«Nibovaka!» Kuonebs sauca Rolfu par Nibovaku vienmēr, kad viņu pārsteidza zēna apķērība. «Ko lai darām ar laivu un lietām?»
«Es domāju visu atstāt šeit. Kallans mums aizdos laivu.»
Mednieki uzlika bises plecos un, dodamies gar port- edžu, apmēram pēc divām stundām ieradās pie Kallana.
«Kāpēc gan ne?» Kallans viņiem laipni sacīja: «Došu jums labprāt laivu, tikai ienāciet papriekš kaut ko uzkost.»
Bet Rolfs gribēja ātrāk tikt galā, un tāpēc viņi steidzās pie laivas un sāka ātri cilāt ezerā airus. Jo tuvāk viņi nāca fermai, jo vairāk pazina apkārtējo ainavu. Labības lauki šķita viņiem tik skaisti, jaunie cālēni pie vistu kūts tik burvīgi, bērni pie mājas durvīm tik jauki.
«Ak tu, manu Dieviņ! Manu Dieviņ!» iesaucās resnais, vecais Hendriks, ieraudzījis medniekus, kas nāca gar šķūni. Brīdi vēlāk viņš cieši spieda tiem roku, un viņa seja laistījās smaidā. «Nāciet iekšā, mani mīļie, esiet tik laipni! Klau, Marta, paskat šurp . . . Rolfs un Kuonebs. Ak, Dieviņ! Ak, Dieviņ! Kā es priecājos!»
«Kur Anete?» Rolfs jautāja.
«Ak, nabaga Anete! Viņai visu laiku drudzis . . . nav nekas liels … pa druskai,» sacīja Hendriks, vezdams viņus uz istabas otru galu, kur uz zemas lāviņas gulēja vājiņā, bālā un nekustīgā Anete. Meitene viegli pasmaidīja, kad Rolfs pieliecās un viņu noskūpstīja.
«Redzi, Anete, ierados tevi apciemot. Gribēju paņemt tevi līdzi uz Vorrena tirgotavu, lai tu tur izvēlies ģērbu pēc savas gaumes. Skaties, atnesu tev savu pirmo caunu un šo kārbiņu. Pateicies Skukumam par šīm dzeloņcūkas adatām.»
«Nabaga bērns! Viņa noslimoja visu pavasari,» teica Marta, gaiņādama ar grīšļu sauju mušas un moskītus, kas lidinājās ap slimo.
«Kas viņai kaiš?» Rolfs uztraucies vaicāja.
«Nezinu,» viņam atbildēja.
«Vai tiešām še nav neviena, kas to zinātu?» Rolfs prasīja un uzlūkoja Kuonebu.
Kuonebs nometās ceļos pie slimnieces gultas, satvēra viņas karsto, sauso roku, ieklausījās viņas ātrajā, aprautajā elpā, uzmanīgi paskatījās viņas spožajās acīs un bļodiņā ar neskarto kukurūzas biezputru, kas stāvēja pie gultas.
«Purva drudzis,» viņš teica. «Tūlīt atnesīšu labas zāles.»
Indiānis piecēlās un mierīgiem soļiem devās mežā. Viņš atgriezās ar čūsku sakni un tūlīt izvārīja no tās tēju. Anete negribēja to dzert, bet māte viņu pierunāja iedzert kaut dažus malkus no glāzes, ko turēja Rolfs.
«Ak! Tas nav labi!» Un Kuonebs pārlaida skatu mazajai istabai, kur dīkdamas dīca mušas. «Es uzcelšu telti.» Viņš atsedza segu. Četri lieli, plakani, brūni kukaiņi, izbijušies no gaismas, lēni aizrāpoja uz dažādām pusēm. «Jā, jāuzceļ telts.»
Bija vēls vakars, un visi izklīda pa savām vietām. Rolfs un Kuonebs devās pārgulēt šķūnī. Viņi nebija vēl paguvuši tur ieiet, kad izdzirda drausmīgas vistu klaigas. Viņi steidza pie tām, cerēdami tur ieraudzīt ūdeli vai jenotu, bet ieraudzīja Skukumu, kas bija palicis uzticīgs savām vecajām paražām. Pamanījis saimniekus, tas vainīgu izskatu metās bēgt no viņiem un paslēpās aiz pazīstamā staba, pie kura to arī tūlīt piesēja.
No rīta Kuonebs ņēmās celt telti, bet Rolfs viņam sacīja:
«Man jāaizbrauc pie Vorrena pēc cukura.»
Viņš runāja pa daļai patiesību, pa daļai ne.
Izdzirdis, ka Anetei purva drudzis, viņš tūlīt atcerējās, ka vislabākās zāles pret to esot «jezuītu miza» (kas vēlāk kļuva pazīstama ar nosaukumu «hinīns»). Viņš labi atminējās, ka māte daudzreiz deva to slimniekiem un vienmēr ar lieliem panākumiem. Katram tirgotājam, kas dzīvo ziemeļu mežos, ir krājumā dažādas zāles, un nepagāja ne divas stundas, kad Rolfs iznāca no Vorrena noliktavas ar divdesmit piecām mārciņām kļavas cukura un kārbiņu hinīna ekstrakta.
«Tu saki, ka viņai nedod miera mušas; nu tad paņem dažus metrus šās jaunās drēbes aizkariem,» teica Vo- rens, parādīdams muslīna audumu pret moskītiem, kāda Rolfs vēl nekad nebija redzējis. Sī ideja, bez šaubām, bija lieliska, un Rolfs pievienoja savam sainim desmit metrus drēbes. Pēc divām stundām viņš jau bija pie Van Tremperiem.
Pa to laiku Kuonebs bija paguvis mājas ēnainākajā pusē uzcelt nelielu, ar palagu segtu telti. Meiteni ielika zemā balzampriedes zaru gultā. Pretī durvīm Kuonebs sakūra ciedru koka sārtu, un šī smarža plūda iekšā pa katru telts šķirbiņu.
Indiānis sēdēja gultas galvgalī un atgaiņāja moskītus ar vistas spārnu. Meitenei acis bija aizvērtas; viņa gulēja mierīgā miegā. Rolfs klusiņām zagās teltī un pieskārās slimnieces rokai; tā bija auksta un valga. Tad viņš iegāja ar saviem iepirkumiem istabā. Māte apsveica viņu ar laimīgu smaidu. «Jā, Anetei labāk; viņa guļ mierīgi kopš tā paša brīža, kad viņu iznesa svaigā gaisā.» Tikai māte nespēja saprast, kāpēc indiānis katrā ziņā gribējis viņu guldīt uz priežu zariem. Un kāpēc viņš tik savādi dzied? Jā, atkal dzied. Rolfs izgāja paklausīties. Indiānis, viegli sizdams ar nūju pa alvas pannu, daiņoja kādu dziesmu. Tās vārdi, kā Rolfs vēlāk dabūja zināt, bija šādi:
«Nāc, Kelusken, aizdzen raganas!
Aizdzen visus, kas vēl ļaunu manai dārgajai meitenei.»
Anete nekustējās; viņa elpoja vienmērīgi un gulēja saldā, dziļā miegā, kā nebija gulējusi daudz dienu no vietas.
«Vai tad viņai istabā nav labāk?» satrauktā māte čukstēja Rolfam.
«Nē, ļaujiet Kuonebam rīkoties,» atbildēja Rolfs, domādams, vai jel viens bālģīmis būtu sēdējis pie mazās Uī-Uīs gultas, lai aizdzītu mušas no viņas nāves cisām.