«Kuoneb, es gribu aiziet un nomedīt viņai kādu irbīti.»
«Jā, labi.»
Un Rolfs gāja. Sākumā viņam gribējās paklausīt Skukuma lūgumam un ņemt to līdzi, bet tad viņam radās galvā jauns un labāks plāns. Skukums droši vien būtu uzostījis irbju mātīti, bet mātītes nav brīv jūnijā šaut, kamēr tēviņu viegli sadzīt arī bez suņa, ar dzirdes palīdzību vien. Vakars bija ārkārtīgi kluss, un Rolfs nepaguva noiet ne pusjūdzes, kad izdzirda irbju tēviņu rubinām: «Zemb, zemb, zemb, zemb. . . rrrrrrr.» Steidzīgi un tomēr piesardzīgi viņš aizzagās līdz tai vietai un apstājās, gaidīdams otro kliedzienu. Bet kliedziens ilgi neatkārtojās, un Rolfs, nometies ceļos uz satrunējuša, sūnām apauguša koka, sāka bungot pa to pirkstiem, atdarinādams irbju klaigas. Sim izaicinājumam drīz sekoja atbilde.
«Zemb . . . zemb . . . zemb, zemb . . . rrrrrrrrrr»— atskanēja kareivīgs un dedzīgs sauciens. Rolfs pielīda vēl tuvāk un ieraudzīja soļus četrdesmit atstatu irbju tēviņu, kas ļoti lepni pastaigājās pa koku no viena gala uz otru. Rolfs tēmēja, ne galvā — šautene sveša un četrdesmit soļu —, bet sānos . . . Sekoja šāviens — un putns nokrita beigts. Rolfa sirds iedrebējās līksmē; sākumā viņš centās sev iegalvot, ka līksmo par iespēju sagādāt slimniecei prieku, bet jūtu dziļāka analīze viņam pierādīja, ka tā ir sajūsma par sevi pašu un savu jauno šauteni.
Bija jau satumsis, kad viņš atgriezās mājās un atrada Anetes vecākus briesmīgā uztraukumā.
«Indiānis saka, ka Aneti nevajagot nest nakti istabā. Vai tiešām lai viņa guļ laukā… kā suns… kā nēģeris… kā nez kāds klaidonis? Tas tak nav labi. . . vai ne tā?»
Nabaga vecais Hendriks bija acīmredzot pavisam apbēdināts un samulsis.
«Vai jūs, Hendrik, tiešām domājat, ka Dieva gaiss nakti ir nelāgāks nekā dienu?»
«Ak, nezinu!»
«Vai jūs ticat, ka Kuonebs zina, ko dara?»
«Jā.»
«Tad atstājiet to lietu viņa ziņā. Viņš vai es, viens no mums gulēs pie slimās un pieskatīs to,» sacīja Rolfs, atcerēdamies briesmīgos kukaiņus, kas rāpoja pa gultasveļu istabā.
Rolfs ļoti uzticējās indiānim kā ārstam, bet vēl vairāk ticēja savai mātei. Viņš nolēma katrā ziņā iedot
Anetei hinīnu un tikai nezināja, kā to izdarīt. Padomājis viņš sacīja:
«Tagad paliek vēss; gribu aizklāt gultu ar šo mus- līnu.»
«Jā, labi,» sarkanādainis atbildēja un sēdēja pie gultas, kamēr Rolfs to aizsedza.
«Tev nav vērts še sēdēt, Kuoneb, es viņu pieskatīšu.»
«Drīz jādod vēl zāles,» skanēja atbilde, kura nepatika Rolfam, un viņš izgudroja citu viltību.
«Man gribētos, kaut tu notīrītu irbi un izvārītu no tās zupu. Es pieskāros rokām pie indīgajiem vīteņiem un baidos ķerties klāt irbei.»
«Ak! To es varu izdarīt. Es tak protu,»— un resnā holandiete, apguldījusi šūpulī mazo bērnu, sāka rīkoties ap putnu.
«Atkal neizdevās!» Rolfs nodomāja, nebūt nezaudēdams viņam piemītošo jeņķa izveicību. Viņš pieskārās bļodiņai ar čūsku saknes tēju, kas izrādījās mazliet remdena.
«Vai tu dod viņai tēju karstu vai aukstu, Kuoneb?»
«Karstu.»
«Tad es aiziešu un uzsildīšu to.»
Viņš aizgāja ar bļodiņu, savā prātā domādams:
«Kuonebs man neļaus viņai dot hinīna mizas ekstraktu, bet gan viņš pats to iedos.»
Virtuvē bija diezgan tumšs, un tāpēc neviens nepamanīja, ka viņš pielēja tējai ceturto daļu līdzatnestā hinīna ekstrakta. Tad viņš to uzsildīja un aiznesa uz telti, kur indiānis pats deva to slimniecei iedzert.
Kad pienāca naktsdusas laiks un meitene izdzirda, ka indiānis grib palikt pa nakti teltī, viņa klusiņām iečukstēja mātei ausī:
«Māmiņ, māmiņ, es gribu, lai te paliek Rolfs.»
Rolfs izklāja segu pie telts un nolikās gulēt. Nakti viņš cēlās reizes divas, lai aplūkotu Aneti. Meitene grozījās miegā, bet nemodās. Rolfs paskatījās, vai nav pavērušies moskītu aizkari, un tad nogulēja līdz pašam rītam.
No tā laika vairs nevarēja šaubīties, ka meitene atspirgst. Pirmā labā zīme bija interese par ēdienu, un te labi noderēja irbe. Čūsku sakne un hinīns bija veikuši savu darbu, un meitene ātri izveseļojās. Protams, mātei gribējās pēc iespējas ātrāk pārvest meiteni istabā. Pret to neviens neuzstājās, jo visai ģimenei šķita, ka brūnie kukaiņi ir nenovēršams ļaunums.
Bet Rolfs domāja citādi. Viņš zināja, ka viņa māte būtu izgudrojusi kādu līdzekli pret kukaiņiem. Viņš vēlreiz ieradās pie Vorrena un pārnesa eļļu ar stipru smaku, tas ir, naftu, ko tolaik pazina ar «akmeņu eļļas» nosaukumu. Kad ar to notriepa visas šķirbas gultā un sienās, stipri mazinājās, ja ari nebeidzās pavisam, nemiers, ko atnesa šī «sērga, kas klejo tumsā».
Viņi bija labi uzņemti fermā, un Kuonebs ar savu darbu to pilnīgi attaisnoja. Bet nepagāja ne nedēļa, kad viņš jau atkal palika nemierīgs.
«Naudas mums diezgan, Nibovaka, kāpēc lai paliekam še ilgāk?»
Rolfs tai brīdī vilka no akas spaini. Pieturēdams kārti, pie kuras karājās spainis, viņš pavērās akā un sacīja: «Nezinu.»
Lieta tāda, ka pašreiz tā viņam bija vienīgā pazīstamā ģimenes māja un še viņu saistīja tās pašas ilgas pēc ģimenes, kas kā, noskaidrojās brīdi vēlāk, spieda Kuonebu traukties prom.
«Es dzirdēju,» indiānis teica, «ka mana tauta dzīvojot Kanādā pie Augstā raga. Es gribu to apciemot. Atgriezīšos, kad būs «Sarkanais mēnesis» (augusts).»
Viņi noīrēja nelielu laivu, un kādā jaukā rītā Kuonebs un Skukums devās 120 jūdžu garā ceļā, sākumā pa Džordža ezera mierīgajiem ūdeņiem, tad pa Cemplēna ezeru. Laiva attālinājās aizvien vairāk un vairāk, kamēr pārvērtās tumšā plankumā; plankums savukārt izplūda, un palika tikai ātri zibošie airi, kas drīz vien izgaisa aiz līkuma.
Otrā rītā Rolfs pārliecinājās, ka vienu mēnesi Van Tremperam palīgs nav vajadzīgs, un viņam palika uz sevi dusmas, ka aizlaidis Kuonebu vienu pašu. Van Tremperam nebija līdzekļu, lai turētu pastāvīgu strādnieku, bet Rolfs, protams, varēja tikai dažas dienas strādāt bez atlīdzības, par uzturu vien, un tāda veida darījums nespēja ilgi apmierināt ne vienu, ne otru pusi.
Bet viņam bija jāpadara vēl viena lieta: jāaizved Anete uz tirgotavu, lai viņa izvēlētos sev ģērbu. Viņa bija jau pavisam izveseļojusies, un Rolfs kādā jaukā rītā aizīrās kopā ar viņu laivā. Ne tēvs, ne māte nevarēja atstāt māju. Viņi nebija visai mierīgi, atlaiz- danū Aneti vienu, bet ko darīt? Viņa bija tik laimīga un jautra, dodamās ar viņas gadiem raksturīgu bērnišķu prieku svarīgajā ceļojumā un pie tam vēl pirmoreiz mūžā.
Bet Anetes sejā izpaudās kaut kas vairāk nekā bērnišķīgs prieks. Vecāks cilvēks, protams, ievērotu to, kas aizslīdēja garām Rolfam. Meitene visu laiku smējās un sarka, ķircināja savu «lielo brāli», uzstādīdama viņam sīkas despotiskas prasības.
«Nu, tagad pastāsti vēl kaut ko par Robinsonu Krūzo, bet labi daudz,» viņa iesāka, tiklīdz viņi iesēdās laivā. Un Rolfs no jauna sāka savu aizrautīgo stāstu, ko Anete uzklausīja ar lielu interesi, bet nokritizēja no Džordža ezermalas fermas iedzīvotāju viedokļa. «Kur bija viņa sieva? Kā var būt ferma bez vistām? Rozīnes ļoti gardas, bet man cūkas gaļa garšo labāk nekā kazas gaļa,»— utt.
Rolfam nebija iebildumu, ka viņu salīdzina ar Robinsonu Krūzo, bet viņš jutās apvainots, ka Kuonebu nosauc par Piektdieni.
Viņi pieīrās pie rietumu krasta, lai aicinātu missis Kallanu līdzi uz veikalu un katrā ziņā dabūtu zirgu un ratiņus. Bet missis Kallanas ratiņi nebija mājās, toties viņiem labprāt piesolīja zirgu. Anete ērti nosēdās zirga mugurā uz segas; visu ceļu viņa bez apstājas pļāpāja, bet Rolfs svarīgi soļoja blakus, izturēdamies pret viņu ar vecākā brāļa uzmanību un pārākuma apziņu. Tā viņi tika pāri piecu jūdžu portedžam un ieradās Vor- rena tirgotavā. Dziļi satraukta un tīksmē vizošām acīm Anete pasniedza savu caunas ādu, saņēma par to piecus dolārus un stājās pie diezgan sarežģītas pirmā īstā katūna ģērba izvēles. Te Rolfs saprata, ka viņa prieks, pērkot pirmo šauteni, nav nekas, salīdzinot ar to bezgalīgo, neizsakāmo svētlaimi, veselu jauna laikmeta sākotni un īstu apvērsumu, ko izjūt maza meitene, kad pirmoreiz mūžā patstāvīgi izraugās sev tērpu.
«Skaisti, ja?»
Vārdiem nav iespējams attēlot visu to pievilcību, kas piemīt dzeltenām vārpām, ja tās vijas ar zaļām un sarkanām magonēm spilgti zilā laukā. Nē, ja jūs redzētu Anetes ģērbu, jūs nespētu diezgan skaidri izteikt savu jūsmu. Bet, kad izrādījās, ka vēl atliek diezgan naudas, viņi abi, laistīdamies priekā, nolēma vēl pievienot lieliskajam pirkumam sarkanu kokvilnas
saulessargu. Viņu līksmes aizkustinātais tirgotājs pielika no savas puses duci «spožu vara pogu».
Vorrens bija atvēris restorānu, lai atpestītu sevi no liekas viesmīlības. Rolfs gribēja būt smalks kavalieris un uzaicināja Aneti pusdienās. Meitene jutās galīgi apstulbota, ieraugot restorānā galdautu un baltos šķīvjus.
Vorrens galda otrā puse sarunājas ar kādu svešinieku un teica tam:
«Jā, es varētu sūtīt šonedēļ preces uz Albāni, ja vien dabūtu laivai vēl vienu cilvēku.»
Rolfu ieinteresēja šie vārdi, un viņš jautāja:
«Kādu algu esat ar mieru maksāt?»
«Divdesmit piecus dolārus pie visa brīva.»
«Vai varu būt noderīgs?»
«Varbūt,» Vorrens sacīja, it kā apsvērdams priekšlikumu, «nezinu, bet domāju, ka jā. Vari rīt braukt?»
«Jā, uz mēnesi.»
«Labi, darīts!»
Tā Rolfs noslēdza līgumu, kas ietekmēja visu viņa turpmāko dzīvi.
Anete, sēdēdama līdzās, reizi pa reizei jautri čukstēja viņam:
«Vai varu ņemt to un, lūk, to?»— un rādīja uz katru nepazīstamu ēdienu. Rolfs nekā viņai neliedza.
Pēc pusdienas viņi devās atpakaļ. Anete stingri turēja savus pirkumus un tērzēja kā agrāk, bet Rolfs gāja viņai līdzās un mehāniski atbildēja uz viņas jautājumiem, tai pašā laikā apdomādams notikušo un raizēdamies, ka rīt jāsaka visiem ardievas. Viņš atjēdzās, kad virs galvas sāka it kā skrāpēties un Anete skali rājās.
«Rolf, tu salauzīsi manu jauno saulessargu, ja labāk nevadīsi zirgu.»
Pulksten divos viņi jau bija pie Kallaniem, bet stundu vēlāk pārīrās pāri ezeram, un Anete, citiem bērniem par brīnumu un skaudību, priekā drebēdama, rādīja savus dārgumus.
Uzšūt ģērbu tolaik bija visvienkāršākā lieta, un Marta sacīja:
«Jā, labi, kad atlēks kāds brīvāks brīdis, es tev to uzšūšu.»
Anete pa to laiku tvīka tīksmē un ar visu sirdi bija nogrimusi dzeltenās, sarkanās, zajās un gaišzilās krāsas
pētījumā, jo drīz viņai vajadzēs šais krāsās stāties ļaužu priekšā. Kad pienāca laiks likties gulēt, viņa aizmiga, piekļāvusi sev drēbi un izpletuši virs galvas saulessargu. Viņa jutās nogurusi un reizē neizsakāmi laimīga.