«Kāpēc tagad tik maz a]ņu pēdu?»
«Aļņi uzturas meža mītnēs,» atbildēja indiānis, «dziļā sniegā tie staigā pa klaju vietu.»
«Mums drīz vajadzēs alni,» teica Rolfs, un tā bija taisnība. Viņi varēja gan piešaut diezgan aļņu ziemas sākumā, kad to gaļa visgardāka, bet viņiem nebija tc-lpu, kur gaļu uzglabāt. Nu bija grūtāk aļņus dabūt, un gaļa ar katru nedēļu tapa liesāka un sīkstāka.
Dažas dienas pēc šīs sarunas mednieki stāvēja kalna galā, no kura varēja pārredzēt plašu apkārtni. Viņi redzēja tālumā daudz kraukļu, kuri gan lidinājās gaisā, gan laidās zemē.
«Beigts alnis. Varbūt tur aļņu mītne,» sacīja indiānis.
Tas bija tas pats biezām priedēm apaugušais purvs, kur viņi pērn bija redzējuši tik daudz aļņu. Mednieki nemaz nebrīnījās, kad biezoknī ieraudzīja daudzu aļņu pēdas.
Par aļņu mītni sauc tādu vietu, kur aļņi lielā barā uzturas visu ziemu un tik cieši samīda sniegu, ka var diezgan tālu kustēties. Mītnei aļņi palaikam izraugās vietu, kur daudz barības un labas paslēptuves. Biezoknī vējš nevar sadzīt sniegu, un aļņi iemin veselu pēdu tīklu visos virzienos. Jo tālāk tiem jāiet pēc barības, jo plašāks pēdu tikls. Bet par daudz tālu aļņi nevar iet, jo visās malās ir dziļš, irdens sniegs, kurā tie pavisam nevarīgi.
Pie labi iemītām tekām piegājuši, mednieki noņēma slēpes un uzmanīgi zagās uz priekšu. Biezoknī pavīdēja un atkal nozuda divi stāvi; mednieki noģida, ka krūmos slēpjas daudz aļņu. Viņi gāja turp, kur dzirdēja kraukļus ķērcam, un ieraudzīja, ka šie maitasputni mielojas nevis pie viena, bet veseliem trim nesen kritušiem aļņiem.
Kuonebs tūliņ izpētīja pēdas un noteica:
«Puma!»
Jā, puma, ko sauc arī par kuguāru un sudraba lauvu, bija ielavījies aļņu mītnē un dzīvoja te kā žurka taukos. Vajadzēja tikai pastiept ķepu, lai būtu vienmēr alnis rokā.
Ļoti patīkami pumai, bet drausmīgi aļņiem, jo šī slepkava ir asinskāra un bieži nogalina tikai patikas dēļ. Ne ceturtā daļa no tiem upuriem, kas te gulēja zemē, nebija viņas apēsta; viņa apgādāja ar barību neskaitāmus kraukļus, arī lapsas, caunas un lūšus.
Kuonebs nolēma vēl nemedīt aļņus, bet iepriekš iziet caur mītni. Varbūt var uziet pumu. Viņš palaida vaļā Skukumu, lai tas rāda visas savas spējas.
Lepni kā ģenerālis Skukums devās uz priekšu un, skaļi riedams, sacēla lielu uzbudinājumu aļņos. Bet drīz viņš saoda nepazīstamu smaku, kas viņu stipri uztrauca, un vēstīja to ar skaņām, kurās bija sadzirdamos arī bailes. Beidzot viņu dzirdēja rejam tālu rietumu pusē, kur sākās klinšaina augstiene. Zvērs laikam bija kokā, jo suņa balss atskanēja vienā vietā.
Mednieki steigšus devās turp; suns dedzīgs un pikts stāvēja zem lielas priedes. Papriekš viņi domāja, ka būs dzeloņcūka, bet tad ieraudzīja, ka nav vis nekāds nieka zvērs, bet pati varenā puma, kas aukstasinīgi stāv zem koka, nekā daudz nelikdamās zināt par suni, bet tikai saviebdama degunu un iešņākdamās, kad tas pienāk par daudz tuvu.
Medniekiem pienākot, stāvoklis pilnīgi pārgrozījās. Puma pacēla galvu, uzlēca lielajā kokā un aptupās zaru starpā, bet varonīgais Skukums dusmīgi slējās pret koku un skaļā balsī draudēja, ka tūliņ rāpšoties augšā un saplosīšot pumu gabalos.
Medniekiem tas bija svarīgs atradums, jo deva izredzi saglabāt mītnē aļņu pulku, tāpēc viņi gāja kokam apkārt un meklēja izdevīgu vietu, no kuras varētu šaut. Bet visās pusēs bija traucēkļi; likās, it kā zari noprastu, ka tiem jāsargā no visām pusēm puma, jo vienmēr starp šauteni un zvēru atradās kāds zars.
Tā zvēram nevarēja piekļūt. Kuonebs teica Rolfam:
«Svied tam ar kaut ko, lai tas pakustas!»
Rolfs bija labs sviedējs ar akmeni, bet ko tas līdzēja: te neviena akmens nebija. Tuvumā bija neaizsalis avotiņš, tā malā samircis sniegs, un to varēja saspiest cietās, smagās pikās. Rolfs ķērās pie darba un iesvieda pumai pašā degunā. Tā tā satrūkās, ka nokrita no koka sniegā.
Skukums tūliņ drāzās pumai virsū, bet saņemtā pļauka remdināja viņa dedzību. Tad puma aizlēca prom, bet desmit pēdu aiz tās skrēja Skukums, kaukdams un riedams kā traks.
Vairāk no īgnuma nekā no bailēm puma uzlēcā zemā kokā, bet Skukums rikšoja ap koku un, nikni riedams, iemīdīja tam apkārt teciņu. Mednieki tuvojās kokam ļoti uzmanīgi un netaisīja nekāda trokšņa. Puma bija nodarbināta tikai ar suņa apbrīnojamo nekaunību, tāpēc Kuonebs klusiņām pielīda tai pavisam tuvu, atbalstīja šautenes stobru pret kādu koku, notēmēja un izšāva. Kad izklīda pulvera dūmi, puma gulēja uz muguras zemē, mētādama nāves cīņā kājas, bet Sku- kums varonīgi raustīja zvēra asti.
«Tā ir mana puma,» viņš it kā teica, «ko gan jūs būtu izdarījuši bez manis!»
Puma aļņu mītnē ir kā vilks aitu kūtī. Viņa pa ziemu būtu tos visus nokodusi, lai gan aļņu bija desmitreiz vairāk, nekā viņas uzturam vajadzīgs. Liela laime medniekiem un aļņiem, ka nu šī slepkava beigta. Bez tam viņas varenā āda bija lieliska trofeja: mednieki varēja līksmot un lepoties ar to daudz gadu.