Rolfs tikai tagad saprata, ka viņa tēvocis ir zaķapastala. Bet viņš ari apzinājās, ka darījis nepareizi, pamezdams fermu un atstādams krustmāti vienu bez palīga. Lai notiek kas notikdams, viņš nolēma atgriezties fermā. Rolfs nemaz nemēģināja taisnoties, kad krustmāte saņēma viņu ar lamu krusu. Viņš būtu gluži pārsteigts, ja nedzirdētu šo lamu. Zēns jau bija pieradis, ka viņu vienmēr bar. Klusēdams viņš cītīgi ķērās pie darba.
Mikijs atgriezās vēlu vakarā. Viņš bija vedis malku uz Hortonu un tāpēc arī braucis gar Kuoneba vigvamu. Viņš bija krietni piesūcies un izskatījās tik nožēlojams, ka nespēja parunāt ne vārda, tikai rūca kaut ko zem deguna.
Nākošā dienā bija jūtams, ka tuvojas negaiss. Rolfs dzirdēja tēvoci lādamies: «Nepateicīgais nelietis . . . nav nozīmes viņu ilgāk paturēt.» Pēc tam tēvocis nekā vairs neteica un arī Rolfu neaiztika; arī krustmāte divas dienas neteica ne vārda. Trešajā naktī Mikijs pazuda un atgriezās otrā rītā līdz ar svešu vīru. Viņi pārnesa grozu ar vistām un aizliedza Rolfam tuvoties zirgu kūtij. Zēns arī visu rītu nepiegāja pie kūts, bet viņam izdevās iemest skatu kūtī vēlāk, kad viņš uzkāpa kūtsaugšā. Viņš ieraudzīja jaunu, skaistu zirgu. Otrā rītā kūts bija vajā un tukša.
Nākošā naktī tēvocis un viņa draugs žūpoja ar dažiem nepazīstamiem vīriem. Rolfs vēl negulēja, klausījās dzērāju sarunās, daudz ko nesaprata un tomēr sāka šo to nojēgt. . . «Nakti vienmēr labāk strādāt nekā dienu,» teica tēvocis. Tad kāds pieminēja viņa vārdu, un viņš dzirdēja sakām: «Jāiet tik augšā un krietni jāsamizo.» Rolfs saprata, ka piedzērušie ar veco nelieti priekšgalā taisās viņu piekaut. Viņš dzirdēja smagus soļus uz kāpnēm un vārdus: «Ņemiet šo rungu!» Rolfs saprata, ka viņam draud nāves briesmas, jo žūpas bija gluži traki savā dzērumā. Viņš ātri izlēca no gultas, aizslēdza durvis, saritināja paklāju un ieguldīja gultā. Tad viņš paņēma savas drēbes un izlīda pa logu. Viņš nolieca galvu zem palodzes un atbalstījās ar kājām pret sienu. Tādā stāvoklī viņš gaidīja, kas būs tālāk. Viņš dzirdēja žūpu gārdzošo elpu, kad tie kāpa augšup. .. Kāds satvēra durvju rokturi . . . atskanēja vairākas balsis, un durvis atdarījās. Istabā ienāca divi vai trīs vīri. Viņu sejas Rolfs nevarēja redzēt, bet juta, ka viens no tiem ir tēvocis. Viņi metās pie gultas un sāka tik nežēlīgi dauzīt nūjām un pātagām saritināto paklāju, ka Rolfam sadragātu visus kaulus, ja viņš būtu paklāja vietā. Nelieši skaļi smējās, it kā tas būtu smalks joks. Rolfs bija diezgan redzējis. Viņš ātri nolēca zemē un sāka skriet ko nagi nes. Viņš juta, ka atstāj šo māju uz visiem laikiem.
Bet kur lai iet? Viņš gluži neviļus sāka iet uz Ri- dingas pusi, vienīgo vietu, kuru viņš pazina. Bet viņš nebija nogājis ne jūdzi, kad izdzirda suņa rejas mežā gar Ezemukas rietumu nomali. Viņš gāja uz to pusi, kur rēja suns. Ieraudzījis suni, viņš trīs reizes iesaucās, un Kuonebs viņam atbildēja.
«Es aizgāju pavisam no turienes,» sacīja Rolfs. «Viņi gribēja šonakt mani nosist. Vai es varu palikt pāris dienas tavā vigvamā?»
«Jā. Nāc iekšā,» atbildēja indiānis.
Tā bija pirmā nakts, kad Rolfs gulēja zem atklātām debesīm, vigvama aizsardzībā. Viņš gulēja ilgi un nezināja, kas notiek pasaulē, kamēr Kuonebs teica, ka laiks brokastot.