Laiks mainījās, un mednieku nodomi bija jāgroza. Tagad ienaidniekam nevarēja atmaksāt. Divas nedēļas pastāvēja atkusnis, un vēl arvien lija. Ezers bija uzplūdis divu plaukstu platumā pāri ledum, un upē virs ledus strāvoja jauna upe, kas ātri aizskaloja ziemas segu. Dubļi un slapjais sniegs pārtrauca sirojumus pa mežu, ātri tuvojās pavasaris.
Naktīs gan vēl diezgan stipri sala, bet dienu no dienas pieauga saules vara, un tais vietās, ko tā apspīdēja, visur parādījās melni laukumi.
Izmantodami pirmo dienu, kad bija uzsalis, mednieki apstaigāja slazdus, labi zinādami, ka sezonai beigas un slazdiem nu seši mēneši jāstāv dīkā.
Viņi gāja parasto ceļu, paņēmuši līdzi arī slēpes, ko gan maz lietoja. Varenas pēdas šķērsoja viņu ceļu. Kuonebs apstiprinādams pamāja galvu un kaut ko norūca, kad Rolfs jautāja: «Lācis?» Jā gan, tagad jau pa mežu klejoja lāči, kuru ziemas guļa bija beigusies. Tagad tie vēl trekni un ar krietnu ādu; pēc mēneša tie būs noliesējuši un metīs spalvu. Tagad bija laiks medīt lāčus ar slazdu vai suni.
Skukums, bez šaubām, turēja otro veidu par izdevīgāku, bet medījot lāci viena suņa par maz. Vajag vismaz triju četru, lai lācis ielaistos cīņā; viens suns to tikai pamudina ātrāk laist vaļā ļekas.
Viņiem nebija derīga slazda, un, labi zinādami, ka pavasarī lāči uzņem tālus gājienus, viņi nesekoja tā pēdām.
Slazdos viņi atrada divas caunas, bet viena jau bija samaitājusies siltā laika dēļ. Viņi uzgāja arī kaut ko jaunu: ienaidnieks bija izlicis savu slazdu virkni, pa daļai izlietādams viņu slazdus. Viņam vajadzēja būt nesen te bijušam: viņš ievācis lomu arī no viņu slazdiem.
Pēdas varēja būt pāris dienu vecas, bet pa mīksto sniegu un dubļiem tām vēl labi varēja sekot. Kuonebs apskatīja šauteni, saknieba lūpas un devās stingri uz priekšu.
«Ko tu gribi, Kuoneb? Saut nevajag!»
«Ja varēšu tikt diezgan tuvu, tad ne,» un sarkanā- daiņa acīs pazibēja drausmīga uguntiņa. Rolfs turēja par izdevīgāku klusēt. Viņš sekoja indiānim.
Trīs jūdžu gājienā viņi redzēja trīs caunu slazdus — nolaidīgs darbs — un tad ieraudzīja pie viena koka baļķiem sakrautu trīsstūri ar ēsmu un citām zīmēm, kas piedzīvojušam medniekam vēstīja, ka te noslēpts liels lāču slazds.
Viņi pienāca gandrīz par vēlu, lai savaldītu nepieļaujamo Skukuma ziņkāri. Viņi turpināja sekojumu vēl vienu vai divi jūdzes un pārliecinājās, ka viņu ienaidnieks ir gan vājš mednieks, bet krietns blandonis, kas labi pazīst visu apvidu.
Ap saules rietu viņi sasniedza savu telti, kas atradās pusceļā no mājas, un palika tur pa nakti. Rolfs pirms guļas vēl izgāja apskatīt debesis un izdzirda tālumā kaut ko skrapstam, par ko ļoti brīnījās, jo nebija vēja un visapkārt valdīja nāves klusums. Arī Skukums sāka ausīties. Bet troksnis vairs neatkārtojās. Otrā rītā mednieki turpināja savu gaitu.
Mežā arvien daudz savādu skaņu: koki čīkst, sīlim vismaz ducis dažādu saucienu, krauklim otrtik; nāk vēl klāt siseņu čirksti, rubeņu, irbju, zosu un pūču kliedzieni. Četrkājainie lielāko tiesu klusē, izņemot sarkano vāveri, kas arvien lēkā un kaut ko melš.
Tālie trokšņi mežā izplatās atbalsīs; dažus var dzirdēt ļoti tālu. Ne dienu, ne nakti nepaiet ne piecas minūtes, kad vērīgā suņa auss nesadzird kāda dīvaina meža trokšņa, čirksta, brīkšķa, kliedziena vai svilpiena. Simtām reižu dienā viņa dzirde uztver to, kas notiek mežā, bet kam bieži — dažreiz pat dienām ilgi — cilvēki nepiegriež nekādas uzmanības. Nekas netiek garām suņa ausij; paša soļi noslāpē daudz trokšņu medniekam, bet suns sadzird tos visus. Kad čirkstiens atkārtojās, Skukuma spalva sacēlās, viņš apstājās, klausījās un sāka dobji rūkt.
Apstājās arī mednieki. Tā dara katrs labs mednieks, kad suns saka: «Stāt!» Nogaidīja kādu minūti. Troksnis atkārtojās. Tas līdzinājās troksnim, kas ceļas vienam kokam trinoties pret otru. Tad Skukums sāka riet: «Vau, vau, vau!»— un devās uz priekšu. «Atpakaļ, muļķīt!» sauca Rolfs.
Bet Skukumam bija pašam sava galva. Gabaliņu paskrējis, viņš apstājās, nolieca galvu un kaut ko apošņāja sniegā. Indiānis noliecās un pacēla kabatas ierīci, ar ko mednieki uzgriež un atlaiž lāču slazda atsperi. To rādīdams, indiānis teica: «Jā! Hogs tagad sprukās!» Bija skaidri noprotams, ka naidīgais mednieks pazaudējis šo nepieciešamo piederumu.
Tas bija akls gadījums, ka viņi to atrada. Skukums aizskrēja tālāk; mednieki dzirdēja viņu tālumā nikni rejam un devās steigšus turp. Viņi nonāca nelielā ielejā. Tur suns jau bija priekšā un pikti rūca uz kaut ko. Mednieki piesteidzās un ieraudzīja sniegā vienā no tām velna mašīnām, ko sauc par lāču slazdiem, savu ienaidnieku Hogu; mednieks bija ar roku un kāju paša uzstādītā slazdā.
Indiāņa acis laistījās Jauns prieks. Bet Rolfu pārņēma šausmas. Viņi stāvēja un skatījās uz slazdā gulošo mednieku, tad pēkšņi — vāja skaņa.
«Viņš vēl ir dzīvs, ātrāk!» kliedza Rolfs.
Indiānis nesteidzās, bet piegāja klāt. Viņš bija noņēmies atriebties, kādēļ tad lai steigtos palīgā?
Nežēlīgie tērauda žokļi bija sažņauguši mednieka celi un labo roku. Vispirms vajadzēja viņu atbrīvot. Bet kā lai to izdara? Nav tāda cilvēka, kas ar savu spēku vien varētu attaisīt šā slazda knaibles. Bet ir taču atgrieznis!
«Kuoneb, palīdzi jel viņam! Dieva dēļ palīdzi!» izmisis sauca Rolfs. Viss naids bija aizmirsts. Rolfs redzēja tikai lielās mokās mirstošu cilvēku.
Brītiņu padomājis, indiānis steigšus piegāja un pielika atgriezni. Saprātīgi rīkodamies, viņš saviem stiprajiem pirkstiem drīz atgrieza vienu atsperi, bet ko lai dara ar otro? Viņiem tikai viens darba rīks. Viņi ņēma garo aļņādas siksnu, ko arvien nesa sev līdzi, un aptina to vairāk reižu ap atgriezto atsperi, lai to saturētu. Tad noņēma atgriezni un pielika pie otras atsperes; arī tā atkrita, un slazds bija vaļā. Indiānis atplēta to plašāk un uzmanīgi izvilka celi un roku; nu mednieks bija brīvs. Bet viņš likās vairāk beigts nekā dzīvs; palīdzība šķita nākusi par vēlu.
Rolfs izklāja zemē savus svārkus, kur Hogam gulēt. Indiānis uzkūra uguni. Pēc ceturtdaļstundas tēja bija uzvārīta. Viņi pūlējās to pamazām liet cietējam mutē. No viņa krūts izlauzās klusa nopūta.
Laiks nebija auksts. Mednieks slazdā nevarēja nosalt: viņš bija tikai sastindzis un zaudējis samaņu. Siltums, karsta tēja, viegla masāža — un viņš atžilba, bet pēc stundas bija jau tā atspirdzis, ka varēja runāt. Vājā balsī un aprautos vārdos viņš stāstīja:
«Va-m-m-, Vakar — ne; priekš divām vai trim dienām — m-m-m-m-m — nezinu; gāju apskatīt slazdus — lāču slazdus. Nelaimējās — m-m-m-m—(jā, gribētos kā cita; vai nav viskija?) m-m-m. Nekā — nevienā slazdā — un kā pienāku pie šā — o-o — m-m — redzu — ēsmu aiznesuši putni un plauktiņš — m-m-m (jā, tas ir labāks)— plauktiņš tukšs. Eju to apsegt — priežu zariem — citu dabūt nevarēju — m-m-m-m — liecos pāri — gribu aizsegt arī otru pusi — paslīd kāja — ledus — tikai ledus, un — m-m-m-m — zaudēju līdzsvaru — celis atsitas pret plauktiņu — ak dievs!— kādas man sāpes!— m-m-m — man sažņaudza celi un — r-r-roku.»
Viņa balss saruka līdz čukstam un tad notrūka; viņš likās zaudējam samaņu. Kuonebs piecēlās, lai viņu atbalstītu. Uzmezdams acis Rolfam, indiānis kratīja galvu, it kā gribēdams teikt, ka viss jau galā. Bet šim klaidonim bija īsta mežinieka izturība; lai gan viņš bija ļoti samocīts, tomēr atkal atžilba. Viņam deva karstu tēju, un viņš sāka atkal stāstīt:
«Viena roka bija vaļā un — un — un varētu — m- m — bet nebija atgriežņa — biju pazaudējis — kaut kur — m-m-m-m. Tad kliedzu — nezinu — domāju, varbūt kāds dzirdēs — man kļuva vieglāk — kad kliedzu — m-m-m. Klausieties — dzeniet suni — prom — lūdzu. Nezinu — man likās vesela nedēļa — varbūt — biju nemaņā — m-m-m. Kliedzu — kad varēju.»
Ilgāku laiku klusums. Beidzot Rolfs sacīja: «Man liekas, ka naktī dzirdēju tavu kliedzienu, kad bijām tur augšā. Un arī suns to dzirdēja. Atļauj mazliet pagriezt tavu kāju!»
«M-m-m — jā — tā ir labāk — saki — tu taču esi baltais — vai ne? Tu mani neatstāsi?»
«Nē, tev nav ko uztraukties, mēs paliksim pie tevis.» Hogs kaut ko nomurmināja, bet to nevarēja saprast. Viņš aizvēra acis. Tad pēc ilgāka laika viņš bailīgi pavērās apkārt un sāka atkal runāt:
«Sakiet — esmu jums daudz ļauna darījis — bet neatstājiet mani te guļam — nepametiet mani.» Asaras ritēja viņam pār vaigiem, un viņš žēli vaidēja. «Es — visu — griezīšu par labu. Tu taču esi baltais, vai ne?»
Kuonebs piecēlās un aizgāja pēc malkas. Mednieks čukstēja: «Man bail no viņa — viņš grib man ko nodarīt. Es tagad esmu vecs, vārgs vīrs. Ja arī visu to — pārcietīšu — m-m-m-m — taču vairs nevarēšu iet. Palikšu kropls visu mūžu.»
Viņš atkal klusēja un tad turpināja: «Saki — kas ir šodien? Piektdiena! Es — esmu te — divi dienas — m-m-m. Domāju, ka pagājusi vesela nedēļa. Kad — suns pieskrēja — m-m-m-m — domāju, ka vilks. O-ā, bija puslīdz vienalga. M-m-m — saki, tu mani nepametīsi — tāpēc ka — ka — esmu bijis — tik ļauns — pret jums? Man jau no tam uznākusi tā nelaime.»
Viņš atkal iegrima drūmās domās un tad pēkšņi sāka skaļi un ilgi kliegt; tādu kliedzienu viņi bija dzirdējuši nakti. Suns ierūcās, un mednieki nodrebēja. Nelaimīgā acis sāka nemierīgi skraidīt; bija klāt murgi.
Kuonebs vērās uz austrumiem, taisīja saules zīmi un pakratīja galvu uz mednieka pusi. Rolfs saprata: viņš ar to grib teikt, ka Hogs vairs nekad neredzēs sauli uzlecam. Bet indiānis maldījās.
Nakts pagāja, nāvei cīnoties ar mežinieka sīksto dzīvību. Bet, rītam austot, nāve bija pieveikta un atkāpās. Kad uzlēca saule, slimnieka spēki acīmredzot pieauga. Par viņa dzīvību vairs nebija jābaidās.
Rolfs sacīja Kuonebam: «Kurp lai viņu nesam? Labāk būs, ja tu aiziesi uz māju un atvilksi ragaviņas; varēsim viņu aizvilkt uz mūsu būdu.»
Tad sarunā iejaucās slimnieks: «Sakiet — vai neņemsit mani tūliņ līdzi? Ak — man gribas uz māju. Man liekas, savā mājā būs vislabāk. Manējie dzīvo pie Muzupes. No turienes es vairs laukā netiktu.»
Ar «turieni» viņš apzīmēja būdu pie indiāņa ezera un it kā neviļus uzmeta īsu skatu sarkanādaiņa vienaldzīgajai sejai.
«Vai tev būdā ir ragaviņas?» vaicāja Rolfs.
«Jā — diezgan labas — uz jumta — klausies,» viņš klusu čukstēja Rolfam, «lai viņš iet tām pakaļ — tu viņu neatstāj pie manis — viņš mani nositīs.» Mednieks trīcēja no bailēm un klusu raudāja, pats sevi nožēlodams.
Kuonebs devās ceļā. Viņi redzēja, kā indiāņa garais, muskuļainais stāvs veikli soļo pa kalnu lejup, top arvien mazāks un beidzot izgaist tālē.