«Pērkona mēnesis» pagāja, un atnāca «Sarkanais mēnesis» (augusts). Sā mēneša otrās nedēļas sākumā, kad Rolfs un Vans, novākdami miežus, sprieda par auzām, viņus pēkšņi pārsteidza briesmīgs vistu tracis. Viņi nodomāja, ka tur norisinās asiņaina slepkavība. Rolfs trauca palīgā. Ticis tuvāk, viņš izdzirda skaļu, niknu rējienu un ieraudzīja satracinātu zvēru, kas nesa zobos «vistu medību» trofeju, bet tūlīt nometa to un visneviltotākā priekā metās pretī «glābēju ekspedīcijai», kaut arī Rolfs neapmierināts iesaucās:
«Skukum! Nelietīgais zvērs!»
Jā! Kuonebs bija atgriezies, bet vēl atradās ezermalā, turpretim Skukums, degdams nepacietībā gremdēties sadzīves prieku un baudu virpulī, turēja par lieku gaidīt, kad laiva piestās malā un varēs apsveicināties parastā kārtībā.
Sā cēliena nākošā aina tēloja . . . lielu, augstu stabu, stipru važu un mazu bēdīgu suni.
«Sveiks, Kuoneb! Apciemoji savu tautu? Labi pavadīji laiku?»
«Jā,» skanēja atbilde, un nekā cita par vecā vīra ceļojumu uz ziemeļiem Rolfs arī ilgu laiku nedabūja zināt.
Izredzes doties uz Albāni pēc Van Kortlenda Kuone- bam likās daudz pievilcīgākas nekā novākt labību, un saskaņā ar to viņi ari vienojās. Kallanam pļāva miežus, un viņš apsolīja, ja visi trīs būs ar mieru viņam palīdzēt trīs dienas, tad viņš tiem maksās par deviņām dienām, un tie pieņēma viņa priekšlikumu.
Atkal «uz redzi» no abām pusēm, un Rolfs, Kuonebs un mazais Skukums devās lejup pa Srunu līdz tās ietekai galvenajā upē, kur atstāja daļu savas kravas, bet tad īrās pa Hudzonu tālāk uz Albāni.
Rolfs bija divas reizes braucis pa šo ceļu; Kuonebs ne reizes, bet viņam bija smalka nojauta, un viņš labi pazina krāces un portedžus, jo viņam bija daudzreiz nācies būt par loci. «Surp, pa šo ceļu», «te ir dziļš, jo šī vieta šaura», «šīs krāces ir bīstamas, jo portedžs krietni nomīdīts», «cauri tām var izbraukt, to es redzu, jo še nav portedža» utt. Astoņdesmit jūdžu viņi nobrauca trīs dienās un «Sarkanā mēneša» vidū piestāja pie doka pretī Pītera Vandama mājai. Ja Kuonebam arī bija kāds pamats uztraukties, tad viņš to visā pilnībā slēpa aiz ārējā miera un savas sarkanās sejas absolūtā nekustīguma.
Viņu dzīvi Albāni pilsētā vainagoja tas, ka viņi iepazinās ar gubernatoru un sastapās ar resnu un spēcīgu upes bandītu, kas, ieraudzījis vientuļo un pēc izskata miermīlīgo sarkanādaini, sadomāja to apvainot. Bet Kuonebs nenocietās un izrāva dūci, kas tikko nebeidzās visai bēdīgi, jo bija klāt vesels bars dienaszagļu. Viņu izglāba attiecības ar gubernatora dēlu un tas, ka ieradās resnais Vandams. Vandams īstā brīdī apturēja pūli ar vārdiem:
«Vai tad jūs nezināt, ka tas ir mistera Van Kortlenda pavadonis?»
Gubernatora un Vandama aizsardzībā Kuonebs drīz tika vaļā no pūļa un piedzīvoja tikai to, ka dienaszagļu draugi, kas stāvēja dokā, apmētāja viņu dubļiem, kad viņš devās prom. Ne mazāk ievērojamu palīdzību viņam sniedza Skukums, kas viskritiskākā mirklī saķēra rupjā tēviņa kailos un resnos ikrus un tā iecirtās zobiem, ka tas nokrita garšļaukus un viņam mestais dūcis aizskrēja garām. Visa epizode norisinājās ārkārtīgi ātri, lai gan Kuonebs, kas visu laiku līdz notikuma beigām bija nicīgi noskaņots pret pūli, paguva paķert atpakaļ savu dūci. Dažas dienas vēlāk viņš teica, atcerēdamies savu ienaidnieku:
«Viņš palaiž muti, viņam bija milzīgas bailes.»
Lai gan Henrijs Van Kortlends dzīvoja tikai kādu trīsdesmit jūdžu atstatumā no ziemeļu mežiem un simt jūdžu no neapdzīvotām zemēm, grūti bija ticēt, cik maz viņš pazina mežu un tā dzīvi. Viņš piederēja ultraiz- smalcinātajai sabiedrībai, kur bija pieņemts izlikties, it kā mežonīgā pasaule un viss, kas tur noris, nebūtu ne mazākās intereses vērts. Bet Van Kortlendam bija diezgan vesela prāta, lai atsacītos no tāda aizsprieduma, un Vašingtona cildenais piemērs viņam vienmēr atgādināja, ka cilvēkam, lai sasniegtu pilnību, harmoniski jāizveido kā savi garīgie un tikumiskie, tā arī fiziskie spēki. Jo Vašingtons visur jutās kā mājās — nacionālajā parlamentā, armijas cietokšņos, ugunīs zaigojošā balles zālē un indiāņa medību vigvamā.
Viņa audzināšanu bija sakropļojuši tā laika pārspīlēti klasiskie augstākās sabiedrības uzskati, un viņš — kā daudzi citi — uzlūkoja Kuonebu par Alariha laiku barbaru vai Ksenofonta armijas kareivi, bet ne par dzīvu un interesantu Amerikas iezemieti, īstu muskuļota, enerģiska mežinieka iemiesojumu, kas līdzās vidējām gara spējām caur un cauri piesātināts ar sen pagājušu gadsimtu misticismu un panteismu. Bet garais, zilacainais Rolfs ar brūnajiem, cirtainajiem matiem viņam šķita kā jaunā Ahilla tēls, nevis Amerikas jaunās paaudzes pārstāvis ar skaidru dvēseli un augstākiem ideāliem un tradīcijām, nekā Ahillam jebkad piedzejojuši viņa visaklākie pielūdzēji.
Tas atgādināja Vedsvētu un Šauti, kas dzīvoja līdzās Anglijā. Izslavētais Šauti juta nepieciešamību meklēt saviem darbiem vielu senajā Indijā, lai sarakstītu savu poēmu divpadsmito sējumu, kurā neviens vairs tagad neiemet acu; Vedsvēts, toreiz vēl nepazīstams dzejnieks, aprakstīja sava laika dzīvi, un viņa dzejas kļuva nemirstīgas.
Kas būtu mums Homērs, ja viņš būtu apdzejojis seno ēģiptiešu pārdzīvojumus? Vai arī Tekerijs, attēlojis babiloniešu dzīvi? Tas ir senais stulbums un vecā siena, pret kuru daudzi satriec galvu. Tikai tie, kas meklē dzīvības elpu tai zemē, kas dāvā skaidru skatu, tie, kas redz gaišu ceļu zem savām kājām, nesatriec galvu pret sienu un aizsniedz visaugstākos kalngalus.
Henrijs Van Kortlends bija ļoti spējīgs cilvēks, ar visām priekšrocībām sabiedriskā ziņā, bet viņš bija mācīts dzīvot pagātnē. Tomēr pienāca laiks, kad viņa acīm vajadzēja atdarīties. Dzīvā īstenība pagaidām viņam vēl neeksistēja, bet taisījās stāties viņa priekšā.
Jaunais advokāts jau iepriekš bija sakravājis vajadzīgās mantas un noglabājis tās Vandama noliktavā; par spīti savu draugu zobgalībām, viņš bija pārliecināts, ka Rolfs atgriezīsies un turēs vārdu.
Kad Rolfs ieraudzīja sakravātās mantas, viņš aiz brīnumiem ieplēta muti, uzlūkoja Vandamu — un abi sāka pilnā kaklā smieties. Tur bija viss, kas nepieciešams nelielai saimniecībai un nopietniem ārstniecības nolūkiem,— pat krēsli, mazgājamā ierīce, spogulis, piesta un stampa. Visu kravu ar mokām varētu novietot sešās laivās.
«To sagādājusi māte, bet ne pats jaunais cilvēks,» teica lielais Pits. «Centos viņai iegalvot, ka tas viss lieks, bet veltīgi. Tad sacīju: «Labi! Varat likt visu, ko vēlaties, kamēr vien noliktavā diezgan vietas.» Bet pats nolēmu papriecāties, kā Rolfs tiks laukā no klizmas.»
Rolfs tiķai uzsvilpoja, bet tad piebilda: «Izeja vienmēr atradīsies. Man viņš likās prātīgs cilvēks. Nu, gan jau redzēsim.»
Izeja tiešām radās un turklāt pavisam viegla: Rolfs, Pits un Van Kortlends noturēja slepenu apspriedi un atlika malā visnepieciešamākās lietas: nelielu telti, segu, rezerves drēbes, šautenes, munīciju, labākās barības vielas trim mēnešiem, dažas zāles un dažus tualetes piederumus. Tā bija diezgan pamatīga krava laivai, bet patiesībā nieks, salīdzinot ar to mantu kalnu, kas stāvēja noliktavā.
«Bet tagad, mister Van Kortlend,» Rolfs teica, «paskaidrojiet, lūdzu, savai māmuļai, ka mēs vispirms ņemsim tikai šīs lietas, lai varētu ātrāk aizbraukt; pārējām atsūtīsim pakal vēlāk, ja būs vajadzīgs.»
Lielais Pits pavīpsnāja pie sevis un nodomāja:
«Labi! Un es nezināju, kā viņš tiks cauri ar veselu ādu.»
Gubernators ar sievu ieradās pavadīt aizbraucējus; krastmalā pulcējās ari bars skatītāju. Māte agrāk nekad nebija sapratusi, cik trausla un bīstama lieta ir laiva. Viņa lūdza dēlu, lai tas nekad nebrauc laivā viens, lai neaizmirst ieberzēt krūtis ar balzamu, kas taisīts pēc receptes, kura izglābusi dzīvību agrākā gubernatora Stēvezenta dēlam, un lai katrā ziņā atgriežas mājās, ja saaukstēsies. Vēl viņa lūdza, lai tas nebraucot prom no pirmās apstājas vietas, kamēr nav pienākušas pārējās mantas, un lai (čukstot) turoties tālāk no briesmīgā sarkanādas ar dūci; lai nevienam nestāstot, kas viņš tāds, un rakstot kārtīgi; lai ieņemot kalomelu pirmdienā, trešdienā un piektdienā, hinas mizu otrdienā, ceturtdienā un sestdienā, bet jūras sīpolu svētdienā; nākamā nedēļā viņam jāparedzot otrdiena, piektdiena un svētdiena rabarberam un krūšu tējai, bet tikai ne pilna mēness laikā, kad krūšu tēja jāatvietojot ar bergamotu, bet jūras sīpols ar opodelkoku, kur veselu nedēju bijusi iekšā dzelzs nagla.
Henriju noskūpstīja, Rolfam spieda roku, Kuonebam pamāja ar galvu, bet Skukumu tālredzīgi lika mierā. Laiva aizīrās no doka un, sirsnīgu novēlējumu un «lai Dievs jums palīdz» pavadīta, devās uz ziemeļiem.
Krastmalā ar mutautiņu pie acīm palika māte; viņa raudāja par to, ka viņas zēns pamet savu māju un savus draugus, pamet kulturālu, jauku, izsmalcinātu dzīvi Albāni pilsētā un dodas tāltālu nepieejamā, mežonīgā zemē Cemplēna ezera krastos.