Bērni gulēja, kad Rolfs no rīta izgāja no mājas. Aiziedams viņš pavērās Anetē. Viņa vēl vienmēr gulēja zem sarkanā saulessarga, bet drēbe un pogas bija noslīdējušas no gultas un atradās uz grīdas. Viņš devās ātrāk uz laivu. Ezerā valdīja nāves klusums, un mazā laiviņa lēni un līgani aizslīdēja pa līmeni. Pēc pusstundas viņš piestāja Kallanu līcī, bet pēc stundas gājiena bija jau Vorrena tirgotavā, gatavs ķerties pie darba. Viņš iegāja tur ātri un noteikti, viņa seja dega, bet acis zaigoja, iedomājoties, ka viņš redzēs Albāni. Viņa izskats galīgi pārsteidza tirgotāju, it sevišķi kad tas atcerējās, kā agrāk ticies ar viņu un jauneklis ne vienu reizi vien bija izteicis drošu, pareizu spriedumu un spējas rīkoties ātri un noteikti. Vērīgi ieskatīdamies jaunekļa izteiksmīgajā, sārtajā sejā, viņš teica:
«Saki, Rolf,— tu esi indiānis?»
«Nē, ser!»
«Metiss?»
«Nē, esmu jeņķis; mans vārds Kiterings; esmu dzimis un uzaudzis Ridingā, Konektikutā.»
«Labi! Bet es sākumā domāju, ka esi indiānis, tu biji tik tumšs. (Rolfam nāca smiekli, kad viņš atcerējās lazdas krāsu.) Sacīšu tev vaļsirdīgi: es ļoti priecājos, ka esi baltais. Nāc šurp, Bili! Tas ir Rolfs, Rolfs Kiterings, viņš brauks kopā ar tevi uz Albāni.»
Bills bija pusmūža vīrs plakanām, platām kāju pēdām, milzīgām rokām un pelēkām, žirgtām acīm. Viņš kustējās kā uz atsperēm un pameta acis uz Rolfu pāri sainim, ko sēja virvēm.
Vorrens noveda Rolfu sāņus un teica:
«Šoreiz es sūtu visas savas ādas. Te ir desmit saiņu un sešdesmit mārciņu katrā — gandrīz visa mana bagātība. Es vēlos, lai tu visu to nodod Vandama rokās; nepamet saiņus ne dienu, ne nakti, kamēr nenodosi, kam nākas. Viņš dzīvo līdzās dokam. To visu tev stāstu divu iemeslu dēļ: upe mudž no laupītājiem un zagļiem; viņi vienmēr un katrā laikā nospers pieci simti dolāru vērtu ādu saini; bez tam, lai gan Bills lieliski pazīst upi un ir nelokāms kā tērauds, toties viņš neticami kārs uz dzērieniem un paliek traks, kad piedzeras. Esmu novērojis, ka tu — gluži pretēji — vienmēr atsakies no dzērieniem. Neapstājies Trojā un dodies tieši uz Albāni pie Vandama. Jums būs līdzi vēstule, tur es visu izskaidrošu, un viņš jūs apgādās ar precēm, kas jāatved šurp. Viņš ir it kā mans kompanjons, un viņa pavēles līdzvērtīgas manējām. Man, patiesību sakot, būtu jābrauc pašam, bet tagad tāds laiks, kad ved ādas, un man jābūt uz vietas, lai slēgtu darījumus. Laist noliktavā kādu citu — liels risi«.»
«Bet ja nu Billam ienāk prātā apstāties Trojā?» jautāja Rolfs.
«Neienāks prātā. Viņš pašlaik nedzer un izdarīs visu, kā nākas. Es viņam iedevu vēstuli.»
«Vai drošības pēc nedosit vēstuli arī man?»
«Bills saskaitīsies un atstās vietu.»
«Viņš to nezinās.»
«Tad tā lieta var iet.»
Un lūk, kad viņi abi aizbrauca, Billam ārējā kabatā bija iedotā vēstule ar svarīgiem ziņojumiem. Sās vēstules dublikāts, rūpīgi ietīts papīrā, atradās Rolfa iekšējā kabatā, ko nezināja neviens, izņemot Vorrenu.
Bills tiešām labi pazina upi. Viņš bija laipns, labsirdīgs, vecs mednieks un daudz stiprāks, nekā izlikās. Viņam bija labi zināma ādu vērtība un cik tām kaitīgi mirkt, un tāpēc viņš pūlējās izvairīties no bīstamām straumēm, bet tas neizbēgami noveda pie daudziem portedžiem, kur smagā krava bija jānes nēšus.
Nedomāju, ka kādam būs zināms, kāds smags darbs saistās ar šiem portedžiem. Lieciet cilvēkam uzvelt plecos miltu kuli un nostaigāt ceturtdaļjūdzes pa līdzenu ceļu vēsā dienā; kaut arī viņš būtu izturīgs, viņam šī nasta liksies smaga, kad viņš nebūs vēl nogājis ne pusi šā ceļa. Iedomājieties, ka miltu kules vietā viņš nes saini ar asiem stūriem,— nasta drīz vien viņu nomocīs. Iedomājieties, ka smagums divreiz lielāks,— arī spēku sasprindzinājums divreiz lielāks. Iedomājieties, beidzot, ka jānoiet nevis ceturtdaļjūdzes, bet vesela jūdze — un ne pa līdzenu, bet pa purvainu vietu, kur rēgojas akmeņi, siekstas un koku saknes, ka nav vēss laiks, bet vasaras tveice, ka moskīti dzeļ, kur vien tiek klāt, bet jūsu rokas aizņemtas, jūs saturat ar tām kravu vai ķeraties pie zariem, lai vieglāk būtu uzkāpt pa stāvu vietu,— un tad jums radīsies sajēga par šo portedžu šausmām. Kāds tad brīnums, ja daudzi labāk riskē doties pa straujajām krācēm nekā velkas pa garajiem portedžiem moskītu apsēstā mežā.
Se Bills visspīdošākā kārtā pierādīja savu centību; viņš nelaida garām neviena portedža, vairīdamies no krācēm un straujumiem un vienmēr paturēdams prātā svēto pienākumu, ka dārgās ādas jāaizved nebojātas.
No Vorrena noliktavas līdz Albāni pilsētai bija ne vairāk kā astoņdesmit jūdžu, bet dažādās apstājas un portedži ievērojami kavēja ceļu, un tāpēc pagāja vesela nedēļa, iekām Bills un Rolfs, pabraukuši garām Glin- sfelsai, Edvarda fortam un Ceilervillai, ieira savu smagi piekrauto laivu mierīgākā upes plūsmā un beidzot pabrauca garām mazajai Trojas pilsētiņai. Dienaszagļi, kas stāvēja malā, sauca viņus pie sevis, bet Bills palika kurls pret visiem kārdinājumiem. Viņi turpināja ceļu, priecādamies, ka visi šķēršļi pārspēti; pēdējās krāces bija aiz muguras, bet priekšā līdz pat ceļa mērķim plūda plaša, mierīga straume.