Pēc pāris stundām indiānis bija sasniedzis mednieka būdu un bez šaubām un mulsas sāka to izmeklēt. Ragaviņas viņš tiešām atrada uz jumta, un tās bija vēl labi lietājamas, lai gan to īpašnieks bija pavisam nelietājams cilvēks.
Būdas augšā viņš atrada vairākus ādu saiņus, kas bija pakārti pie spārēm; ādu nebija visai daudz, jo tās iegūstamas tikai grūtā darbā. Viņš tās aizdomīgi apskatīja un nemaz nebrīnījās, ieraudzīdams savu lūša ādu; tā bija viegli pazīstama, lai gan jau izkaltēta, jo tai nebija neviena cauruma. Citā sainī viņš atrada savu bebru, kas pats savas vainas dēļ bija dabūjis galu: šķērsām pāri mugurai bija melna svītra. Par caunu ādām nebija nekādu pierādījumu, lai gan viņam bija stipras aizdomas, ka lielākā daļa nāk no viņu slazdiem.
Viņš uzklāja uz ragaviņām Hoga segas un steidzās atpakaļ uz to vietu, kur bija atstājis kalnos abus medniekus.
Skukums skrēja viņam lielu gabalu pretī, jo tam laikam nepatika uzturēties Hoga sabiedrībā.
Hogs pa to laiku bija bez bailēm izrunājies ar Rolfu un izsūdzējis tam savas bēdas, bet stipri samulsa, ieraudzīdams atgriežamies indiāni.
Mednieki ieguldīja ievainoto ragaviņās un devās ceļā. Vietām jau bija pavisam kaila zeme un diezgan grūti vilkt ragaviņas, bet, par laimi, visu laiku nācās iet lejup. Pēc stundām četrām viņi sasniedza Hoga būdu.
Te mednieki vispirms novietoja slimnieku gultā; Rolfs sāka gatavot pusdienu, Kuonebs skaldīja malku.
Viņi ēda žāvētu gaļu ar sausiņiem un padzēra tēju. Visi tūdaļ jutās labāk. Hogs atžirga un sāka atgūt pats sevi. Viņš runāja pilnīgi brīvi un gandrīz jautri. Kuonebs pa to laiku sēdēja pavisam klusu, pīpēja savu pīpi un nenolaida acu no uguns; viņam pie kājām gulēja Skukums.
Pēc laba laika indiānis pēkšņi pagriezās pret mednieku un, ar pīpes kātu uz ādām rādīdams, prasīja:
«Kuras no tām pieder mums?»
Hogs papriekš satrūkās, bet tad īgni atbildēja:
«Nezinu, ko tu domā. Esmu ļoti slims. Aizvediet mani uz Laijonfelsu un ņemiet visu, kas te ir.» Un viņš sāka raudāt.
Rolfs, galvu kratīdams, paskatījās Kuonebā un tad teica slimajam:
«Neuztraucies; mēs darīsim visu, kas vajadzīgs. Vai tev ir laba laiva?»
«Jā, diezgan laba. Tikai drusku jāpielāpa.»
Nakts pagāja diezgan mierīgi; slimais pamodās tikai divas reizes un prasīja dzert. Rītā viņš jau jutās daudz labāk un sāka pat runāt par to, kā iekārtoties turpmāk.
Pirmā izdevīgā gadījumā viņš čukstēja Rolfam ausī:
«Vai nevari viņu aizsūtīt kaut kur projām? Es daudz labāk paliktu ar tevi vienu pašu.»
Rolfs neatbildēja.
«Klausies,» Hogs turpināja, «klausies, jauno med- niek, kā tevi sauc?»
«Par Rolfu Kiteringu.»
«Paklau, Rolf, nogaidīsim nedēļu vai dienas desmit, kamēr izkūst ledus; tad es varēšu doties ceļā. No šejienes līdz Laijonfelsai ir tikai divas krāces.»
Ienāca Kuonebs, saruna apklusa. Pēc brītiņa Hogs turpināja:
«Muzupe ir kuģojama — pa to labi braukt. Pēc piecām dienām būsim galā; manējie dzīvo Laijonfelsā.»
Viņš noklusēja, ka viņa savējie ir sieva un dēls, kurus viņš pametis, bet kas būtu labi tagad, kad viņš kopjams.
Rolfs klausījās, brīnīdamies un nezinādams, ko darīt.
«Paklau, es tev atdošu visas tās ādas, ja tu mani aizvedīsi turp.»
Rolfs uzmeta viņam skatu, kas vaicāja: «Tu gan laikam domā mums nozagtās ādas?»
Saruna atkal apklusa, jo ienāca Kuonebs.
Rolfs gāja ārā un aicināja līdzi arī indiāni. Viņi ilgi apspriedās savā starpā. Kad Rolfs atkal ienāca iekšā, slimais viņam sacīja:
«Paliec pie manis un aizved mani uz māju. Es tev atdošu par to savu šauteni.» Pēc brītiņa viņš piemetināja: «Un arī savus slazdus un laivu.»
«Es palikšu pie tevis,» sacīja Rolfs. «Un pēc nedēļām divām mēs tevi aizvedīsim uz Laijonfelsu. Domāju, ka tu varēsi mums rādīt ceļu.»
«Par to tu varēsi paturēt visas ādas,» sacīja mednieks, rādīdams zagto mantu, «un tik tiešām — kā Dievs debesīs — šautene piederēs tev, kad būsit mani aizveduši mājā.»
Nu viss bija norunāts, bet Kuonebam vēl vajadzēja aiziet uz savu būdu. Viņš domāja, ko iesākt. Nest jauno ādu saini uz būdu vai atnest visas vecās ādas no būdas šurp un tad aizvest visas uz Laijonfelsu?
To pārdomāja arī Rolfs. Viņš bija jau redzējis savā mūžā daudz ļaunu cilvēku un pieskaitīja pie tiem arī Hogu. Aizvest visu savu mantu pie Hoga piederīgiem, kas galu galā varētu to uzlūkot par savu, bija pārāk bīstami. Viņš sacīja:
«Kuoneb, nenāc atpakaļ agrāk par desmit dienām. Uz Laijonfelsu daudz ādu neņemsim, tikai tik daudz, lai varētu iegādāties to, kas vajadzīgs uzturam. Citas noslēp labi; ar tām vēlāk brauksim pie Vorrena. No tā dabūsim, cik pienākas; kas zina, kā būs Laijonfelsā.»
Viņi izņēma lūša, bebra un kādu duci caunas ādu, lai atstātu te, un citas visas sasēja sainī. Kuonebs cēla saini plecos un, Skukuma pavadīts, kāpa kalnā, kur drīz vien pazuda mežā.
Gausi vilkās šīs desmit dienas. Hogs bija pārmaiņus nesaticīgs, raudulīgs, saīdzis un arī līdz riebumam glaimīgs; viņš arvien centās nodrošināties, lai ar viņu labi apietas, piedāvāja ādas, šauteni un laivu.
Labā laikā Rolfs arvien devās prom no būdas. Reiz viņš paņēma Hoga šauteni un klaiņoja gar upi. Apmēram pusjūdzes nogājis, viņš pienāca pie liela bebru dīķa. Viņš gāja tam apkārt un ieraudzīja slazdā noslīkušu bebru. Šo slazdu viņš pazina par savu, jo uz tā bija Rolfa paša ievīlētās zīmes """. Pēc tam viņš atrada otru slazdu, kurā vairs bija tikai bebra kāja, un tūliņ pēc tam trešo. Beidzot bija rokā visi seši slazdi. Viņš lika mugurā visus sešus slazdus un arī bebru un gāja atpakaļ uz būdu. Te viņu sagaidīja Hogs ar veselu sūdzību straumi:
«Tev nevajaga mani atstāt vienu. Es tev labi samaksāšu. Negribu jau nekā par velti,»— un tā tālāk.
«Skaties, ko es atradu,» sacīja Rolfs, rādīdams bebru. «Un te vēl,» viņš rādīja slazdus. «Vai nav dīvaini? Mums bija seši gluži tādi pat slazdi; es tos apzīmēju gluži tā, kā šie apzīmēti. Un pēkšņi tie visi seši pazuda, un pēdas sniegā veda taisni uz šo būdu. Vai tev tuvumā nav kādu manīgu kaimiņu, ko?»
Mednieks skatījās viņā sabozies.
«Deru, ka to izdarījis Bills Haukinss,» viņš nomurmināja un nogrima drūmās domās.