«Pērkona mēnesis» drīz vien beidzās; nopļāva sienu un arī dalu miežu. Diendienā bija dzirdama jūga čīkstoņa, kad baltgalvainie vērši vilka ar sienu vai labību piekrautos ratus, kas kratījās un svaidījās pa neiekoptajiem laukiem, kur rēgojās celmi un savijušās saknes. Viss solīja labas sekmes, bet pēkšņi skaidrās debesīs nodārdēja pērkona spēriens: saslima Bēks,— tā sauca vērsi, ko jūdza labajā pusē.
Tie, kas maz pazīst ragulopus, raksta par vērsi, ka tas esot ārkārtīgi lēns un pacietīgs dzīvnieks. Turpretim tie, kas to labi pazīst, saka, ka vērsis esot «ļaunākais no visiem lopiem»: noslēgts, badīgs, gļēvs, zaglīgs, viltīgs, slinks un, ja ne pašreiz ļauns, tad ar kaut ko ļaunu nodomā. Visniknākais nastu nesējs mūlis, kas atsakoties nest kravu, esot tikai kusls putnēns, salīdzinot ar vērsi. Protams, gadās arī mierīgi vērši, bet ļoti reti; lielākā daļa ir nodevīgi, daži pat bīstami, un no tādiem pēc iespējas ātrāk jāraisās vaļā, jo tie paved uz neceļiem savus biedrus un neklausa saviem vadoņiem. Bēks un Braits, Van Trempera vērši, vienmēr parādīja saviem ciltsbrāļiem parasto, raksturīgo nepastāvību un pretestības tieksmi. Viss veicās kārtīgi, kad ar tiem apgājās, kā nākas, un Rolfs to prata labāk nekā Vans, jo bija «uzaudzis vēršu apkaimē». Lopi, kā redzams, vāji saprata Vana ātro, neizprotamo runu izkropļotā angļu valodā, un vienkāršam pātagas vēzienam vai īsai jeņķa pavēlei bija nesamērīgi lielāki panākumi, tāpēc Vans padevās savam liktenim un atdeva savu varu un pātagu Rolfa rokās.
Vēršu dzinējs parasti soļo kreisajā pusē, pie pašām vēršu galvām, uzkliegdams laiku pa laikam: «dži» (pa labi), «ho-o» (pa kreisi), «kalnā», «rāmi» vai «stop»,— un pavadīdams katru pavēli ar pātagas vēzienu. Muļķīgie dzinēji cērt vēršiem pa kreisiem sāniem, kad grib, lai lopi nogrieztos pa labi, un otrādi, bet labi dzinēji cenšas tiem sist pēc iespējas mazāk. «Taupi pātagu, ja negribi aiziet bojā no saviem vēršiem.» Rolfs drīz vien iemācījās tos vadīt no siena vezuma augšas. Viņa pavēlnieka balss reiz viņam glāba ja ne dzīvību, tad vismaz rokas un kājas; viņš netīšām paklupa un nogāzās lejā' starp ratiem un vēršiem. Pēdējie gribēja brāzties uz priekšu, bet skaļš «stop!» lika tiem apstāties, kamēr Vana «stop!» liktu tiem aulekšot, jo katrai viņa pavēlei sekoja pātagas cirtiens.
Tādā veidā Rolfs iemantoja ja ne milzīgo dzīvnieku mīlu, tad katrā ziņā cieņu. Tie pārgāja aizvien vairāk viņa gādībā, un tai darba rītā, kad miežu pļauja bija pilnā sparā, Vans steidza tieši pie Rolfa, brēkdams:
«Ak, ko lai daru! Ko lai daru! Bēks beidzas nost.»
Ak vai! Vērsis gulēja zemē, te paceldams galvu, te atkal to nolaizdams zālē; milzīgais lops smagi elsāja un brīžiem aprauti iestenējās.
Priekš četriem gadiem Rolfs bija redzējis tieši tādu notikumu Ridingā. Vērsis gulēja kā blāķis, pārgriezdams acis; viņa vēdera muskuļi bija ļoti saspringti, tas mocījās un stenēja.
«Graizes. . . vai jums nav ingvera?»
«Nē, man ir tikai mīkstās ziepes.»
Rolfs nesaprata, kāds sakars var būt ingveram ar mīkstajām ziepēm, un nodomāja, ka tām droši vien piemīt kāda sevišķa ārstnieciska īpašība, kas nav bijusi zināma viņa mātei.
«Vai nezināt, kur te aug vīksna?»
«Jā.»
«Atnesiet labi daudz mizu un savāriet tās, bet es pa to laiku aiziešu pēc piparmētras.»
Mizu vārīja tik ilgi, kamēr katlā radās brūns, gļotains šķidrums. Piparmētru izžāvēja krāsnī, saberza pulverī, sajauca ar šo šķidrumu un vēl piejauca klāt zināmu daudzumu sēra un sodas, bet tad devās pie milzīgā lopa, kas nevarīgs gulēja laukā.
Nabaga Bēks, kā redzams, jutās ļaunāk nekā agrāk. Tas gulēja kā blāķis uz sāniem, mugura tam bija saliekusies, tas stenēja un mocījās. «Tūlīt tevi atvieglosim,» nodomāja Rolfs un Vans. Viņi paņēma alvas kausu un mēģināja ieliet zāles slimnieka vaļējā mutē, bet tas nenovērtēja sniegto palīdzību, saņēma atlikušos spēkus un iespļāva viņiem zāles sejā. Visi viņu turpmākie mēģinājumi beidzās taisni tāpat. Lops, rīkodamies saskaņā ar savu dabu, pameta ar purnu un aizsvieda kausu malā. Tad viņi nolēma pielietot parasto veidu un piejauca šķidrumu pie kliju dziras, kas ir vissmalkākais vēršu ēdiens, bet Bēks nepiegrieza vērības ari tam un, aizgrūdis to prom, izlēja visu zemē.
Te viņiem iešāvās prātā, vai tam nevarētu pacelt galvu un ar varu ieliet zāles mutē. Viņi paņēma roku sverekli, pacēla purnu un taisījās jau dot zāles, kad Bēks pēkšņi uzlēca kājās, metās aulēkšiem uz kūti un apstājās tikai pie sava aizgalda, kur tūlīt sabruka zemē: tam uznāca jauna graižu lēkme.
Vēršiem piemīt paradums izlikties slimiem, bet šoreiz Bēks neizlikās. Vans nobijās, ka vajadzēs zaudēt vērsi un līdz ar to lielāko tiesu ražas.
Kūtī bija vieglāk tikt galā ar vērsi; viņi piesēja to un pacēla tam galvu tā, lai deguns būtu ievērojami augstāk par pleciem. Likās, ka nu būs viegli ieliet zāles šai garajā, slīpi atvērtajā rīklē. Bet vērša mute bija cieši aizdarīta, un zāles, kas iekļuva nāsīs, tas acumirklī aizspurdza prom; vērsis mētāja galvu un tik stipri sarāva virvi, ka tā draudēja viņu nožņaugt.
Kā cilvēki, tā vērsis bija noguruši cīņā; lopam palika nevis labāk, bet taisni otrādi — ļaunāk.
«Nu», Rolfs sacīja, «esmu redzējis daudz stūrgalvīgu vēršu, bet tas ir stūrgalvīgākais no visiem. Tas būs jāzaudē, ja vien neizdosies pēc iespējas ātrāk ieliet tam mutē šīs zāles.»
Vērsi neviens un nekad nav tā pētījis kā zirgu; to uzskata par pagaidu palīgu, un ikviens fermeris domā tikai par to, kā viņu aizvietot ar jaunāku. Vērši ir neparasti spēcīgi dzīvnieki un var dzīvot bez graudu barības, ja laba zāle; tie nekad nezaudē galvu, ja nokļūst purvainā vietā, un mierīgi laipo pa celmiem un saknēm. Bet tie ir neparasti gausi un blēdīgi. Braits bija blēdīgāks un tāpēc to jūdza kreisajā pusē, lai tas būtu vienmēr dzinēja uzraudzībā. Rolfs tika ar Bēku viegli galā, bet stāvoklis pašreiz šķita bez cerībām. Viņš atcerējās savu dzīvi Ridingā un veco Eli Gruču, ekspertu vēršu lietās, un nogrima pārdomās, kā tas būtu rīkojies šai gadījumā. Tā sēdēdams un domādams, viņš piepeši ieraudzīja, ka slimais vērsis izstiepj galvu, pūlēdamies nolaizīt dažas lāses kliju dziras, kas bija uzšļākušās no jūga biedra spaiņa. Rolfa sejai pārlidoja smaids.
«Ak tāds tu man esi,» viņš teica, «tev patīk vienīgi zagta manta. Labi! Tagad saprotam, kas darāms.»
Viņš pielēja pie kliju dziras lielu devu zāļu. Tad piesēja Braita galvu tā, lai tas nevarētu aizsniegt spaini, un nolika spaini ar dziru pašā vidū starp vēršiem.
«Dzer vien vesels, Brait!» viņš formas pēc sacīja un, izgājis no kūts, sāka pa šķirbu vērot, kas tur. notiek. Bēks tapa priecīgs, ka nu izdevība nozagt Braitam dziru; tas palūkojās apkārt. Kāds prieks! Dzinējs aizgājis. Tas uzmanīgi izstiepa galvu, paostīja dziru un izkāra garo mēli, grasīdamies nogaršot. Tai pašā brīdī Rolfs iekliedzās un iebrāzās kūtī.
«Ak tu, veco zagli! Nav brīv aiztikt, tas Braitam!»
Slimais vērsis atrāva galvu atpakaļ savā aizgaldā un kādu laiciņu nekustējās no vietas ari tad, kad Rolfs bija novietojies savā agrākajā novērotāja postenī pie šķirbas. Pilnīga klusuma iedrošināts, Bēks tomēr atkal sniedzās pēc spaiņa un iedzēra pilnu muti mikstūras, iekām Rolfs paguva uzkliegt un mesties ar pātagu virsū zaglim, lai to sodītu. Nabaga Braits, kas veltīgi pūlējās aizsniegt spaini, neviļus atbalstīja Rolfa centienus, parādīdams biedram, ka arī pats būtu ar mieru iebaudīt dziru.
Uzšāvis Bēkam dažas reizes ar vicu, Rolfs aizgāja kā agrāk. Slimais vērsis atkal pagaidīja, kamēr viss apklusa, tad izstiepa galvu un steidzīgi iztempa visu spaini. Rolfs tūlīt iebrāzās kūti un, gribēdams būt līdz galam konsekvents, uzšāva zaglim vēl dažas reizes.
Kas zina, kāds iznākums ir, ja apvieno vīksnas, piparmētru, sēra un sodas novārījumu, graizes un vērsi, tas nebrīnīsies, ja dzirdēs, ka otrā rītā kūts bija pamatīgi jāiztīra un no visa jaukļa bija palicis pāri vienīgi krietni atlabis vērsis, kas juta tikai slāpes, bez tam nebija vēl gluži stiprs parastajiem darbiem.
«Nu, tagad tu atkal esi labs vērsis,» Vans teica. «Es tiešām nedomāju, ka tu esi tāds pat blēdis kā Braits.»