Tikai tas, kam jaunībā izdevies galu galā nokļūt lielā pilsētā, par kuru viņš sapņojis un kuru visu mūžu ilgojies redzēt, sapratīs Rolfa jūtas, kad viņi bija apbraukuši lielo upes līkumu un Albāni … Albāni parādījās viņu acīm. Albāni — pirmā apstiprināto Savienoto Valstu pilsēta; Albāni — galvaspilsēta; Albāni — turīgā metropole ar gandrīz sešiem tūkstošiem iedzīvotāju; Albāni ar savu valsts namu, skaistu, majestātisku ēku pie varenās Hudzonas, kuras ūdeņi ieplūst atklātā jūrā.
Rolfs labi pazina Bībeli un tagad saprata svētā Pāvila jūtas tai vēsturiskajā dienā, kad piepildījās viss viņa dzīves sapnis un viņš, tuvodamies pirmoreiz Mūžīgajai pilsētai, beidzot ieraudzīja krāšņās, valdonīgās Romas torņus.
Garajos dokos ņirbēja masti un buras; pa ūdeni īrās strūgas un laivas; aiz dokiem stiepās koka noliktavas, bet augstāk virs tām virknējās koka mājas, un pašā augšā rēgojās cietoksnis.
Rolfam bija sajēga par kuģiem, un starp daudzajiem buriniekiem viņam uzreiz dūrās acīs savāds un pēc izskata ļoti stiprs kuģis ar milzīgiem ūdensriteņiem katrā pusē. Izlasījis pēc kāda brītiņa tā nosaukumu — «Klermonts», viņš aptvēra, ka tas ir slavenais Fultona tvaikonis, pirmais tā gadsimta (1812. g.) tvaikonis.
Kas zīmējas uz Billu, tad tas nebūt neuztraucās. Albāni, Hudzona, «Klermonts»— to visu viņš jau pazina un mierīgi novadīja laivu pie visvecākā un pazīstamākā doka.
Dienaszagļi, kas sēdēja uz stabiņiem un cepinājās saulē, saņēma viņu papriekš ar izsmieklu, bet tūlīt pazina, kad viņš piebrauca tuvāk.
«Hallo, Bili! Tu atkal še? Priecājamies redzēt.»
Un visi, sacenzdamies cits ar citu, sāka viņam palīdzēt piestāt malā.
«Tā, tā! Nav šaubu, ka tas esi tu,» neparasti laipnā balsī sacīja zvērādu noliktavas komisionārs. «Ienāc pie manis, iedzersim vienu otru glāzīti.»
«Nē, ser,» Bills noteikti atbildēja. «Nedzeršu, kamēr nebūšu nokārtojis savu uzdevumu.»
«Bet paklausies, Bili! Desmit soļu no šejienes ir Van Rusts; viņš tikko ieurbis labāko mucu visos šais gados.»
«Nē! Es teicu, -ka nedzeršu . . . tagad.»
«Nu, ko lai dara — kā zini. Bet es domāju, ka tu priecāsies ar mums satikties.»
«Vai tad es nepriecājos?»
«Hallo, Bili!» Pie Billa pienāca resns virs, viņa svainis. «Ļoti priecājos, un māsa ļoti grib tevi redzēt. Iztukšosim pudelīti.»
«Nē, Sam, es nedzeršu. Man ir mantas.»
«Vienu jau var iedzert, galva kļūs gaišāka. Bet, kad beigsi savus darījumus, atnāksi pie mums.»
Bills galu galā bija ar mieru vienu iedzert, lai galva kļūtu gaišāka.
«Pēc divām minūtēm būšu atpakaļ, Rolf!»
Kopš šā brīža Rolfs viņu neredzēja vairākas dienas.
o»
«Nebūtu par ļaunu, ja ari tu nāktu mums līdzi,» viņam uzsauca jautrā pulciņa dalībnieks ar sarkanu degunu. Rolfs noraidīdams pakratīja galvu.
«Es tev palīdzēšu visu to nogādāt malā,» pieteicās kāds vienacains tips.
«Man nav vajadzīga nekāda palīdzība.»
«Kā tad tu to visu aizstiepsi?»
«Es vēlētos tikai vienu: uzkāpiet augšā un atvediet šurp Pīteru Vandamu.»
«Es uzraudzīšu tavu mantu, bet tu aizej pats pēc viņa.»
«Nē, es nevaru pamest laivu.»
«Nu tad vācies pie velna! Vai es tev kāds izsūtāmais, vai?» Un Rolfs palika viens pats.
Viņš bija šai lietā vēl iesācējs, tomēr sāka jau saprast vārda «zvērāda» varenību un kažokādu tirdzniecības nozīmi. Zvērādas bija vienīgais vērtīgais meža produkts, un to varēja sagādāt vienīgi mednieki. Tirgotāji bija tikpat kāri uz ādām, kā zeltu un daudz kārāki nekā uz dārgakmeņiem.
Tā bija ļoti izdevīga prece, un divarpus pudu smaga ādu saiņa vērtība jau tolaik sniedzās no simt līdz pieciem tūkstošiem dolāru, un tāpēc cilvēku, kam piederēja sainis labu ādu, uzskatīja par kapitālistu. Ienākumi no kažokzvēru medībām bija labi traperam, ļoti labi tirgotājam, kas divkāršoja pirmo peļņu, pārdodams šīs ādas; tie bija milzīgi Albāni pilsētas komisionāriem un tiešām kolosāli ņujorkiešiem, kas nogādāja šo preci Londonā.
Tāpēc nav ko brīnīties, ja šāds kārdinājums lika ļaudīm ekspluatēt daudz apgabalu, lai tikai iegūtu zvērādas, nevis lai dibinātu tur kolonijas un pat meklētu zeltu. Neviena rūpniecības nozare un tirdzniecība, ko atļāva likums, neietekmēja tik daudz svarīgu noziegumu un veiklu krāpšanu, kā tieksme iegūt tiesības tirgoties kaut ar nelielu ādu daudzumu. Gandrīz veselu gadu Rolfam nebija bijis par to nekādas jēgas, bet mācība, ko viņam pasniedza Vorrens, pastāstīdams par zvērādu vērtību, iespiedās viņam prātā. Un viss, kas bija norisinājies no paša tagadējā brauciena sākuma, viņam pavēra arvien jaunas un jaunas šās tirdzniecības puses.
Rīts pagāja, bet Billa aizvien vēl nebija. Kad pēc pusdienas Rolfs ieraudzīja krastmalā garāmejot basus pusaudžus, viņš tiem jautāja:
«Kurš no jums zina, kur ir Pītera Vandama māja?»
«Viņa māja ir, rau, tur,»—un tie viņam parādīja no baļķiem celtu namu, kas atradās tikai kādus simt soļus no krastmalas.
«Jūs viņu pazīstat?»
«Jā, viņš ir mans saimnieks,» teica viens no pusaudžiem iedegušu un vasaras raibumiem klātu seju.
«Atved viņu šurp — un dabūsi par to desmit centu. Pasaki viņam, ka esmu atvedis preci no Vorrena.»
Putekļu mākonis, kas sacēlās aiz aizskrējušā sūtņa, līdzinājās putekļu mākonim, ko saceļ vesels mustangu bars. Desmit centu tolaik nozīmēja daudz. Drīz pēc tam dokam tuvojās sārts gara auguma vīrs. Viņš bija holandietis tikai vārda pēc. Sākumā viņš šķita līdzīgs visiem pārējiem dienaszagļiem, bet bija par tiem garāks un nopietnāks, kad viņu apskatīja tuvāk.
«Tevi sūta Vorrens?»
«Jā, ser!»
«Tu viens pats?»
«Nē, ser! Atbraucu ar Billu Baimusu. Viņš aizgāja agri no rīta, un kopš tā laika neesmu viņu redzējis. Baidos, vai viņam nav kas noticis.»
«Kurp viņš aizgāja?»
«Kaut kur ar saviem draugiem.»
«Jā, tāds viņš ir; droši vien viņam būs kas noticis. Kādu nedēļu viņš nederēs nekur. Tagad parādi, kas tev ir.»
«Bet vai jūs tiešām esat Pīters Vandams?»
«Nu jā, protams!»
Rolfs vēl vienmēr šaubījās. Krastmalā stāvēja neliels pulciņš skatītāju, un Rolfs izdzirda vairākas balsis: «Jā, tas ir Pīters, nav ko bīties.» Bet Rolfs nepazina neviena no runātājiem. Viņa mulsais izskats sākumā sakaitināja holandieti, tad iepatikās tam, un viņš sāka skaļi smieties.
«Labi, labi, tu acīmredzot esi ļaunās domās par mums. Skaties šurp,»— un viņš izņēma sainīti vēstuļu, kas bija adresētas misteram Pīteram Vandamam. Tad viņš parādīja zelta pulksteni ar ierakstu vākā: «Pīters Vandams» un kabatas zīmogu ar uzrakstu un parakstu «Petrus Vandamus». Beidzot viņš griezās pie kāda zēna un sacīja tam:
«Aizskrej, rau, turp un palūdz viņa godību doktoru Povellusu atnākt mums talkā.»
Pie viņiem tūlīt atnāca pāters melnā tērpā, īsās biksēs līdz ceļgaliem un cepurē platām malām. Tas teica:
«Jā, jaunais draugs, vari nešaubīties par to, ka tas ir mūsu cienījamais draudzes loceklis māsters Piters Vandams, tirgotāju aprindās ļoti pazīstams cilvēks.»
«Un vēl,» Piters sacīja, «ceru tevi galīgi pārliecināt par savu personību ar savas krustāmās zīmes un laulības apliecības palīdzību, kuras centīšos tev piegādāt pēc iespējas drīzā laikā.»
Sākumā saspīlētās attiecības palika aizvien jautrākas, un beidzot visi klātesošie sāka skaļi smieties. Arī Rolfs pievienojās tiem un tad teica:
«Es sāku pārliecināties, ka jūs tiešām esat māsters Pīters Vandams. Ja tā, tad te būs jums vēstule, kā arī sūtījums.»
Bills Baimuss otru vēstuli tai dienā nenodeva. Viņš, jādomā, iegāja pie savas māsas, bet, protams, tā viņu tikpat kā neredzēja, jo viņa dzīve Albāni pilsētā, kā vienmēr, noritēja pa žūpnīcām. Skaidrs, ka zvērādas būtu pazudušas, ja nebūtu Rolfa, un tāpēc Vandams, gribēdams jauneklim parādīt savu labvēlību, uzaicināja viņu pie sevis, kur stāsts par to, cik grūti bijis konstatēt Vandama personību, sagādāja iemeslu bezgalīgiem jokiem vairākas dienas no vietas.
Atpakaļvedamā kravā ietilpa dažādas preces, kas glabājās Vandama noliktavā, un vēl kāda drēbe, kuru iepērkot pagāja vairāk nekā diena.
Kad Rolfs nākamajā dienā kārtoja mantas un iekravāja tās, istabā ienāca labi ģērbies, kalsnējs, gara auguma jauneklis. Viņš, kā redzams, jutās še kā mājās.
«Labdien, Pīter!»
«Labdien, ser!»
Un abi uzsāka sarunu par ražu, bet tad par politiku. Beidzot Vandams sacīja:
«Nāc šurp, Rolf!»
Rolfs piegāja, un Vandams iepazīstināja viņu ar garo, jauno cilvēku, kas, bez šaubām, bija ļoti vājš un visai slimīga izskata.
«Tas ir māsters Henrijs Van Kortlends, gubernatora kunga dēls un ļoti mācīts advokāts,» Pīters teica. «Lai uzlabotu veselību, viņš vēlas doties medībās. Es stāstīju, ka tu esi tieši tāds cilvēks, kāds viņam vajadzīgs.»
Sis priekšlikums bija tik negaidīts, ka Rolfs nosarka un nodūra acis. Van Kortlends pasteidzās viņam visu izskaidrot.
«Neesmu visai vesels, kā redzat. Gribu mēnešus trīs padzīvot tīrā gaisā, mazliet pamedīt un atpūsties. Par pārtiku un nepieciešamiem norādījumiem triju mēnešu laikā maksāšu simt dolāru. Ja būšu ar visu apmierināts un labi medījis, pirms atpakaļbraukuma uz Albāni samaksāšu vēl piecdesmit dolāru.»
«Man nav nekas pretī būt par jūsu pavadoni,» Rolfs sacīja, «bet man ir biedrs. Man jāzina, vai viņš piekrīt.»
«Jūs runājat par to dzērāju Billu Baimusu?»
«Nē, es runāju par savu biedru mednieku; viņš ir indiānis.» Un pēc brīža viņš piebilda: «Jūs, protams, negribēsiet braukt tādā laikā, kad daudz moskītu?»
«Nē, es gribu mieru. Pēc pirmā augusta katrā laikā.»
«Esmu devis Van Tremperam vārdu, ka palīdzēšu viņam pļaujas laikā. Tas aizņems lielāko daļu augusta.»
Jaunais advokāts vērīgi lūkojās viņā, kamēr viņš runāja, un tad teica sev: «Tas ir taisni tāds cilvēks, kāds man vajadzīgs.»
Viņi nolēma, ka, tikko Rolfs augusta atbrīvosies, tūliņ atbrauks kopā ar Kuonebu Albāni pilsētā un paņems gubernatora dēlu līdzi uz meža nometni.