Atpakaļ braucot, medniekiem nebija nekādu piedzīvojumu, lai gan nācās visu laiku airēt pret straumi. Meža iedzīvotājam pietiek vienas reizes brauciena, lai ceļš paliktu atmiņā uz visiem laikiem. Mednieki neap- maldījās un, tā kā viņiem nebija nekādas smagas kravas, tad ātri varēja to pārnēsāt, un jau pēc divām dienām bija pie Hoga būdas, kuru tūliņ pārņēma savā īpašumā.
Vispirms viņi sameklēja visas vērtīgās lietas, kuru gan nebija daudz, jo ādas un gultas drēbes bija jau aizvestas, palikuši tikai daži slazdi un trauki. To visu salika saiņos. Uz māju bija jāiet pa kalnainu vietu, tāpēc laivu viņi noslēpa priežu biezokni ap ceturtdaļ- jūdzes no upes. Kad viņi jau taisījās celt mugurā saiņus, Kuonebs aizkūpināja pīpi un Rolfs sacīja:
«Klau, Kuoneb! Tas vīrelis, ko redzējām Felsā, laikam sauca sevi par Hoga draugu. Tas var atnākt šurp un sagādāt mums daudz raižu, ja neaizvadām viņu projām. Vai mums labāk šo nenodedzināt?» Viņš rādīja uz būdu.
«Jā!» atbildēja indiānis.
Viņi salasīja žagarus un bērza tāsis, sakrāva būdā pie sienas un salika virsū malku. Kuonebs izņēma kramu un šķiltavas, uzšķīla uguni un aizdedzināja tāsis. Tās iesprakšķējās, liesmas tūliņ apņēma sausos, sveķainos baļķus, un biezi dūmi sāka velties ārā pa durvīm, logiem un dūmvadu. Skukums stāvēja notālēm un stipri rēja.
Mednieki cēla saiņus mugurā un sāka iet pa nogāzi. Pēc stundas viņi jau bija klinšainā paugura galā un, apmetušies tur atpūsties, ilgi raudzījās uz biezajiem, melnajiem dūmiem, kas tālu lejā stīdza uz visām pusēm.
Nakti viņi pavadīja mežā, bet otrā dienā priecīgi nonāca savā būdā pie ezera.
Pa ceļam viņi bija redzējuši daudz ajņu pēdu. Tā kā gaļas vairs nebija, tad Rolfs ierunājās, ka vajadzētu iet medīt.
Ziemu arvien iet bojā daudz aļņu: daži nonīkst salā un badā, daudzi krīt par laupījumu plēsīgiem zvēriem un medniekiem. Uz aprīļa mēnesi viņu skaits stipri sarūk, un, ejot uz labu laimi, nav ko cerēt alni sastapt. Sekmējas tikai tad, ja prot dzīt pēdas.
Katrs var sekot aļņa pēdas ziemu sniegā. Nav grūti sekot vienam alnim, kad tas gājis pa miklu zemi un tuvumā nav citu pēdu. Bet ir māksla atrast aļņa pēdas, kad zeme klinšaina un sausām lapām klāta, un tām sekot, ja krustojas un šķērsojas simtiem aļņu pēdu.
Redze Rolfam bija labāka nekā Kuonebam, bet viņam vairāk piedzīvojumu, un tāpēc Kuonebs uzņēmās vadību. Mednieki izvēlējās svaigas aļņu tēviņa pēdas, jo neviens labs mednieks šai laikā nešauj mātītes. No pēdu lieluma un apaļuma viņi atskārta, ka tās ir ragaiņa pēdas.
Rolfs vairāk reižu atkārtoja:
«Kuoneb, arī es gribu to iemācīties. Laid mani pa priekšu un apturi, ja novēršos no pēdām.»
Viņi nebija vēl nogājuši ne simt soļu, kad Kuonebs ierūcās un kratīja galvu. Rolfs ar izbrīnu pavērās viņā, jo priekšā bija skaidri saredzamas pēdas.
Kuonebs pateica tikai vienu vienīgu vārdu: «Mātīte!»
Jā! Uzmanīgāk vērodams, Rolfs redzēja, ka šīs pēdas īsākas un soļi mazāki; ieminumiem gali smailāki nekā iepriekšējām pēdām. Rolfs griezās atpakaļ līdz tādai vietai, kur droši pazina agrākās pēdas, un tad arī atrada, kur alnis nogriezies sāņus.
Nu kādu laiku viss gāja labi. Kuonebs un Skukums nāca pakaļ Rolfam, kas jau labi pazina notrulināto ieminumu kreisajā pusē. Beidzot viņi ieraudzīja mēslus, aļņa «zīmi». Tas norādīja, ka alnis te stāvējis, neviena netraucēts. Bet mēsli bija silti; tātad alnis te bijis tikai priekš dažām minūtēm. Tagad bija klāt viskritiskākais brīdis, kad vajadzēja būt sevišķi uzmanīgam.
Bija droša lieta, ka alnis atrodas šāviena atstatumā, un vajadzēja to dabūt redzēt, pirms tas ierauga medniekus.
Skukumu turēja saitē. Rolfam atļāva iet pa priekšu, un viņš līda klusiņām, uzmanīgi sperdams soli pa solim; savas mokasīnos apautās kājas viņš lika zemē tikai tad, kad bija labi apskatījies un atradis noderīgu vietu. Vairāk reižu viņš meta gaisā sausas zāles, lai pārliecinātos, vai vējš vēl labvēlīgs. Beidzot viņš pienāca pie klajumiņa. Ilgi viņš skatījās, neatstādams paslēptuvi, bet tad māja un rādīja Kuonebam, ka alnis pārgājis pāri klajumiņam un tāpēc viņiem jāzogas tam apkārt. Bet vēl viņš vilcinājās un skatījās klajumiņa otrā pusē. Un tur viņš pamanīja pelēkajos zaros kaut ko tumšpelēku; maza, maza kustība, it kā zīlīte pavicinātu asti. Rolfa acis iezīdās šai vietā, un pamazām pelēkumā atplaiksnījās aļņa galvas atveids ar ragiem un kaklu. «Apstājies simt soļu atstatumā un izmanto pirmo gadījumu»— ir vecs mednieku likums. Rolfs tēmēja un izšāva: aļņa stāvs noslīdēja aiz koka zemē. Skukums smilkstēja un lēkāja, gribēdams izzināt, kas noticis. Rolfs savaldīja viņa ziņkāri un pielādēja no jauna šauteni. Vēl viņi nebija alnim piecdesmit soļu tuvumā, kad tas piepeši uzlēca kājās un lieliem lēcieniem drāzās prom. Septiņdesmit piecus soļus noskrējis, tas apstājās un skatījās atpakaļ. Rolfs izšāva otrreiz, un alnis atkal nokrita zemē, bet vēlreiz trūkās augšā un trauca prom.
Mednieki apskatīja abas vietas, kur alnis kritis, bet asinis nekur neredzēja. Izbrīnā viņiem šoreiz medības bija jāpārtrauc, jo mežā jau tumsa krēsla. Skukums gan piedāvāja savus pakalpojumus, lai izpētītu, kas tur ir, bet mednieki devās atpakaļ uz savu būdu.
«Nu, Kuoneb, ko tu teiksi par to?»
Indiānis kratīja galvu:
«Pirmais šāviens laikam tikai ieskrambājis galvu un viņu apstulbinājis; bet otrais — nezinu.»
«Cik noprotu,» Rolfs teica, «šāviens to ķēris, un rīt alnis būs man rokā.»
Otrā rītā Rolfs jau ar gaismiņu bija mežā. Viņš pētīja velti: asinis neredzēja nekur. Sarkana krāsa nav labi saskatāma sausās lapās, zālē un smiltīs; bet uz divām vietām mednieks var droši paļauties: uz akmens un koka viņš redz visu, kas viņu interesē. Rolfs sekoja pēdām, kas bija tapušas neskaidrākas, un vienā klajumā atrada akmeni, uz kura bija asinis. Bet te pēdas ievirzījās aļņu tekā, kur bija daudz pēdu un grūti saskatīt īstās. Rolfs steigšus piegāja pie koka, kas bija nokritis šķērsu pāri tekai, un uz tā ieraudzīja asins pili, kas viņam pateica visu, ko viņš gribēja zināt.
Veselu ceturtdaļu jūdzes viņš gāja pa teku taisni uz priekšu, šad un tad redzēdams naga izspertu zemi, par ko nevarēja gudrs tikt, kā tā radusies. Vienā tādā pēdā viņš ieraudzīja asinis, bet nebija nevienas citas pazīmes, ka alnis ievainots.
Ievainots alnis, kā zināms, arvien skrien pa kalnu lejā. Kuonebs atstāja Rolfu ar Skukumu un uzkāpa kalniņā, cerēdams no turienes ieraudzīt, kur alnis paslēpies.
Vēl pēc pusjūdzes teka sadalījās divi atzarēs, un abās bija ragaiņu pēdas. Rolfs vairs nevarēja pazīt, kuras ir īstās. Viņš pagāja dažus soļus pa vienu, tad pa otru, uzmanīgi apskatīdams ieminumus, bet nevarēja un nevarēja izšķirt, kuri ir ievainotā aļņa.
Nu bija pienācis laiks ķerties pie darba Skukumam. Līdz šim viņam nekad nebija ļāvuši lenkt alni, un viņš labi zināja, ka tas prieks viņam aizliegts. Tāpēc viņš tagad līksmi laida darbā savu degunu un sekoja tai tekai, kas gāja lejup. Dažus soļus pagājis, viņš apstājās un pavērās Rolfā, it kā gribēdams sacīt: «Ak tu nabaga iesnu pārņemtais radījums! Tu nevari pazīt pat svaigas aļņu pēdas, kas tik labi saožamas? Pēdas ir te; te viņš gājis.»
Rolfs paskatījās uz suni un nodomaja: «Viņš tiešam atradis īstās pēdas.» Nu Rolfs gāja pa šo teku lejup. Drīz viņš atkal ieraudzīja ar nagu izspertu zemi un turpat tuvumā jaunu, vēl nesacietēju.šu raga zaru, kas bija asiņains un resnajā galā pāršķelts.
No šās vietas sākot, bija viegli tālāk meklēt; citu pēdu vairs nebija, tikai vienas, kas veda lejup.
Pienāca Kuonebs un stāstīja, ka aļņa gan neesot saskatījis, bet lejā pie upes pa biezokni skraidot sīļi un kraukļi. Mednieki atstāja pēdas un gāja taisni uz biezokni. Tur viņi uzgāja atkal pēdas un redzēja ari izspārdīto zemi.
Katrs mednieks labi zina, ka tur, kur krūmos klaiņo silis, ir paslēpies kāds dzīvnieks, varbūt arī alnis. Lēnām un pavisam klusu viņi līda pa krūmiem. Piepeši visdziļākajā biezoknī atskanēja troksnis: spēji trūkās augšā alnis. Tas Skukumam bija par daudz. Kā saniknots vilks viņš devās uz priekšu un iekodās aļņa pakaļkājā; alnis nogāzās zemē. Iekām viņš spēja celties, šāviens nobeidza viņa mokas.
Pamatīga apskate noskaidroja visu. Rolfa pirmais šāviens bija ķēris raga zaru, sašķēlis to, atstādams vienā pusē ādu neskartu, un apstulbinājis alni. Otrais šāviens bija ievainojis pakaļkāju. Izspārdītā zeme radusies no tam, ka alnis raudzījis lietāt arī pāršauto kāju; vienā tādā reizē alnis pakritis un krizdams pārrāvis arī to ādas sloksnīti, pie kuras vēl karājies rags.
Rolfam tas bija pirmais mēģinājums lenkt alni pa pēdām; tas viņam rādīja, ka izveicīgam cilvēkam nav grūti sasniegt meža mednieka mākslas kalngalus.