Katram, kas dzīvo mežā, dažreiz gadījies apmaldīties. Vai šis gadījums beidzas laimīgi vai traģiski, tas pilnīgi atkarīgs no tā, kā izturas pats cilvēks, kas kritis šai nelaimē. Tas ir, tā sakot, katra mednieka eksāmens, kurā tam jāpierāda savas zinības, izturība un — kas stāv pāri visam — sava drošsirdība. Kā visi pārbaudījumi, tā arī šis nāk bez iepriekšēja brīdinājuma.
Tai gadā pēkšņi parādījās milzīgi meža baložu bari, un jau pirmajās maija dienās to saradās veseli miljoni. Garās virknēs klīda pa gaisu neskaitāmi baložu pūļi, metās zemē, tekāja apkārt, knābāja un ēda; vēlākās virknes skrēja pāri tiem, kas jau agrāk bija nolaidušies zemē. Viņu galvenā barība bija gobu sēklas, mazi, spārnoti riekstiņi, kas izskatījās kā platmales un bira no kokiem kā krusa. Kad baložu bars iztraucēts pacēlās gaisā, spārni šalca kā jūra vētrā.
Lielākais baložu bars bija nometies zemā vietā uz dienvidaustrumiem no ezera, jo tur auga daudz gobu. Rolfs paņēma stopu un bultas, pārcēlās laivā pāri ezeram un cerēja sašaut cepetim dažus dučus baložu.
Tīri jābrīnās, cik pareizi dažreiz putni prot novērtēt jūsu šaujamā rīka spēju un izvairīties šāvienam, paliekot drošā atstatumā. Uz baložiem var izšaut daudz bultu — un tomēr neķer neviena. Rolfs gāja tālāk un tālāk; viņam arvien bija acu priekšā baložu bari, kas lidoja gaisā un tekāja pa zemi, bet viņš nevarēja tiem tikt klāt šāviena atstatumā. Divu stundu laikā viņš šad un tad uz labu laimi izšāva pa bultai, bet arvien bez panākumiem. Beidzot bulta ķēra vienu balodi; tas nokrita zemē, bet tūliņ uzspurdza, brīdi turējās gaisā, tad atkal nokrita zemē. Rolfs skrēja tam klāt, bet balodis, spārnus plivinādams, lidoja atkal pa zemi tālāk; vai veselu pusstundu Rolfs dzinās pakal balodim, līdz tas beidzot piekusa. Tad Rolfs notēmēja, izšāva bultu, un balodis bija beigts.
Ne visai tālu mežā atskanēja savāds troksnis, it kā vaimanas, it kā smilksti. Rolfs sāka klausīties un zagās turp, vietām rāpdamies pa zemi. Pēc dažām minūtēm viņš redzēja — ko gan vajadzēja jau agrāk noprast —, ka vainīgs viltīgais zilais sīlis.
Rolfs gāja tālāk un pēc kāda brīža pienāca pie gravas, kur bija avotiņš. Viņš pieslēja stopu un bultas pie koka un kāpa lejā padzerties.
Viņš nedabūja piecelties kājās, kad divdesmit soļu atstatu ieraudzīja aļņu māti ar gadu vecu treknu telēnu. Tie stāvēja viņam pretī un nemaz neuztraucās. Rolfam gribējās iegūt telēnu, tāpēc viņš lēni kāpa uz to vietu, kur bija atstājis stopu ar bultām.
Pa to laiku aļņi paskrēja gabaliņu tālāk un vairs nebija bultai sasniedzami. Viņi diezgan ilgi nostāvēja vienā vietā, noskatīdamies mednieka rīcībā. Tiklīdz Rolfs nāca tuvāk, tie paskrēja pāris soļus tālāk.
Nošaut ar bultu alni skaitās par lielu mākslas darbu. Rolfs alka izdarīt šo varoņdarbu un nopūlējās gan šā, gan tā; arvien aļņi bija acu priekšā, tomēr pie šāviena viņš netika.
Beidzot aļņi tapa tramīgi un piepeši aizskrēja. Rolfs nokāpa citā lejā, kurā mudžēja liels baložu bars.
Rolfam jau stipri gribējās ēst. Viņš noplūca spalvas nošautajam balodim, uzšķīla uguni ar šķiltavām, ko arvien nēsāja līdzi, un izcepa iesmā savu putnu. Ieguvis jaunus spēkus, viņš sparīgi devās tālāk.
Laiks bija apmācies; Rolfs nevarēja redzēt sauli, bet nojauta, ka vakars nav tālu, un nolēma iet uz māju.
Tā vieta, kur viņš atradās, bija sveša, un saules stāvokli nevarēja noskārst. Bet Rolfs zināja vispārīgo virzienu un devās ātriem soļiem uz to vietu, kur bija atstājis laivu.
Divas stundas nogājis, viņš sāka brīnīties, ka vēl nemana ezera. Viņš uzmanīgi skatījās pa koku spraugām tālē, bet ezeru tomēr neredzēja mirgojam. Rolfs devās vēl ātrāk uz priekšu.
Pagāja vēl divas stundas, bet no ezera ne vēsts.
Viņš domāja, ka būs virzījies par daudz uz ziemeļiem, un sāka iet uz citu pusi. Nu viņš vietām jau skrēja; bet pagāja vēl viena stunda, un ezera kā nav, tā nav.
Beidzot Rolfs saprata, ka gājis nepareizā virzienā. Viņš uzkāpa kokā, lai apskatītu apkārtni. Pa labi viņš redzēja pakalni. Rolfs gāja turp un pienāca pie gravas. Divas lielas liepas, kas tur auga, likās viņam pazīstamas, un mazu gabaliņu tālāk bija avotiņš, kas izskatījās gluži tāds pat kā tas, pie kura viņš bija dzēris priekš dažām stundām. Padzēries viņš ieraudzīja aļņu un arī cilvēka pēdas. Tās viņš apskatīja uzmanīgi. Jā, bez šaubām, viņa paša pēdas, lai gan tās bija dienvidu un nevis ziemeļu pusē. Rolfs raudzījās pelēkajās debesīs, bet nevarēja iedomāties, kur varētu būt saule. Viņš kāpa kalnā, lai no turienes ko saskatītu. Viņš skrēja arvien ātrāk un ātrāk. Pēc pusstundas mežs tapa retāks un tad atkal biezāks. No kalna lejā nokāpis, viņš atradās gravā — atkal pie tā paša avota, bet nu ziemeļu pusē.
Tas viņu pavisam samulsināja. Tagad viņš saprata, ka ir mežā apmaldījies un grozās ap vienu un to pašu vietu.
Likās, it kā avots grieztos ap viņu, parādīdamies gan ziemeļu, gan dienvidu pusē. Viņa pirmās domas bija skriet uz to pusi, kas tagad likās par ziemeļrietumiem. Viņš sāka pētīt kokus: ziemeļpusē tiem vajaga būt vairāk sūnu. Pareiza doma, ja vien visi koki būtu pavisam taisni noauguši un atrastos vienādā laika ietekmē. Bet diemžēl tā nebija; viens liecās uz šo, otrs uz to pusi, un, skatoties pēc tā, kurā pusē pieaudzis vairāk sūnu, ar līdzīgām tiesībām par ziemeļiem varētu uzskatīt visas puses. Viņš skatījās smuidro egļu galotnēs, kas pēc nostāstiem arvien sliecoties uz austrumiem, bet, kā par spīti, tagad, šķiet, viņu starpā bija radušās lielas domstarpības par to, kurā pusē austrumi.
Rolfs samulsa arvien vairāk un vairāk. Viņš bija gan drošsirdīgs zēns, bet viņu pārņēma bailes, iedomājoties, ka atrodas tālu no nometnes: viņš var kliegt, cik grib, tur viņa balss nebūs sadzirdama, un mežā zemi sedz sausas lapas, kurās nepaliek nekādu pēdu; bez citu palīdzības viņš no šā šausmīgā avota nevar tikt projām. Viņam jau noreiba galva, bet ienāca prātā Kuoneba agrāk teiktie vārdi: «Nebīsties, kad kādreiz būsi apmaldījies. Neviens, kas apmaldījies, vēl badā nav nomiris, un tik auksts arī nav, ka varētu nosalt. Nogalināt var tikai bailes. Nepadodies bailēm, tad viss beigsies labi.»
Tāpēc viņš nedevās vis akli uz priekšu, bet apsēdās un sāka domāt.
«Es gāju visu dienu no laivas uz dienvidaustrumiem,» viņš teica pats sev. Bet tūdaļ apklusa, it kā kāds viņam būtu iesitis pa pieri; viņš uzreiz atcerējās, ka visu dienu sauli nemaz nav dabūjis redzēt. Vai pareizs viņa uzskats, ka arvien gājis uz dienvidaustrumiem? Doma, ka varētu būt kļūdījies, bija tik drausmīga, ka varēja samulsināt kuru katru. Bet Rolfs domāja: «Lai arī būtu kļūdījies, tikai nebīties! Tad viss vēl būs labi. Uz rītu debess noskaidrosies.»
Viņam tā sēdot un domājot, tuvējā kokā iekrekšķējās sarkanā vāvere; mazais, drošais dzīvnieciņš lēca lejup arvien tuvāk un tuvāk, skaļi krekšķinot izpauzdams savu nepatiku, ka viņa īpašumos ielauzies svešinieks.
Rolfs paņēma stopu, un, kad putnu bulta krita zemē, tai līdzi krita arī vāvere. Rolfs iebāza to kabatā un nolēma pagatavot sev vakariņās.
Uznāca krēsla, un Rolfs rīkoja sev guļasvietu.
Kamēr vēl varēja redzēt, viņš sameklēja sausu kurināmo un salika to aizvēnī; tad no priežu zariem uztaisīja sev gultu. Ar šķiltavām uzšķīlis uguni, viņš aizdedzināja tāsis, iekūra ugunskuru un sāka justies labāk. Nekas tā nenomierina apmaldījušos cilvēku kā jautri sprēgājošs ugunskurs.
No pašas ādā izceptās vāveres iznāca gardas vakariņas; tad viņš mierīgi likās uz guļu, saritinājās un cieši aizmiga. Nakts būtu pagājusi mierīgi bez jebkādiem starpgadījumiem, ja laiks nekļūtu aukstāks. Rolfam sāka salt, un viņš atmodās; žagari bija sadeguši, un uguns dzisa. Nu bija bieži jāceļas un jākurina uguns.
Otrā rītā, gaismai austot, viss mežs nodārdēja, it kā vētrai brāžot; tūliņ pēc tam visur mudžēja baloži.
Rolfam nu bija jārūpējas pašam par sevi, tāpēc viņš paņēma stbpu un bultas un gāja medīt. Šoreiz viņam '-^k uz 5ma idīja -laime — un pirmajā šāvienā krita liels, ļļ&trekns balodis. Otrā bulta pāršāva citam balodim ^Mjpārnu, un balodis iespurdza krūmos. Rolfs skrēja viņam pakaļ, bet balodis, gan uzspurgdams gaisā, gan skriedams pa zemi, turējās tādā atstatumā, ka to nevarēja saķert. Rolfs iekaisa, un viņam paslīdēja kāja. Viņš paklupa, ievēlās gravā un atsitās pret akmeni. Viena kāja saliecās, un viņš jau sāka domāsi ka tā lauzta — stilbā dega smeldzīgas sāpes. Bet piecēlies viņš redzēja, ka kauls nav lūzis, bet kāja izmežģīta locītavā. Viņa stāvoklis nu palika pavisam kļūmīgs: viņš bija kropls un nevarēja labi paiet.
Tomēr viņš nošāva vēl vienu balodi un gausi, gausi, gandrīz rāpus piekļuva pie ugunskura. Tomēr; jo vairāk viņš pārdomāja, kādā nelaimē iestidzis, jo skumjāks un šaubīgāks tapa viņa prāts.
«Cilvēkam jākaunas tikai vienas lietas — baiļu!»— un: «Izeja būs arvien!» Tādas domas ienāca viņam prātā un saviļņoja visu viņa dvēseli. Pirmais izteiciens bija nācis no Kuoneba, otrais no vecā Silvanija. Jā, izeja būs arvien, un drošsirdīgais to allaž atradīs.
Rolfs noplūca putnus un izcepa tos; vienu viņš apēda tūliņ brokastā, bet otro atstāja pusdienām, jo nebija šaubu, ka arī pusdienas būs jātur šai pašā vietā. Sēdēdams viņš pamanīja, ka brīžiem viņam lido pāri nelieli meža pīļu bari, kas dodas uz ziemeļiem. Beidzot nu jau pavisam skaidrajās debesīs atmirdza saules lēkts, un tad parādījās pati saule, bet tai pusē, kuru viņš vakar bija noturējis par rietumiem.
Tikai tagad viņš atģida, kurp lido pīles; tās steidza uz dienvidaustrumu lielo ezeru un plašajām pļavām. Ja viņš tagad spētu paiet, vajadzētu tikai sekot pīlēm. Bet kāja bija uztūkuši un slimāka. Dažas dienas un pat nedēļu nebija ko domāt par iešanu. Rolfam bija jāsaņem visi dvēseles spēki, lai nekristu zemē un nesāktu šņukstēt.
Atkal viņa acu priekšā iznira vecā, labsirdīgā pioniera tēls ar pelēkzilajām acīm, un atkal skanēja ausīs tā vārdi: «Tai pašā brīdī, kad viss ap tevi liekas tumšs un drūms, tevi gaida kāds prieks; esi tikai neatlaidīgs, mierīgs un labs, tad droši vien kaut kas notiks un atkal nolīdzinās ceļu. Izeja bus arvien, vajaga tikai but drošsirdīgam un to atrast.» —•
Bet kur tagad izeja? Viņš nomirs badā un salā, iekām viņu uzies Kuonebs; un atkal viņu pārņēma bailes. Ja varētu draugam padod kādu zīmi! Viņš pāris reižu iekliedzās klusā cerībā, ka varbūt lēnā vēsma aiznesīs viņa kliedzienu vēlamajā virzienā, bet, balsij izgaistot, mēmais mežs atkal iegrima iepriekšējā klusumā.
Tad viņam pēkšņi ienāca prātā Kuoneba nostāsts, kā tas reiz, mazs būdams, nomaldījies un nodzīvojis trīs dienas mežā. Viņam toreiz bijis tikai desmit gadu. Viņš tad sakūris lielu uguni, lai no tās paceļas liels dūmu stabs, un ar to devis piederīgiem iespēju sevi atrast. Jā, indiāņiem divi dūmu stabi apzīmē: «esmu apmaldījies», «atrodos grūtos apstākļos».
Rolfam radās jauna cerība. Gandrīz rāpus viņš nokļuva gabaliņu nost no savas mazās nometnes, uzkūra uguni un salika virsū satrunējušus kokus un zaļus zarus. Biezi, balti dūmi pacēlās gaisā un stīdza pāri koku galotnēm.
Tad viņš ar lielām pūlēm aizrāpoja simt soļu tālāk un sakūra tādu pat uguni, kas deva biezus dūmus. Nu viņš bija izdarījis visu, ko spēja, un atlika tikai nogaidīt.
Pie pašas nometnes koka zarā tupēja trekns balodis, kas bija atšķīries no bara. Rolfs laida bultu, un nākamajā mirklī balodis bija viņam rokā. Par nākamām pusdienām vairs nebija ko bēdāt.
Balodi tīrīdams, viņš atrada, ka tam kuņģis pilns sidrabaino, spārnoto gobas sēklu. Iekšas izņēmis, viņš sabāza balodī šīs sēklas, labi zinādams, ka tās ir gardas un nāks par labu baloža cepetim.
Pagāja vesela stunda. Rolfam bija jāiet uz tālāko ugunskuru, kas taisījās jau izdzist. Iedams viņš apskatījās pēc stipras vēzdas, uz kuras varētu atspiesties. Viņam ienāca prātā Hogs, kas staigāja ar vienu kāju un divi kruķiem.
«Tā būs labāk, tā arī es darīšu!» viņš iesaucās.
Un viņš sāka meklēt sev kruķus. Kokos tādu bija daudz, bet tie visi par augstu, nevarēja tikt klāt. Pagāja diezgan ilgs laiks, iekām viņš saskatīja noderīgu zaru, ko varēja aizkacēt ar nazi. Viņš nostrādāja veselu stundu, taisīdams kruķus. Tad pēkšņi viņš izdzirda skaņu, no kuras nodrebēja sirds. Tālu ziemeļos atskanēja klusu, bet sadzirdami:
«Ei-ho-o! Ei-ho-o!»
Rolfam izkrita no rokām nazis; viņš klausījās, instinktīvi atplētis muti, no kam bungplēvīte top vaļā no spiediena un skaņas labāk sadzirdamas. Atkal atskanēja: «Ei-ho-o!» Nu vairs nebija šaubu. Rolfs kliedza no visa spēka:
«Ei-ho-o! Ei-ho-o!»
Pēc minūtēm desmit izdzirdēja skaļu: «Vau, vau!»— un tūliņ no biezokņa izskrēja Skukums un sāka lēkāt ap viņu, it kā gribēdams teikt, ka viņš jau visu zina. Drīz parādījās arī Kuonebs.
«A, manu zēn!» viņš teica, sniegdams Rolfam roku. «Jā, tu esi rīkojies pareizi,» viņš rādīja uz kūpošo ugunskuru. «Es sapratu, ka esi likstā.»
«Jā,» atteica Rolfs, rādīdams savu satūkušo kāju.
Indiānis paņēma zēnu klēpī un aiznesa uz mazo nometni. Te viņš izņēma no neliela saiņa maizi un tēju un sagatavoja abiem azaidu. Ēzdami viņi pārstāstīja savus piedzīvojumus.
«Biju lielās raizēs, kad tevi vakar vakarā nesagaidīju mājā, jo tev nebija ne ēdiena, ne segas. Nevarēju gulēt. Gaismiņai austot, kāpu kalnā un ilgi skatījos uz dienvidaustrumiem, jo tai virzienā tu aizbrauci laivā. Neredzēju nekā. Tad uzkāpu vēl augstākā kalnā, no kura varēja pārredzēt ziemeļaustrumus. Tur ieraudzīju dūmu stabus un dabūju zināt, ka mans dēls vēl dzīvs.»
«Tu domā, ka es atrodos uz ziemeļaustrumiem no mūsu būdas?»
«Apmēram četras jūdzes. Man pagāja daudz laika, iekām tiku te, jo vajadzēja iet pēc laivas, lai varētu atbraukt.»
«Kāpēc pēc laivas?» izbrīnījies prasīja Rolfs.
«Tu atrodies tikai pusjūdzes atstatumā no Džezupa upes,» bija atbilde. «Drīz aizvedīšu tevi mājā.»
Sākumā Rolfs negribēja ticēt, bet drīz pārliecinājās, ka tā ir. Ar cirvi viņi pataisīja divus labus kruķus un tad sāka iet.
Pēc apmēram divdesmit minūtēm viņi jau sēdēja laivā un vēl pēc stundas savā mājā.
Rolfs ilgi pārdomāja notikušo. Tai brīdī, kad vairs nebija nekādas cerības, bija parādījusies izeja — un pavisam vienkārša, dabiska un lietderīga. Jā, visu mūžu viņš neaizmirsīs: «Izeja būs arvien; vajaga tikai būt drošsirdīgam un to atrast.»