Saiņi bija iekrauti, laiva par jaunu salabota, bet no Billa aizvien vēl ne vēsts, kaut gan bija jau pagājušas trīs dienas, kopš viņi ieradās Albāni pilsētā. Vēstnesis, kas bija aizsūtīts pie viņa svaiņa, atgriezās ar atbildi, ka jau divas dienas viņš neesot tur redzēts. Lai gan Albāni pilsētā skaitījās «seši tūkstoši iedzīvotāju», tomēr, pārmeklējot doku, drīz vien atrada grēcinieka paslēptuvi. Pat visļaunākais ienaidnieks būtu iežēlojies, ieraudzīdams nelaimīgo, drebošo, izsalkušo radījumu sarkanām, pietūkušām acīm, kas cieta neizsakāmas sirdsapziņas mokas, jo viņam uzticētā vēstule izrādījās pazaudēta, bez tam biedri vēl viņam iegalvoja, ka krava esot nozagta, bet viņa ceļabiedrs, lauku jauneklis, nonāvēts un iemests upē. Nav nekāds brīnums, ka viņš baidījās dienas gaismas! Bet, kad šerifa vietā viņa priekšā nostājās lielais Pīters līdz ar dzīvo Rolfu un pavēlēja viņam līst laukā no doka un sēsties laivā, viņš sāka liet rūgtas asaras un nozvērējās, ka «nekad, nekad, nekad vairs», kamēr vien dzīvos pasaulē, nepieskarsies reibinošiem dzērieniem. Viņa nomāktais garastāvoklis nenomierinājās arī turpmāko pusotru dienu laikā un nepārgāja pat vēl pēc trim dienām.
Viņi pabrauca garām Trojai, tur neapstādamies, un atkal sāka cīņu ar upes šķēršļiem. Atpakaļceļš izrādījās grūtāks: tagad viņi airēja pret straumi, portedži gāja augšup kalnā, ūdens bija zemāks, krava smagāka un Bills mazāk darba spējīgs nekā agrāk. Šoreiz viņiem bija vajadzīgas desmit dienas, lai nobrauktu astoņdesmit jūdžu. Bet viņi laimīgi veica visas grūtības, pārveda kravu nebojātu un piestāja pie Vorrena mītnes divdesmit pirmajā dienā pēc sava aizbrauciena.
Ap to laiku Bills bija atkal atguvis savu parasto izskatu. Svarīgi un ar cieņu viņš tuvojās Vorrenam un pasniedza tam lielu vēstuli ar uzrakstu: «Preču faktūra». Iekšpusē bija rakstīts: «Sās vēstules nodevējs Bills Baimuss neder nekur. Neuzticiet viņam kravas nogādi Albāni pilsētā. (Paraksts) Pīters Vandams.»
Vorrena acis iegailējās, bet viņš cieta klusu un, novedis Rolfu sāņus, sacīja tam: «Dod šurp vēstuli.» Rolfs iedeva viņam īsto vēstuli, kura Billam nebija zināma, un tā pārliecināja Vorrenu par daudz ko, ko viņš jau zināja pirms tam.
Viņš noslēdza līgumu ar Rolfu uz veselu mēnesi. Pirmās desmit dienas pagāja, sverot cukuru, saskaitot lēses, slaucot govis un novērojot, kā pērk zvērādas. Vorrenam ne visai gribējās, ka viņš iepazīstas ar ādu tirdzniecību; tomēr Rolfs drīz vien aptvēra galvenos principus. Centies, ja iespējams, piedzirdīt pārdevēju— «bez ugunīgā ūdens nepērc ādas». Tālāk — atzīsti visas ādas par vidējām vai otrās šķiras, ja prasa samaksu tūlīt, bet esi piekāpīgs, ja pērc uz kredīta. Bez tam pielaižams neskaitāms daudzums veiklu paņēmienu sverot, šķirojot, novērtējot. Rolfs tādā kārtā pamazām dabūja zināt, ka Albāni pilsētā cenas par 30—50% augstākas nekā Vorrenam. Un taču visi uzlūkoja Vorrenu par lielisku cilvēku, labu kaimiņu un dievbijīgu kristieti, jo visi bija tādās domās, ka zvērādu tirdzniecībai, tāpat kā zirga gaļas tirdzniecībai, ir pašai savi goda likumi. Dažas dienas pirms līguma beigām Vorrens viņam teica:
«Vai negribi atjaunot līgumu vēl uz vienu mēnesi?»
«Nevaru: esmu apsolījis palīdzēt Van Tremperam pļaujas laikā.»
«Cik viņš maksā?»
«Septiņdesmit piecus centus dienā pie visa brīva.»
«Es došu veselu dolāru.»
«Es viņam devu vārdu,» sacīja Rolfs un izbrīnā pavērās Vorrenā.
«Parakstīji papīru?»
«Tas nemaz nav vajadzīgs. Parakstītais papīrs tikai pierāda, ka esat jau devis vārdu,» atbildēja Rolfs, atkārtodams mātes vārdus un juzdams, ka viņa dvēselē aizvien vairāk un vairāk mostas sašutums.
Tirgotājs nicīgi saviebās, bet nesacīja nekā. Viņš atzina, cik vērtīgs ir lietišķais, darbīgais jauneklis, kas nežūpoja un jutās saistīts ar doto vārdu, un tāpēc pēc dažām minūtēm teica:
«Labi! Ja vairs nebūsi vajadzīgs Vanam, nāc uz pāris nedēļām pie manis.»
Otrā rītā agri Rolfs salasīja lietiņas, ko bija iegādājies mazajiem bērniem, un grāmatu Anetei ar stāstiem par priekšzīmīgu meiteni, kas nomirst un iekļūst paradīzē. Pazīstamo piecu jūdžu portedžu viņš nostaigāja tik ātri, ka pēc stundas jau bija pie ezera.
Pie Van Tremperiem viņu saņēma kā savējo:
«Labdien, Rolf, cik labi, ka atgriezies! Es to gaidīju no tevis. Redzi, Marta, vai es tev neteicu? Jā! Es sacīju: ceru, ka Dievs mums atsūtīs Rolfu. Ak! Man ir lielas grūtības.»
Kā gan nebūs grūtību, ja laiks pļaut un mieži nobrieduši. Rolfs apmetās fermā un ķērās pie darba, kas vēl priekš gada viņam nebūtu pa spēkam. Bet viņā tagad mājoja mežu un kalnu gars, tas palielināja viņa augumu un spēku, veicināja fizisko un garīgo attīstību un iedvesa tai pašā laikā mīlu uz darbu. Un visi, kam gadījās sastapt garo un slaido jaunekli un redzēt, cik veikli viņš rīkojās ar dakšām, cirvi vai kapli, droši pareģoja, ka no viņa iznākšot darbīgs, labs puisis, ar kuru būšot patīkami kopā strādāt.