidiem lielas platības; varbūt viņš ir atnācis šurp pirmais.»
«Tu zini, ka ne. Tev vajadzētu apēst daudzu pekanu sirdis. Līdz šim es gribēju mieru, tagad es gribu karu.»
Viņš uzsvieda mugurā savu saini, paķēra šauteni, un viņa slēpes aizčirkstēja pa sniegu.
Skukums sēdēja pie Rolfa. Viņš piecēlās, domādams, ka visi ies projām, un pagāja dažus solus pa Kuoneba pēdām. Rolfs nekustējās no vietas; viņu pārsteidza šās lietas negaidītais un nepatīkamais virziens. Bija jāizcīna iekšēja cīņa. Nesaticība ir ļaunāka par karu. Suns apstājās, paskatījās atpaka un klīda tālāk; bet Rolfs arvien vēl sēdēja turpat, stīvi blenzdams uz priekšu. Kuoneba stāvs izgaisa tālē, pēc tam pazuda arī Skukums. Rolfs nekustējās. Viņa galvā atplaiksnīja visi pēdējā gada pārdzīvojumi: viņa pajumte pie indiāņa, notikums ar satraukto alni un tas, cik maigi sarkanādai- nis viņu kopa. Viņš sāka jau šaubīties. Tad viņš ieraudzīja Skukumu nākam pa pēdām atpaka. Tas nometa viņam priekšā cimdu; tas bija Kuoneba cimds. Bez šaubām, indiānis to pazaudējis; Skukums atradis un mehāniski atnesis tam saimniekam, kas viņam tuvāk. Bez cimda Kuonebs var nosaldēt roku. Rolfs piecēlās un steidzās indiānim pakaj. Kāpdams pa stāvu nogāzi, viņš reiz pa reizei skaļi kliedza «hallo» un beidzot izdzirda atbildi. Nepagāja ilgi, kad Rolfs bija kalnā. Tur indiānis sēdēja uz nokrituša koka un gaidīja. Rolfs klusēdams pasniedza cimdu, indiānis to paņēma un palocīja galvu. Pāris minūtes klusējis, Rolfs pagriezās uz to pusi, kur veda slāzdu zagļa pēdas, un teica:
«Iesim!»
Vienu vai divas stundas viņi gāja klusēdami. Tad pēdas noveda pie kailas klinšu kraujas skaudrā vējainē. Te pēdas bija nopūtis vējš, tomēr indiānis uz labu laimi kāpa kalnā un pārgāja uz otru pusi. Viņi diezgan ilgi gāja pa biezu mežu, kur nejuta vēja, un atkal uzgāja pēdas. Tās likās tās pašas, jo ienaidnieka slēpes bija divi pirksti platākas un plaukstas tiesu garākas par Kuoneba slēpēm, bez tam labajai slēpei bija lūzums; skaidri varēja redzēt to vietu, kur slēpe lāpīta ar siksnu. Šādas pēdas viņi ziemu bija daudzkārt redzējuši un tagad, kā arvien, tās virzījās uz rietumiem.
Vakarā viņi uzgāja gravu un apmetās uz naktsdusu. Viņi jau bija pieraduši gulēt sniegā. Ritā viņi taisījās iet tālāk, bet vējš un sniegs bija galīgi iznīcinājuši pēdas.
«Kurp nu?» Rolfs jautāja sev, neteikdams nekā, bet ziņkāri gaidīdams, ko darīs Kuonebs. Arī tas bija neizpratnē. Beidzot Rolfs saņēmās un teica:
«Viņš dr'oši vien dzīvo pie kādas upes dienas gājuma attālumā no mums. Te pēdas aizpūstas, bet drīz jāuziet svaigākas. Mēs tās tūliņ pazīsim, tiklīdz ieraudzīsim.»
Indiānis uzmeta viņam tikpat laipnu skatu kā senāk.
«Tu esi Nibovaka,» viņš teica.
Viņi nebija gājuši ne pusstundu, kad atrada atkal pēdas, tās pašas ar lāpīto slēpi. Arī Skukums tās pazina un nikni ierūcās. Draugi devās pa šīm pēdām un pēc dažām minūtēm nonāca pie būdas. Viņi noņēma slēpes un pakāra kokā. Kuonebs piegāja pie būdas un nepiedauzījis atvēra durvis. Viņi iegāja un ieraudzīja kalsenu, panīkušu vīru, kurā visi trīs — ieskaitot arī Skukumu — pazina Hogu, ko bija agrāk satikuši pie tirgotāja.
Hogs steigšus ķēra pēc šautenes, bet Kuonebs aizsteidzās viņam priekšā un uzsauca balsī, kas necieš pretrunas:
«Sēdies!»
Hogs apsēdās un nikni norūca:
«Labi! Bet pēc minūtēm desmit te būs klāt mani draugi.»
Rolfs satrūkās, bet Kuonebs un Skukums palika gluži mierīgi.
«Mēs tikām galā ar taviem draugiem jau tur kalnos,» sacīja indiānis pilnā pārliecībā, ka uz meliem var atbildēt ar meliem. Sķukums sāka rūkt un apostīja naidnieka kājas. Tas ātri atcirta kāju.
«Sper vēlreiz šim sunim, pēc tam vairs nekad nedabūsi spert,» teica indiānis.
«Kas tad spēris sunim, un ko tu, diedelniek, gribi ar saviem laupītāja paņēmieniem? Mums šai zemē ir likumi, un tie pastāvēja jau priekš tevis,» atteica Hogs.
«Taisni tāpēc esam atnākuši, tu zagli, slazdu laupītāj! Pirmkārt, gribam atdabūt savus slazdus, un, otrkārt, mēs tevi atdosim par ēsmu kraukļiem,» teica indiānis. «Tu domā, ka es to nepazīstu?» Viņš rādīja uz slēpēm ar gariem pakaļgaliem un siksnas ielāpu. «Tu pazīsti šo zilo dziju?» vaicāja indiānis un pamāja ar atrasto dzijas gabalu uz zilo kaklautu, kas karājās pie būdas sienas.
«Jā, kaklauts pieder Billam Haukinsam. Viņam drīz vajaga būt te.»
Brīdi likās, ka indiānis iedegsies dusmās, bet viņš savaldījās un teica Rolfam:
«Pameklē mūsu slazdus!»
Rolfs meklēja gan būdas iekšpusē, gan ārpusē, arī pieliekamā; viņš atrada gan slazdus, bet bez savas zīmes; tie bija pavisam citādi.
«Jums neder medīt, bet nodoties sievām un bērniem,» spurkšķēja Hogs, ārkārtīgi izbrīnījies, ka Rolfs ir baltais.
Visi Rolfa pūliņi palika bez panākumiem. Vai nu Hogs nebija slazdus zadzis, vai arī tos kaut kur paslēpis. Viņš atrada divus lielus slazdus, bet tie bija tik milzīgi, ka derēja tikai lāčiem.
Hoga lamas drīz apklusināja ar piedraudējumu, ka viņa kājām laidīs klāt Skukumu. Hogs meta uz saviem apmeklētājiem tik zvērīgus skatus, ka tie aiziedami centās nodrošināties.
Indiānis paņēma Hoga šauteni un izšāva pa logu, nemaz nebaidīdamies, ka šāviena troksnis varētu atsaukt Hoga draugus, viņš zināja, ka šie draugi izdomāti. Tad viņš sacīja:
«Jā! Savu šauteni tu atradīsi pus jūdzes no šejienes, iedams pa mūsu pēdām. Bet tālāk iet neiedrošinies! Tā ka mēs vairs neredzētu tavu slēpju pēdas savā medību apgabalā! Kraukļi ir traki izsalkuši.»
Skukumam par lielām sirdssāpēm, bija jāiet projām. Visi trīs atstāja būdu un griezās uz mājas pusi. Kuo- nebs nesa kādu gabalu Hoga šauteni un tad atstāja to kokā. Viņi devās uz mājām.